Adīšana piedzīvo renesansi

Adīšana piedzīvo renesansi – tā saka jaunā adīšanas entuziaste Baiba Dambe. Šomēnes viņa Cēsu kinozālē organizēja “Adīšanas kino seansu”.

Pieredze līdzīgu notikumu rīkošanā viņai jau bija. Cēsīs sarunu festivālā “Lampa” sadarbībā ar Ģimenes telti Baiba organizēja “Mammu adīšanas pikniku”. Lielākoties tur bija mammas, kam pavisam mazi bērni, sievietes varēja kopā paadīt, parunāties, arī iemācīties uzadīt rotaļlietu mazulim. “Pati ar adīšanu nodarbojos profesionāli. Organi­zēju kursus, mācu, rīkoju dažādus pasākumus saistībā ar adīšanu. Visbiežāk adītājas darbojas vienatnē mājās. Bet redzu, ka cilvēkiem ir liela vēlme satikties. Iespēja piedalīties šādos pasākumos paver apvāršņus sastapties ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem, apmainīties viedokļiem un dalīties pieredzē,” atzīst Baiba.

Ideja par adīšanas kino seansu radusies, iedvesmojoties no sociālajos tīklos redzētā. “Pa­manīju, ka kaut kur ārzemēs norisinājies kas līdzīgs, nospriedu, kāpēc gan nevaram ko tādu noorganizēt arī šeit?” pastāsta Baiba. Saskaņojusi plānus ar Cēsu kino vadību, jau pavisam drīz pēc pasākuma publiskošanas visas seansa biļetes tikušas izpirktas. “Uz seansu sabrauca adītājas no Rīgas, Skultes, Ogres. Atsaucība ir liela.” Līdzīgus kino seansus Baiba ar domubiedriem plāno organizēt arī galvaspilsētā.

Adīšana šobrīd ir Baibas primārais ienākumu avots. “Aiz­raušanās ar adīšanu sākās, kad gaidīju pirmo bērniņu. Kā jau tas nereti gadās, jaunajām māmiņām gribas kaut ko uzadīt mazulītim, tad nu es, būdama liela rokdarb­niece, sāku adīt. Tas ļoti iepatikās, nevarēju vien beigt. Sākumā gan adīju tikai mazuļu lietas, mēģināju šo to pārdot,” pastāsta Baiba. Vēlāk viņa sākusi adīt arī sev. “Senāk lielos apģērbus adījām pa gabaliem, tad šuvām kopā. Tagad ir viegli pieejamas pamācības, kā lielos darinājumus darināt ar vienu adīkli no augšas līdz apakšai. Ir ļoti daudz avotu, kur smelties informāciju arī par adījumu dizainu.

Pamazām no mājas mazajiem adījumiem mana darbošanās izauga līdz uzņēmumam “Darling Wool”, līdz kursu organizēšanai, jo sapratu, ka ļoti vēlos adīšanas pasaulē ievirzīt arī citus.”

Viņa jau trīs gadus sevi dēvē par cēsnieci, lai arī dzimusi un uzaugusi Rīgā, nu uz dzīvi pārcēlusies šurp ar visu ģimeni. Kā pati teic – vēlējusies, lai ikdiena būtu mierīgāka, lai bērniem dzīve un mācības harmoniskākas. Sākumā te draugu bijis maz vai pat neviena. “Sāku vairāk kontaktēties ar bērnu skolas biedru vecākiem, sastapu līdzīgi domājošus cilvēkus. Tā sākumā organizēju adīšanas pulciņu draudzeņu un paziņu lokam, tagad adījumi ir viena no tēmām, ko varam apspriest katrā satikšanās reizē.” Pēc tam jau radusies doma organizēt kursus, ar to arī pelnot. “Cilvēkus sasniedzu caur sociālajiem tīkliem, lielākoties “Insta­gram”. Lielākā daļa, kas interesējas par manu produkciju vai kursiem, ir vietējie, latvieši. Bet pa retam ir arī kāds, kas dzīvo ārzemēs,” turpina adītāja. Nereti viņa piedāvā iespēju mācīt adīšanu arī individuāli pie cilvēka mājās.

Iespēja apgūt vai papildināt adīšanas prasmes ļoti interesē, saka Baiba, šī nodarbe palīdz aizbēgt no skrejošās ikdienas dzīves, kura paņem ļoti daudz enerģijas. “Adīšana ir brīnišķīgs veids, kā atpūsties no steidzīgā ritma ikdienā.”

Interese par adīšanu aizvien palielinās. Baiba atzīst, viņasprāt, adīšana piedzīvo renesansi: “Tas noteikti saistīts arī ar sociālajiem tīkliem un viegli iegūstamo informāciju internetā. Cilvēki redz citu stāstus, iedvesmojas, vēlas pamēģināt ko līdzīgu. Ja senāk adīšanas pamatus mācījāmies ģimenē vai no grāmatām, reizēm bija grūti, jo neizdevās, ne katram bija zinošas vecmāmiņas, kas pamāca, bet tagad internetā ir ārkārtīgi daudz pamācošu video, kurus var sev ērtā laikā un vietā ar pauzēm skatīties un mēģināt adīt.”
Baibas grupās piesakās dažāda vecuma dāmas, jaunākajai bijuši 22 gadi, bet vecākajai, kas vēlējusies apgūt adīšanas pamatus, bijuši 65. Adīšanas tehnikas mācīties nāk arī jaunās māmiņas ar mazuļiem.

“Lielākoties tās ir sievietes vecumā ap 30, 40 gadiem. Domāju, ka tas ir laiks, kad bērni ir paaugušies, bet gribas darīt kaut ko sev – radošu un relaksējošu vienlaikus,” turpina Baiba. “Daudzas, kas atnāk uz kursiem, atzīst, ka savulaik skolā, mājturības stundās, nekas ar adīšanu nav izdevies, saņemtas sliktas atzīmes, tas savukārt noplacinājis jebkādu entuziasmu turpināt censties. Tagad viņām ir tik liels prieks, kad pirmoreiz izdodas uzadīt cepuri un vēlāk džemperi vai jaku. Un adīt sev apģērbu nebūt nav vecmodīgi, tas ir moderni, unikāli!”

Jautāta par izmaksām, lai adītu sev, piemēram, džemperi, Baiba piekrīt, ka kvalitatīva dzija nav lēta. “Ja paskatāmies uz kvalitāti, tad ir skaidrs, ka pašadīts apģērbs noteikti būs lielāks ieguldījums nekā veikalā nopirkts masveidā ražotais džemperis. Bet pašas adītais no kvalitatīvas, dabīgas šķiedras kalpos ilgi, desmit un vairāk gadu, ja vien par to pienācīgi rūpējas,” saka Baiba. Uz Ziemassvētkiem Baiba radījusi jaunu produktu – Adīšanas dienasgrāmatu. “Tā ir pierakstu klade par adīšanu, kurā var veikt ierakstus par to, ko vēlies uzadīt, ko jau esi uzadījusi, kādi materiāli pieejami mājās, kādus nepieciešams vēl sagādāt. Katru projektu var detalizēti aprakstīt, beigās izveidojas kartotēka par visu, kas ir adīts.”