Cēsnieces Anna Lazdiņa (28) un Inga Balode (28) par savu šīs vasaras galamērķi bija izvēlējušās Zakopane, pilsētu Polijas dienvidu daļā, Tatru Nacionālajā parkā.
Inga ir medicīnas fiziķe. “Izkustēties svaigā gaisā nesanāk bieži, bet dejoju tautas dejas. Kāpjot Tatros, lieti noderēja izturība, kas uztrenēta uz deju grīdas,” atzīst Inga. Anna ir deju skolotāja, māca bērniem mīlēt deju, dejo arī pati. Taču abām patīk kalni, tāpēc par ceļojuma galamērķi izvēlēta vieta Tatru Nacionālajā parkā. “Meklējot iespējas atvaļinājumu pavadīt kalnos, izlēmām par Poliju, jo tā ir Latvijai tuvākā vieta, kur baudīt kalnu varenību,” atzīst Inga. Nakšņošanai izraudzīts mazs dzīvoklītis. Tā ir iespēja būt netraucētām, iet un nākt, kad gribas, pašām gatavot maltītes no vietējiem produktiem. “Un žāvēt savas slapjās drēbes, jo gandrīz visu ceļojuma laiku bija lietains,” nosmej Inga.
“Nokļūstot Zakapone, bijām pārsteigtas, redzējām ļoti daudz tūristu, lielākoties tie bija paši poļi. Zakapone ir ļoti skaista, maza kalnu pilsētiņa, tajā ir tradicionālās poļu mājas, īpaša vietējā arhitektūra. Tā kā mūsu mērķis bija kalni, tad kultūras iestādes – muzejus, izstādes un citas arhitektūras nozīmīgas vietas – neapmeklējām,” pauž Anna.
Pa kalnu takām četrās dienās ceļotājas nogāja vairāk par 70 kilometriem. Maršrutus plānoja pašas, izmantojot lietotni Trails Tatras. Bija jāpārvar lielāki un mazāki kāpumi, sasniedzot septiņas virsotnes, no kurām trīs bija virs 2000 mvjl., pa ceļam varēja apskatīt arī vairākus ezerus. Pozitīvi, ka slāpes veldzēt varēja, dzerot kalnu strautu ūdeni, kurā karstajās dienās varēja arī atveldzēt kājas. “Atzīšos, kāpieni nebija viegli, it sevišķi pirmajā dienā, pieveicot 30 kilometrus un atrodoties tiešos saules staros,” saka Inga.
Pārgājiens pa kalnu takām noteikti ir grūtāks nekā gājiens pa līdzenumu, jo mainās gan gaisa temperatūra, gan tas kļūst retinātāks, ķermenim jāspēj adaptēties. Tam nepieciešams gribasspēks un arī izturība. Zināms, ka divatā kalnos kāpšanai ir plusi un ir arī mīnusi, jo var atšķirties kāpšanas tempa ātrums un noguruma iestāšanās fāzes. Uz jautājumu, kā ir kāpt kalnos divatā, Anna un Inga atbild: “Divatā ir drošāk nekā vienatnē, jo, mērojot ceļu vairāku stundu garumā, nevar zināt, kurā brīdī ķermenis izdomās sagurt vai gadīsies kāda trauma. Ir labi, ja otrs ir blakus – ir, kas atbalsta, motivē grūtākos brīžos, un ir, ar ko kopā novērtēt kalnu varenību. Protams, ceļojuma laikā saskārāmies ar grūtībām – noberztas kājas un sāpoši muskuļi. Kāpjot kalnos, notiek arī nemitīga cīņa ar sevi.”
Abām ceļotājām liels pārbaudījums bija brīdī, kad kalnos sākās negaiss. “Pēc karstas un saulainas dienas vakarpusē debesīs sāka parādīties mākoņi, bet kalnos nekad neko nevar zināt, jo mākoņi var palikt starp virsotnēm vai pagriezties uz otru pusi. Bet, sākot ceļu lejā, kad norāde liecināja, ka līdz finišam vēl divas stundas, sāka ducināt pērkons. Pretimnācēji tik noteica, ka vēl piecpadsmit minūtes nelīs. Tad sākās piecpadsmit minūšu skrējiens, lai aizbēgtu no lietus. Precīzi pēc piecpadsmit minūtēm arī sāka gāzt lietus. Pirmās sajūtas – patīkams atsvaidzinājums pēc garās dienas -, bet, kad debess nomācas un esi meža vidū, kur zibeņo un taka ātri pārvēršas upē, pārņem bailes. Arī ūdens izturīgie zābaki “padevās”. Un tad pārņēma sajūtas, ka jāiet vēl vesela mūžība. Pēc desmit minūtēm sapratām, ka vairs jau nav ko – viss līdz vīlītēm slapjš. Tumsa, mežs, nedrošs pamats zem kājām, tas pieprasīja maksimālu piepūli. Bet pēc negaisa vienmēr ir saule, un liels uzmundrinājums un neviltots prieks, atrodoties kalnu pārējā, bija redzēt varavīksni. Šādu dabasskatu dēļ ir vērts sevi pārvarēt,” atzīst Anna.
Abas kalnu taku cienītājas sniedz padomus, ar kādu ekipējumu būtu jānodrošinās, lai kāptu kalnos.
– Pats svarīgākais ir ērti un droši apavi. Mēs izvēlējāmies trekinga jeb pārgājienu apavu zābakus ar labu protektoru, kas bija ļoti piemēroti staigāšanai pa akmeņainu segumu. Liela nozīme ir arī apģērbam. Tam jābūt vēju aizturošam un mitrumu necaurlaidīgam. Lieti noder arī lietusmēteļi. Kaut gan kāpām vairākas stundas, kalnos līdzi ņēmām pārtiku tikai vienai ēdienreizei un pāris uzkodu, kā arī dzēriena pudeli, kuru tur varējām no jauna piepildīt. Tas tāpēc, lai samazinātu līdzi nesamo svaru uz muguras un atvieglotu kāpšanas procesu.
Iesakām iepriekš nedaudz sagatavoties, lai ceļojums būtu baudāms un fiziski izturams. Mēs gatavojāmies vismaz mēnesi iepriekš, dienā nogājām ap 10 000 soļu, kā arī bija garāki treniņu pārgājieni, apskatījām Gaujas nacionālā parka skaistumus. Var teikt, ja nav iespējams aizbraukt uz Tatriem, tad noteikti šeit pat apkārtnē ir neskaitāmi daudz skaistu vietu, ko apskatīt.
Komentāri