Bērna piedzimšana ir lielākais brīnums

Ziemassvētku laiks ir stāsts par brīnumu – bērniņa piedzimšanu. Vecmātes šo brīnumu piedzīvo visa gada garumā. Sarunā ar Cēsu klīnikas vecmāti Ivetu Reķi viņa uzsver, ka bērniņa dzimšana patiesi ir brīnums.

Ivetai Reķei Cēsu klīnika ir pirmā un vienīgā darbavieta, kurā pavadīti 45 gadi, no tiem 35 gadus palīdzēts mazuļiem ienākt šajā pasaulē, desmit gadi, esot grūtnieču aprūpes vecmātei. Lai arī dzimstība Latvijā dramatiski samazinās, Cēsu klīnikā pēdējos trīs gadus grūtnieču skaits ir līdzīgs – ap 70.

Savulaik, strādājot dzemdību nodaļā, saņemti daudzi tūkstoši bērniņu, ambulatori kopā ar grūtniecēm sagaidīts vairāk nekā 800 mazuļu. Tā kā mūsu ceļi ar vecmāti daudzkārt krustojušies, uzrunājam viena otru uz tu.

-Ir bijuši Ziemassvētki, kad esmu braukusi klausīties bērniņa sirdspukstu tonīšus mammas vēderā, saprasts, ka ilgāk nedrīkstam gaidīt un mums būs Ziemassvētku bērniņš. Tā kā grūtniecei esmu līdzās visu gaidību laiku, saku, ka bērniņu iznēsājam kopā. Tagad, kad priekšā piecas sešas brīvdienas, vēlu, lai zvaigznes sakārtojas tā, ka visas manas mīlulītes, jaunās māmiņas, ir veselas un var svētkus mierīgi sagaidīt mājās. Bet vajadzības gadījumā noteikti būšu klāt.

-Tu šobrīd grūtnieču aprūpē gādā par tām topošajām māmiņām, ko pati esi sagaidījusi kā vecmāte pirms vairākiem desmitiem gadu. Kāda ir sajūta?

-Kad grūtnieču aprūpē ierodas jaunie vecāki, ko savulaik esmu sagaidījusi ienākam pasaulē, man acīs sariešas asaras, viņi man ir ļoti mīļi, kā savējie. Jūtos kā gaidāmā bērna ome.

-Ko tev nozīmē būt vecmātei?

-Tā ir misija, pat vairāk – sirdslieta. Pret savu darbu izturos ar lielu cieņu, mīlestību un atbildību. Un apzinos, ka ne visi to var izturēt. Tas ir ļoti emocionāls darbs. Esmu kolēģiem, psihologiem, prasījusi, kur šajā darbā ir robeža, kad vajadzētu apstāties, bet man šķiet, vecmātēm to nav iespējams izdarīt. Es tāpat kā visas vecmātes daru visu, lai grūtniecība un dzemdības noritētu iespējami labāk. Man ļoti patīk, ka mums tuvu ir Valmiera, kur ir arī perinatālās aprūpes centrs. Visu cieņu kolēģiem, un sveiciens viņiem Zie­massvētkos! Mēs visi darām šo svēto darbu, misiju, lai pasaulē nāktu skaists, vesels un burvīgs brīnums, visburvīgākais no visiem, jo tas ir māmiņas bērniņš, pats skaistākais un mīļākais. Un man ir gods būt vecmātei.

-Visa tava dzīve ir par dzīvības rašanos. Vai tev joprojām bērniņa dzimšana ir brīnums?

-Jā! Lai arī detaļās zinu, kā process notiek, pēc dzemdībām, redzot mazulīti, kas uzlikts uz māmiņas krūtīm, arvien esmu domājusi, kā kaut kas tāds var būt radies un izaudzis sievietes ķermenī. Bērna ieņemšana, iznē­sāša­na, dzemdēšana, arī krūts zīdīšana – par visu esmu domājusi, analizējusi un palikusi pie tā, ka tas ir pasaules brīnums numur viens. Grūtniecēm atgādinu, ka barošana ar krūti ir brīdis, kad būt vistuvāk bērniņam, iedodot vislabāko. Tā ir laimes, miera un eiforijas izjūta, kad vari redzēt, samīļot un būt tik tuvu savam mazulītim.

Teikšu, ka viss ir ierakstīts zvaig­znēs. Ir pāri, kas gaida mazulīti, viņš nepiesakās. Sievietei ir veiksmīga viena, pēc tam otra mākslīgā apaugļošana, un tad, hops, kā liels brīnums grūtniecība iestājas dabīgā ceļā.
Šī grūtnieču konsultāciju un Mā­miņu skolas telpa ir iesvētīta. Kad izveidojām Māmiņu skolu, telpas iesvētīja mācītājs Didzis Kreicbergs. Un ikonu, kas ir te pie sienas, uzdāvināja Kristīgās akadēmijas studente. Tas ir viņas diplomdarbs – Svētā Dievdzem­dē­tāja, dzemdībās palīdzētāja. Sā­kumā ikona stāvēja dzemdību zālē, tagad pie manis šajā telpā. Esmu viņai ļoti pateicīga, viņa te ļāvusi notikt brīnumiem. Medicīna var daudz, bet tajā visā ir arī daudz no brīnuma.

Ja ticam, katram ir sava zvaigzne, kurā ierakstīts liktenis. Un bērniņi katrs gaida savu atnākšanas laiku. Gadā, kad piedzima mana Elīna, bija ļoti populāra grupas “Eolika” dziesma “Tava atnākšana”, kur vārdi: “Dusi man uz pleca, klusi dusi, nezinu, no kuras puses esi atnākusi.”

Ziemassvētkos kristīgajā pasaulē svin lielā brīnuma atnākšanu – Jēzus bērniņa piedzimšanu, man vienmēr ir licies, ka ar bērniņiem ir līdzīgi. Mēs katrs pasaulē ienākam ar savu vēstījumu un uzdevumu. Tāpēc nevajag strēbt karstu, nevajag iespringt, bet ļauties, jo esmu pilnīgi pārliecināta, ka tur augšā kāds zina, ko dara. Reizēm pat liekas, tagad bērniņu nevajadzētu, darām daudzas lietas, lai nebūtu, bet te viņš pieklauvē un pasaka – esmu klāt.

Bērniņa gaidīšana un piedzimšana ir tāds ļoti sirsnīgs, ģimenisks un līdzcietīgs laiks, kas atgādina, ka mums uz šīs zemes nav daudz laika, tāpēc ir svarīgi pašiem radīt mieru un gaišumu, būt atbildīgiem citam pret citu, pasniegt roku, kad tas vajadzīgs.

Bet vecmātes profesijā ir arī bēdīgi mirkļi, mēs bez tā medicīnā diemžēl nevaram iztikt.

-Bet arī tādos brīžos tu esi blakus.

-Jā. Mēs strādājam komandā ar ārsti dzemdību speciālisti Dagniju Ķirsoni, esam kā atbalsta grupa grūtniecēm. Ir skumji gadījumi, kurus gadu garumā neesmu aizmirsusi.

Arī tad, kad redzu bērniņus, kuru ienākšana šajā pasaulē bijusi sarežģīta, manas emocijas ir neaprakstāmas, ir tik mīļi un labi, ka viņi ir.

Vecmātes profesijā arī redzam, kā dzimstības rādītāji samazinās. Bet ko varam gribēt. Ja deviņdesmito gadu sākumā dzimstība samazinājās, tad cilvēku, kuri tagad ir reproduktīvajā vecumā un var radīt bērnus, ir mazāk, turklāt daļa ir izbraukusi uz ārzemēm.

-Vai neatkarīgi no laikmeta gaidību laikā mammai nolasāma tā brīnuma sajūta?

-Lai kā mainītos laiki, visas topošās māmiņas grūtniecības sākumā ir ēteriskas, eiforiskas un arī tādas apjukušas. Viņas var būt raudulīgas vai uzvilktas kā torpēdas, kad nevar saprast, no kuras puses pieiet. Man tas sākuma mirklis ļoti patīk. Es vienmēr esmu teikusi, ka man ir pašas foršākās grūtnieces pasaulē, un tas sākums mums ir tik interesants, tik daudzkrāsains. Tajā pašā laikā katra māmiņa ir citāda. Bet te mums ir jāpieslīpējas, jāatrod sava pieeja, viss jāizrunā.

Tāda uzpasēšana, kāda ir pašreiz grūtniecēm, kādreiz nebija. Tagad viņas ir ļoti aprūpētas, un viņas var jautāt jebkuru jautājumu. Man patīk, ka esam viens pret vienu, var uzdot jebko, kas interesē vai satrauc. Un topošās māmiņas ir ļoti atklātas. Agrāk daudzi jautājumi bija tik kutelīgi, intīmi, par tiem sarunājās tikai čukstus.

Mūsdienu māmiņas ir vairāk sagatavotas dzemdībām, bet var būt pat emocionālākas un stresainākas, jo ir izaugusi cita paaudze. Arī fiziski māmiņas ir vājākas. Manā aprūpē ir arī grūtnieces, kurām ir četrdesmit un vairāk gadu, viņas ir tā paaudze, kas spēj daudz izturēt, turklāt grūtniecības laikā tik skaisti uzplaukst. Sākumā kautrējas, bet es vienmēr priecājos un saku, ka grūtniecība norāda uz viņas labo veselību.

Tāpat vienmēr atgādinu, ka ir svarīgi ieklausīties pieredzes bagātos speciālistos, ar citu māmiņu pieredzi ir par maz, un diemžēl viņas nevar būt profesionāles, vadās no emocionālā stāvokļa. Turklāt arī vienam pārim nebūs divu vai trīs vienādu grūtniecību un dzemdību. Esmu vecmāte, kas runā tiešu valodu, ja runā rožaini, sieviete dzemdību brīdī nebūs gatava.

Ja sieviete būs nobriedusi savam brīnumam un dosies uz dzemdībām, saprotot, ka brauc strādāt smagu un laikietilpīgu darbu, tad ir gatava izdarīt visu, lai brīnums nāktu pasaulē.

Man ir trīs bērni – Kristaps, Elīna un Reinis – un astoņi mazbērni. Ak, kas tā bija par sajūtu, kad piedzima pati pirmā mazmeita Loreta un pēc kāda laika arī Karlīna. Karlīnu sagaidīju kā vecmāte, bet klātesoša biju abās dzemdībās. Un abas mazmeitas tūlīt pēc piedzimšanas sabučoju! Vienmēr viņām saku, ka esmu pati pirmā, kas viņas ir sabučojusi.

-Vai pašai bija vieglāk laist pasaulē bērnus, jo biji vecmāte?

-Biju tāda pati māmiņa kā visas. Noteikti nebija vieglāk. Tikai dzemdēšana bija vieglāka, jo viss kolektīvs, komanda bija blakus, savējie bija apkārt. Elīnu laidu pasaulē Si­guldas slimnīcā, Kristapu un Reini Cēsīs, abus pieņēma viena vecmāte, un, lai cik dīvaini, es vēl aiz vien jūtu viņas rokas, ļoti brīnišķīga vecmāte.

-Cilvēki, ar kuriem saskaramies izšķirošos mirkļos, paliek atmiņā.

-Ļoti paliek atmiņā. Arī bēbīši, ko šeit palīdzu iznēsāt, vēl jo vairāk tie, kuriem ir īpaši dzimšanas stāsti. Viņi paliek prātā uz mūžu. Tāpat kā ir dzemdības, kuras atceros pilnībā.

-Vai, runājot ar bērniem vai mazbērniem, ieskanas tavas profesionālās zināšanas un pieredze?

-Esmu bijusi ļoti atklāta pret saviem bērniem un tāda esmu arī pret mazbērniem. Runāju atklāti, kā bērniņi dzimst, atbilstoši vecumam paskaidroju. Ar bērniem ir jārunā, ir jāstāsta, tad nebūs brāļu un māsu greizsirdības. Tad bērns saprot, ka viņš ir brīnums un ģimenē būs vēl viens brīnums. Vajag ļaut izbaudīt māsiņas vai brālīša kustības mammas vēderā, paņemt līdzi uz ultrasonogrāfiju, ļaut uzzīmēt uz punča māsai puķi vai brālim mašīnu, lai sāk komunicēt ar gaidāmo mazuli. Tikai esmu kategoriski pret bērnu piedalīšanos dzemdībās. Bet, kad mazulis ierodas pasaulē, ļaut vecākajam bērnam būt atbildīgam, līdzdarboties, cik viņa vecums atļauj.

-Arī tēti arvien biežāk piedalās gaidību laikā, dzemdībās.

-Jā. Un man ļoti patīk ar viņiem strādāt. Reizēm sievietei ir daudz izjūtu, emociju, vīrietis blakus viņu līdzsvaro. Tā kā viņš taču bijis klāt pie radīšanas, vienmēr saku, lai nāk uz tikšanos ar vecmāti, māmiņu skolu. Kad iesaistās tētis, visi trīs kļūst par vienu veselumu, vīrietis sievietei dod spēku, sajūtu, ka viņa ir aizsargāta un aprūpēta. Un arī dzemdībās vīrietis var būt noderīgs – ar klātbūtni, acu skatienu, pieskārienu, ūdens pudeles padošanu. Vīrieši, redzot, kam sieviete iet cauri, viņu novērtē vēl vairāk, veidojas vēl ciešāka saikne, un viņi paši kļūst vīrišķīgāki. Tāpēc ir labi vīriešiem ļaut būt atbildīgiem, arī pēc dzemdībām celties naktī un vakarā izvest mazuli ratos pastaigā. Ir patiešām skaisti, ka abi vecāki rūpējas un audzina savu brīnumu.

-Ko vēlētu ģimenēm Ziemas­svēt­kos?

-Novēlu patiesus, ģimeniskus, mīļus, sirsnīgus Ziemassvētkus un lai pasaulē būtu miers! Ceru, ka zvaigznes sastāsies tā, lai daudz vairāk mazuļu varētu ienākt pasaulē!