Piektdiena, 3. maijs
Vārda dienas: Gints, Uvis

Sasniegtas septiņas virsotnes un noķerts kalnu negaiss

Kristīne Lāce
06:33
17.10.2019
26
Inga Anna 1

Cēsnieces Anna Lazdiņa (28) un Inga Balode (28) par savu šīs vasaras galamērķi bija izvēlējušās Zakopane, pilsētu Polijas dienvidu daļā, Tatru Nacionālajā parkā.

Inga ir medicīnas fiziķe. “Izkustēties svaigā gaisā nesanāk bieži, bet dejoju tautas dejas. Kāpjot Tatros, lieti noderēja izturība, kas uztrenēta uz deju grīdas,” atzīst Inga. Anna ir deju skolotāja, māca bērniem mīlēt deju, dejo arī pati. Taču abām patīk kalni, tāpēc par ceļojuma galamērķi izvēlēta vieta Tatru Na­cionālajā parkā. “Meklējot iespējas atvaļinājumu pavadīt kalnos, izlēmām par Poliju, jo tā ir Latvijai tuvākā vieta, kur baudīt kalnu varenību,” atzīst Inga. Nakšņošanai izraudzīts mazs dzīvoklītis. Tā ir iespēja būt netraucētām, iet un nākt, kad gribas, pašām gatavot maltītes no vietējiem produktiem. “Un žāvēt savas slapjās drēbes, jo gandrīz visu ceļojuma laiku bija lietains,” nosmej Inga.

“Nokļūstot Zakapone, bijām pārsteigtas, redzējām ļoti daudz tūristu, lielākoties tie bija paši poļi. Zakapone ir ļoti skaista, maza kalnu pilsētiņa, tajā ir tradicionālās poļu mājas, īpaša vietējā arhitektūra. Tā kā mūsu mērķis bija kalni, tad kultūras iestādes – muzejus, izstādes un citas arhitektūras nozīmīgas vietas – neapmeklējām,” pauž Anna.

Pa kalnu takām četrās dienās ceļotājas nogāja vairāk par 70 kilometriem. Maršrutus plānoja pašas, izmantojot lietotni Trails Tatras. Bija jāpārvar lielāki un mazāki kāpumi, sasniedzot septiņas virsotnes, no kurām trīs bija virs 2000 mvjl., pa ceļam varēja apskatīt arī vairākus ezerus. Pozitīvi, ka slāpes veldzēt varēja, dzerot kalnu strautu ūdeni, kurā karstajās dienās varēja arī atveldzēt kājas. “Atzīšos, kāpieni nebija viegli, it sevišķi pirmajā dienā, pieveicot 30 kilometrus un atrodoties tiešos saules staros,” saka Inga.

Pārgājiens pa kalnu takām noteikti ir grūtāks nekā gājiens pa līdzenumu, jo mainās gan gaisa temperatūra, gan tas kļūst retinātāks, ķermenim jāspēj adaptēties. Tam nepieciešams gribasspēks un arī izturība. Zināms, ka divatā kalnos kāpšanai ir plusi un ir arī mīnusi, jo var atšķirties kāpšanas tempa ātrums un noguruma iestāšanās fāzes. Uz jautājumu, kā ir kāpt kalnos divatā, Anna un Inga atbild: “Divatā ir drošāk nekā vienatnē, jo, mērojot ceļu vairāku stundu garumā, nevar zināt, kurā brīdī ķermenis izdomās sagurt vai gadīsies kāda trauma. Ir labi, ja otrs ir blakus – ir, kas atbalsta, motivē grūtākos brīžos, un ir, ar ko kopā novērtēt kalnu varenību. Protams, ceļojuma laikā saskārāmies ar grūtībām – noberztas kājas un sāpoši muskuļi. Kāpjot kalnos, notiek arī nemitīga cīņa ar sevi.”

Abām ceļotājām liels pārbaudījums bija brīdī, kad kalnos sākās negaiss. “Pēc karstas un saulainas dienas vakarpusē debesīs sāka parādīties mākoņi, bet kalnos nekad neko nevar zināt, jo mākoņi var palikt starp virsotnēm vai pagriezties uz otru pusi. Bet, sākot ceļu lejā, kad norāde liecināja, ka līdz finišam vēl divas stundas, sāka ducināt pērkons. Pretimnācēji tik noteica, ka vēl piecpadsmit minūtes nelīs. Tad sākās piecpadsmit minūšu skrējiens, lai aizbēgtu no lietus. Precīzi pēc piecpa­dsmit minūtēm arī sāka gāzt lietus. Pirmās sajūtas – patīkams atsvaidzinājums pēc garās dienas -, bet, kad debess nomācas un esi meža vidū, kur zibeņo un taka ātri pārvēršas upē, pārņem bailes. Arī ūdens izturīgie zābaki “padevās”. Un tad pārņēma sajūtas, ka jāiet vēl vesela mūžība. Pēc desmit minūtēm sapratām, ka vairs jau nav ko – viss līdz vīlītēm slapjš. Tumsa, mežs, nedrošs pamats zem kājām, tas pieprasīja maksimālu piepūli. Bet pēc negaisa vienmēr ir saule, un liels uzmundrinājums un neviltots prieks, atrodoties kalnu pārējā, bija redzēt varavīksni. Šādu dabasskatu dēļ ir vērts sevi pārvarēt,” atzīst Anna.

 

Abas kalnu taku cienītājas sniedz padomus, ar kādu ekipējumu būtu jānodrošinās, lai kāptu kalnos.

– Pats svarīgākais ir ērti un droši apavi. Mēs izvēlējāmies trekinga jeb pārgājienu apavu zābakus ar labu protektoru, kas bija ļoti piemēroti staigāšanai pa akmeņainu segumu. Liela nozīme ir arī apģērbam. Tam jābūt vēju aizturošam un mitrumu necaurlaidīgam. Lieti noder arī lietusmēteļi. Kaut gan kāpām vairākas stundas, kalnos līdzi ņēmām pārtiku tikai vienai ēdienreizei un pāris uzkodu, kā arī dzēriena pudeli, kuru tur varējām no jauna piepildīt. Tas tāpēc, lai samazinātu līdzi nesamo svaru uz muguras un atvieglotu kāpšanas procesu.

Iesakām iepriekš nedaudz sagatavoties, lai ceļojums būtu baudāms un fiziski izturams. Mēs gatavojāmies vismaz mēnesi iepriekš, dienā nogājām ap 10 000 soļu, kā arī bija garāki treniņu pārgājieni, apskatījām Gaujas nacionālā parka skaistumus. Var teikt, ja nav iespējams aizbraukt uz Tatriem, tad noteikti šeit pat apkārtnē ir neskaitāmi daudz skaistu vietu, ko apskatīt.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Vērtīgākais – kulturāli kvalitatīva, veselīga vide ģimenei un bērnam tuvu pie dabas

05:15
30.04.2024
267

“Man ļoti patīk, ka Skujene nav pārāk tālu no pilsētas. Gabaliņš ir, tomēr nav pārlieku sarežģīti aizbraukt līdz Cēsīm. Skujene ir diezgan mierīga vieta, sakopta un skaista. Te ir skaisti lauku ceļi, lielāki un mazāki. Tuvu ezeri un upes. Priecē sakoptais pagasta centrs. Cik nu pašvaldība iespēju robežās mēģina organizēt pasākumus un uzturēt teritoriju, tik […]

Par Lielo talku un ne tikai

17:02
28.04.2024
79
1

27.aprīlī norisināsies ikgadējais vides sakopšanas notikums – Lielā talka, kas notiks jau septiņpa­dsmito reizi. Šī gada moto ir “Tīri – zaļi – ilgi!”. Sarunājos ar Cēsu pašvaldības Centrālās administrācijas Īpašumu apsaimniekošanas pārvaldes teritorijas apsaimniekošanas speciālisti SIGNI ĶERPI. Viņa kopš 2021.gada Cēsu novadā ir Lielās talkas koordinatore. -Kā vērtējat Cēsu novadā padarīto? -Katru gadu cilvēki aktīvi […]

Filma par cilvēku, viņa izvēli un laiku

06:15
27.04.2024
94

Antras Cilinskas un Annas Vidulejas filma “Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks” skatāma visā Latvijā. Ar filmas režisori un producenti Antru Cilinsku tikšanās notika pēc viena no kino seansiem Cēsīs. Juris Podnieks (1950. gada 5. decembris – 1992. gada 23. jūnijs) ir tā dēvētās latviešu poētiskās kinodokumentālistu skolas jaunās paaudzes spilgtākais un talantīgākais kinooperators, režisors un […]

Patīk darbi, kurus darot nav jāsteidzas

06:02
25.04.2024
47

Jānis Vagulis dienas piepilda ar darbu, rodot arī laiku paslinkošanai, nekā nedarīšanai. “Laukos vienmēr ir, ko darīt, vienmēr kādam vajag piepalīdzēšanu,” viņš saka un piebilst, ka māk visus laukos ikdienā nepieciešamos darbus. Savulaik strādājis dažādās zāģētavās, to sen vairs nav gluži tāpat kā daudzos citos mazos pagastos. Jānis Kaivē dzīvo jau 25 gadus. Pats ir […]

Bērnības vietai atdota sirds

05:45
24.04.2024
141

Daces Kārkliņas dzimtas saknes ir Kaivē. Pati dzīvo Cēsīs, strādā Rīgā, bet par savu vietu sauc Kaivi. Kad vien brīvs laiks, viņa mēro ceļu, lai būtu pie krustdēla, draugiem. “Man bērnība saistās tikai ar Kaivi. Vasaras pavadīju pie krustmātes. Te vienmēr bija, ko darīt un ik dienu notika kas interesants. Bija, protams, jāravē, jāvāc siens, […]

Iedzīvoties un būt savējai

05:34
23.04.2024
129

Evita Petrova ar ģimeni Kaivē nokļuva nejauši.  “Vasarā, braucot pa Piebalgu, ieraudzījām aizaugušu viensētu. Tā iepatikās, izdevās vienoties ar saimniekiem, un nopirkām “Lapsas”,” stāsta Evita. “Tas bija pirms 12 gadiem. Gadus trīs ģimene šurp brauca vien brīvdienās, tad pārcēlās pavisam. Tā rīdzinieki kļuva par kaivēniešiem. Evita piebilst, ka mājas ir tikai nepilnus divus kilometrus no pagasta centra. […]

Tautas balss

Labāk uzraksts, ne karogs

16:57
26.04.2024
27
Druva raksta:

“No rudens pārtikas precēm būs redzami jānorāda valsts, kur tā ražota. Saprotu, ka to varēs parādīt ar karodziņu vai uzrakstu. Es domāju, ka vislabāk būs pietiekami lieliem burtiem rakstīts uzraksts, jo vai gan daudzi uzreiz atšķirs, piemēram, Slovākijas un Slovēnijas karogus. Arī tagad jau uz produktiem norāda izcelsmes valsti, tikai nereti uzraksts ir tik maziem […]

Uzšļāc ūdeni un dubļus

16:57
26.04.2024
38
Druva raksta:

“Regulāri nākas iet Cēsīs zem dzelzceļa tilta. Kad līst lietus, dubļains, gan to nevienam neiesaku. Uz galvas pilēs ūdens un mašīnas nošķiedīs. Ietve tur tik šaura, grūti izmainīties ar pretimnācēju, kur nu vēl pamukt kaut kur, kad brauc mašīna. Vai kāds saskaitījis, cik cilvēku kājām ik dienu iziet pa šo vietu? Žēl ģimnāzistu, kuri dosies […]

Operatīvi, atsaucīgi un laipni

16:56
26.04.2024
26
Druva raksta:

“Sirsnīgs paldies ārstes Sprindules prakses medicīnas māsai Irīnai, viņa bija ļoti atsaucīga un ātri nokārtoja, lai tieku pie vajadzīgajiem medikamentiem, kad man pasliktinājās pašsajūta. Un milzīgs paldies arī māsiņai Lindai, kas nāca pie manis mājās, vēnā ievadīja zāles, katru reizi mērīja asinsspiedienu, vienmēr izjautāja, kā jūtos, bija ļoti laipna, atsaucīga. Domāju, tā darbu vajadzētu darīt […]

Ģimnāzijas remonts ievelkas

09:23
23.04.2024
63
Druva raksta:

“Ļoti ievilcies Cēsu Valsts ģimnāzijas ēkas remonts. Esmu pensionēta skolotāja, mani interesē, vai jaunajā mācību gadā ģimnāzisti varēs atgriezties savā skolā vai mācības būs jāturpina pielāgotajās telpās Raunas ielā. Saprotu, ka tur nav slikti, taču ģimnāzijas tēla veidošanai gan tas par labu nenāk,” pārdomās dalījās seniore.

Dīvainie valodas nepratēji

13:26
16.04.2024
53
5
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā klausījos televīzijas “Rīta Panorāmu”, kur “Stabilitātes” līderis Rosļikovs stāstīja, ka nav taču jāprasa pusmūža cilvēkiem ar Krievijas pilsonību latviešu valoda. Jaunajiem jā, bet vecāka gadagājuma nē. Sabiedrība Latvijā esot ļoti iekļaujoša, visi tiekot galā. Te nu jāatgādina, ka tiem, kam 75 un vairāk gadu, latviešu valodas eksāmens nav vajadzīgs, var palikt Latvijā arī, […]

Sludinājumi