Izrādi “Jubileja 89” Daugavpils teātrī iestudējusi jaunā režisore Paula Pļavniece, kas dzīvo un strādā Rīgā. “Jubileja 89” jau 2017.gadā ieguva Spēlmaņu nakts teātra balvu kategorijā “Gada mazās formas izrāde”. Drīz to būs iespēja redzēt arī Cēsīs. Ar režisori Paulu Pļavnieci runājam par laiku, kas attēlots izrādē, un to, vai viegli būt jaunam režisoram.
– Paula, jūs režisējat izrādes gan Rīgā, gan Daugavpilī. Kā visu pagūstat?
– Daudziem šķiet, ka tas ir grūti, bet tā nav. Dzīvoju Rīgā, tur arī paiet lielākā daļa laika. Uz Daugavpili dodos vien reizi gadā – pavasarī, kad tur divos mēnešos iestudējam kādu jaunu izrādi. Tas ir tikai tāds periods.
– Ko skatītāji sagaidīs no izrādes “Jubileja 89”?
– Šis būs ceļojums laikā – 90. gados. Skatītāji varēs ielūkoties skaudrā, bet tajā pašā laikā komiskā stāstā par vienu vakaru, kas maina kādas ģimenes dzīvi.
– Par ko izrāde liek aizdomāties?
– Tas noteikti ir katra paša skatītāja ziņā. Katra izrāde raisa citas pārdomas, tā tam arī jābūt. Pēc šī iestudējuma kāds, iespējams, aizdomāsies, ko mums katram nozīmē sanākt kopā ar saviem vistuvākajiem un mīļākajiem cilvēkiem. Citi, iespējams, aizdomāsies, cik traki bija 90. gadi!
– Ar ko pašai saistās tas laiks?
– Noteikti ar košo, vizuālo pasauli, ko varēs pamanīt arī izrādē. Man personīgi izpratne par 90.gadiem saistās arī ar reketieriem, haosu, bet tajā pašā laikā – ar pirmajiem labumiem, kas pie mums atceļoja no Rietumiem. Tās bija sajūtas, ka nu sāksies skaista, jauna dzīve.
– 2013. gadā absolvējāt augstskolu, bet jau 2017. gadā par izrādi “Jubileja 89” ieguvāt Spēlmaņu nakts teātra balvu kategorijā “Gada mazās formas izrāde”. Tikāt arī nominācijā “Gada režisors”. Kādas ir sajūtas, tiekot novērtētai tik drīz pēc diploma iegūšanas?
– Tas bija ļoti negaidīti. Uztveru to kā augstu novērtējumu un atzinību. Tas bija arī nedaudz biedējoši tālākā darba kontekstā, jo nu sev esmu pacēlusi augstu latiņu. Tomēr uzskatu, ka cilvēki, kas darbojas mākslas jomā, nevar ikdienā domāt par novērtējumiem un par tiem satraukties, tas traucē darbam. Jāmāk atbrīvoties, jo tikai tad būs iespējams radīt kaut ko jaunu.
– Kā izvēlaties izrādes, kuras iestudēt?
– Konkrētas lugas vai citus materiālus, pēc kuriem veidot izrādes, izvēlos ļoti reti. Viss sākas ar tēmas izvēli. Kopā ar dramaturgu domājam, kādi procesi sabiedrībā ir aktuāli. Tam, ko radām, ir jābūt skatītājiem saprotamam un interesējošam. Skatītāju uztveru kā sevi pašu, izvērtēju, par ko pašai gribētos padomāt, kas mani interesē.
– Cik ilgu laiku prasa darbs pie izrādes?
– Pats iestudēšanas process parasti ilgst aptuveni divus mēnešus. Pārējais atkarīgs no pašas izrādes. Piemēram, par izrādi “Jubileja 89” sākām domāt jau pusgadu pirms iestudēšanas. Ideju nostiprināšana, tekstuālā materiāla radīšana – tas viss aizņem gana daudz laika.
– Arī pati esat spēlējusi lomas dažādās izrādēs. Vai tas palīdz režisora darbā?
– Gan palīdz, gan traucē. Man ir vieglāk izprast aktierus darbības procesā. Vieglāk ir nodot savu vēstījumu viņiem. Bet citreiz, kad aktieri mani nesaprot, sadusmojos un domāju, ka pati varu vajadzīgās darbības izdarīt.
– Esat prasīga režisore?
– Prasīga esmu, bet dusmojos tikai tad, kad mani ļoti nokaitina, tas ir reti. Esmu demokrātiska un ticu mūsdienīgam teātra izrāžu radīšanas procesam, to uztveru kā kopīgu darbu. Diktatūras pieejām neticu. Arī praksē pierādījies, ka vislabākie rezultāti rodas tad, kad katram ir iespēja iesaistīties izrādes radīšanas procesā, nevis tad, kad režisors visu stingri nosaka un ar pirkstu rāda, kas jādara. Skaidrs, ka vairākas galvas ir gudrākas par vienu. Ja aktieri investē tajā, ko dara, tad, protams, rezultātam būs cita pievienotā vērtība.
– Kā atšķiras darbs ar pieredzējušiem aktieriem un ar tiem, kas aktiera mākslu tikko apguvuši?
– Vecāka gada gājuma aktieri visām lietām pieiet prātīgi un liek lietā pieredzi. Turpretim jaunie aktieri ir gatavi mesties iekšā izaicinājumos un liek lietā jaunības enerģiju un azartu.
– Jūs aktīvi darbojaties arī dažādu uzvedumu un izrāžu veidošanā bērnu auditorijai. Kāpēc bērnus nepieciešams vest uz kultūras pasākumiem?
– Svarīgi bērnus vest uz pasākumiem, kuri ir atbilstoši viņu vecumam. Būtiski bērnos jau laikus veidot izpratni par dažādiem mākslas virzieniem. Ja cilvēks 40 gadu vecumā pirmo reizi aizies uz simfoniskās mūzikas koncertu, viņam, protams, būs garlaicīgi. Ja pie tā pieradina, bērns uz koncertiem vai teātra izrādēm tiks vests laiku pa laikam, tad tas pieaugušā vecumā būs pavisam ikdienišķs process. Bērns izaugs un pats gribēs apmeklēt mākslas pasākumus. Kā zinām, bērni vēro savus vecākus, tādēļ šos pasākumus būtu jāapmeklē kopā. Vecāku ziņā ir iepazīstināt bērnus ar mākslas pasauli, bet pašu bērnu ziņā ar laiku izlemt, vai šī pasaule viņus saista un viņi no tās ko gūst.
– Esat gados jauna režisore. Vai arī no pieredzējušajiem aktieriem izjūtat respektu un cieņu?
– Man ar vecāka gada gājuma aktieriem ļoti paveicies – viņi ar cieņu izturas pret mani. Domāju, strādāšanas process mums ir veiksmīgs tādēļ, ka izrādes veidojam visi kopā. Es daru savu darbu, ja kāds nevēlas ar mani strādāt, to var arī nedarīt. Zinu, ka tikšu galā tāpat – ar aktieriem neauklējos, sev uz galvas kāpt neļauju. Strādāju ar cilvēkiem, kuri patiešām grib strādāt.
– Vai bieži iznāk būt Cēsīs?
– Pēdējā laikā jā. Tūliņ būsim ar viesizrādi, bet pagājušajā gadā Cēsu koncertzālē veidoju vairākus bērnu auditorijai paredzētus koncertus.
Komentāri