Kitija un Ēriks Daijas īpašumu Zosēnu pagastā iegādājās pagājušajā pavasarī un jau septembrī pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi.Stāstot par īpašuma iegādi, abi teic, ka māju meklēja visā Latvijā, svarīgi bijis, lai īpašums jau būtu apdzīvojams un tad to pamazām varētu labiekārtot.
Kitija stāsta: “Braucot uz Vecpiebalgu, priecājoties par ūdensrozēm, izbaudot Alauksta ezera skaistumu, šī vieta iekrita sirdī, secinājām, ka tieši šajā pusē gribētos savu māju.” Meklējot atbilstošu māju, vienīgais īpašums, kas tuvākajā apkārtnē tobrīd bija pārdošanā, atradās Zosēnu pagastā, to arī braukuši skatīties. Sākotnēji gan bijis satraukums, kā būs, jo bija zināms, ka māja ir veca un tajā ilgi nav veikti remonti, turklāt izrādījies, ka tajā divos dzīvokļos ir iemītnieki. Kitija un Ēriks piekrituši māju iegādāties tikai ar nosacījumu, ja īrniekiem tiks atrastas citas mājas, īpašuma saimniece tam piekritusi. Lai arī mājai bija nepieciešams nomainīt apkuri, elektrību, ievilkt kanalizāciju un veikt daudzus citus darbus, jaunajiem cilvēkiem vieta iepatikusies. Kitija teic: “Draugi no pilsētas gan saķēra galvu un bija neizpratnē, ko taisāmies darīt.” Ēriks uzsver, ka te nemaz nav tik dziļi lauki, jo kaimiņu mājas nav tālu, veikals esot pat tuvāk nekā viņu Siguldas mājvietā. Zosēnos ir laba bibliotēka, arī kultūras namā notiek pasākumi, abi bijuši uz teātra izrādi.
Stāstot , kā no Siguldas dzīvokļa abi nonākuši līdz domai par māju, Kitija teic: “Jau Siguldā domājām par to, ka vēlamies no rīta pagatavot kafiju, iziet dārzā un baudīt ainavu. Tāpat Ēriks gribēja, lai ir vieta, kur pats var remontēt mašīnu, darīt citas vīriešu lietas.” Tā kā Ērikam ir savs uzņēmums, kurā var strādāt attālināti, tad, izvēloties īpašumu, attālums līdz pilsētām nav bijis īpaši būtisks. Kitija gan atzīst, ka tagad jāaprod, ka lielākie darbi ir tieši mājās: “Katru rītu jāceļas un jāturpina darīt, citādi te nekas nenotiks. Sākotnēji mums nebija, pat kur gulēt, tāpat lauzām daļu sienas, lai būtu plašums, bija būvgruži, nebija vienkārši. Vasarā pārsvarā ēdienu gatavojām dārzā uz uguns, bet tas bija forši.”
Jaunie cilvēki stāsta, kā pamazām iekārtojušies, svinot savas mazās uzvaras. Ievilka apkuri visā mājā un secināja, ka tā iznāk pat lētāk nekā katrā telpā uzturēt siltumu atsevišķi, mājā bija vienmērīgs siltums, sienas sāka žūt, mainījās mājas smarža. Remontējot māju, iepazinušies ar kaimiņu, kurš, ieraugot, kā abi jaunie cilvēki pūlas mājā ienest smago apkures katlu, steidzies palīgā. Palīdzējuši arī tuvinieki, braukuši talkā tīrīt māju, pagalmu. Ēriks vēl piebilst: “Sākumā jāsakārto apkārtne, lai varam saprast, ko varam darīt. Bet ir doma, ka mums varētu būt bites.” Pagaidām jaunajai ģimenei ir tikai mīļdzīvnieki – divi kaķi, kas atvesti no Siguldas un kuriem arī sākumā bijis grūti pierast pie jaunās vietas. Nopirkuši suni, bet otrs mājas sargs nācis līdzi īpašumam, proti, kad suņa saimnieks devās uz pansionātu, suns palika tepat.
Kitija ar Ēriku gan atzīst, ka sākotnēji mājā bijusi īpatnēja sajūta, it kā tā viņus nepieņemtu. Šī ēka ir viena no pirmajām Melnbāržos, tai ir 160 gadu. Ēriks gan uzsver: “Mēs pret māju izturamies ar cieņu, nevēlamies te neko modernu, vēlamies saglabāt autentiskumu – te ir ļoti skaistas oriģinālās sijas, brusas. Tāpat saimniekojot esam te daudz ko senu atraduši – gan veclaicīgas šļirces, kas liecina, ka te padomju laikā bijusi ambulance, gan senas kaltās naglas.” Kitija dalās sajūtās: “Pēc apmēram mēneša jutām, ka māja ir it kā atvērusies mums pretī, pieņēmusi mūs, lietas sāka padoties. Uzskatām, ka ar namu ir jāsadraudzējas, lai tas saprot, ka nedarīsim pāri, ka te dzīvosim un rūpēsimies par to. Un arī mēs tagad esam pieraduši, te ir mūsu māju sajūta. Darba vēl ir, ak, cik daudz, bet beidzot ir sajūta, ka zemē ir ielaistas saknes, ir jūtami pirmie rezultāti. Un mēs zinām, ka te reiz būs ļoti jauki.”
Komentāri