Daiļrecepšu grāmata ar humora devu

Vircoti lasāmgabali miesai un dvēselei jeb humoristiski pastāstiņi ar atbilstošām receptēm savīti Lienes Margevičas un Natas Brambergas sarakstītajā un “Zvaigzne ABC” izdotajā grāmatā “Vienaldzīgo nav!”.

Tā stāsts “Pusdienas slimnīcā” papildināts ar recepti – makaronu zupa ar piena plēvi, stāstam “Vīramāte ir klāt!” pievienots ēdiens – bujabēze ar fenheli, bet “Heavy Metal” – biezeņzupa ar selerijām. Un, lai gan varētu šķist, ka stāsti ir pat svarīgāki par receptēm, ēdienu klāsts ir daudzveidīgs: zupas, pamatēdieni, uzkodas, salāti, cepumi un kūkas, deserti un dzērieni. Daudzas ir oriģinālreceptes, ko Lienes un Natas ģimenes degustēja, lai pārliecinātos, ka rezultāts baudāms.

Liene un Nata nāk no Skujenes un ir bērnības draudzenes. Nata gan ilgāku laiku dzīvojusi ārzemēs un tikai pirms pāris gadiem atgriezusies Latvijā, paliekot uz dzīvi Cēsīs. Viņa ir viena no Vaives metālmūzikas festivāla “Zombïfests” organizētājām. Liene ir bioloģiskās zemnieku saim­niecības “Indrāni” saimniece. Dāmas mutīgas bez gala, ar viņām runājot un arī lasot pastāstiņus, nevar nesmiet. Un arī pašas atzīst, ka, vienai otrai stāstot situācijas iz dzīves, smejas pilnā balsī. Nata teic: “Abas esam dikti jautras. Arī stāstiņu rakstīšanu mums vienmēr pavada humors un smiekli. Man vispār visu dzīvi uz notiekošo ir gribējies skatīties ar humoru un jokot. Un, ja ar savu teikto vai uzrakstīto var radīt smaidu vai smieklus, tad pavisam labi.”

“Vienaldzīgo nav!” ir stāsti gan no bērnu dienām, gan mūsdienām, un arī receptes ir gan no bērnības zināmās, gan ar mūsdienās pieejamiem produktiem, kas neatstāj vienaldzīgus – garšo vai, tieši pretēji, nepavisam negaršo: asinsdesa, ķīselis, makaronu zupa ar piena plēvi, cepts jaunpiens, šķelto zirņu biezenis, kuņģu šaš­liks, plaušu pankūkas, ceptas smadzenes, ceptas vistu astes. Tam atbilstošs izraudzīts arī izdevuma nosaukums. Abas grāmatu rakstījušas, daloties stāstos, sūtot viena otrai uzrakstīto, iesakot un papildinot. Nata vērtē, ka nu jau pat tuvinieki nespēj atšķirt, kuru stāstu rakstījusi viena, kuru otra, tik ļoti abas pieslīpējušās.

Roka šādu stāstu rakstīšanā ievingrināta, radot feisbukā blogu “Lauru Lapa”. Līdz grāmatas izdošanai gan daudzi nemaz nezināja, kas ir autori šai lapai un ka turklāt tie ir divi. Bet tieši kopīgā darbošanās palīdzējusi uzrakstīt grāmatu. Liene atzīst: “Nekad mūžā nebūtu iedomājusies, ka es vispār gribētu rakstīt, jo agrāk katru teikumu apdomāju, man bija sarežģīti uzrakstīt vairāk par A4 lapu.” Bet Nata uzsver: “Man ir daudz ideju, bet entuziasms ātri vien noplok, savukārt Liene ir kā lokomotīve, kas to visu var izvilkt līdz galam.”

Vaicātas, kas tad top pirmais – stāsts vai recepte -, grāmatas autores aizdomājas, ka tas ir līdzīgi kā ar jautājumu par vistu un olu, jo, no vienas puses, ir stāsts, kuram tiek piemērots atbilstošs produkts un recepte, bet citkārt stāsts atnāk pie kāda ēdiena. Bet par to, cik daudz stāstos patiesības un cik fantāzijas, Liene teic: “Kā kurā stāstā – ir gan pilnībā patiesi, gan izdomāti. Bet lielākoties iz dzīves, kaut ko pamainot, kaut ko piepušķojot. Tie neticamākie īstenībā parasti ir arī patiesākie stāsti no dzīves.” Pēdējais stāsts, kas grāmatā ievietots, tapis pēc brauciena uz izdevniecību un sākotnēji nemaz nebija iekļauts manu­skriptā.
Kad grāmata pabeigta, autores vērtējušas, kur iesniegt darbu, varbūt piedāvāt vairākām izdevniecībām, beigās nolēmušas izvēlēties tikai “Zvaigzne ABC”. Drīz saņēmušas apstiprinājumu izdošanai, turklāt ar komplimentiem par radīto, tādēļ sajūsma abām bijusi neaprakstāma. Arī redaktore neko daudz nav labojusi, atzinusi, ka pirmo reizi redz darbu, kur ir tik daudz žargonismu un barbarismu, bet ar tik pareizu gramatiku. Nata uzsver: “Mums bija svarīgi, ka rakstām gramatiski pareizi. Bet mūsu stilu nelaboja, jo tā ir mūsu odziņa.” Iz­devniecībā, domājot par grāmatas žanru, secināts, ka tā daļēji ir daiļ­literatūra, bet daļēji recepšu grāmata, sliecoties uz daiļliteratūru. Tomēr grāmatnīcā “Vienal­dzīgo nav!” stāv pie recepšu grāmatām. Tā Lienei radies jaunvārds – daiļreceptes.

Nata atzīst: “Vēl tagad, turot grāmatu rokās, grūti noticēt, ka esam to paveikušas.” Savukārt Liene teic: “Visu šo gadu staigāju kā pa mākoņiem, tik pozitīvu emociju lādiņu radījis izdošanas process.”

Par piedzīvojumiem no dzīves un grāmatas izdošanas autores dalīsies arī grāmatas atvēršanas svētkos, kas paredzēti Rīgā. “Uz to brauks arī cēsnieki, vērsim grāmatu vaļā ar blīkšķi un smiekliem,” teic Nata, “ceram, ka pēc gadumijas, gan ar mazāku blīkšķi, bet varēsim prezentēt grāmatu arī Cēsīs.”