Pārcelties no saulainās Austrālijas uz dzīvi Latvijā? Tiešām? Kādēļ? Daudz līdzīgu jautājumu cēsniece Inga Madžule un viņas vīrs Gajs Marskells dzird itin bieži. Rit jau vairāki mēneši, kopš abi pārcēlušies uz dzīvi Ingas dzimtajā pilsētā – Cēsīs.
Inga no Cēsīm un arī Latvijas prom devās pirms 20 gadiem, pēc vidusskolas absolvēšanas. Inga studējusi Vācijā, Spānijā, Anglijā, pabijusi praksē Šveicē, valodu kursos Maltā, kā arī apceļojusi Eiropu, Austrāliju, Jaunzēlandi un lielu daļu Āzijas valstu. Pēdējos desmit gadus pavadījusi Austrālijas lielākajā pilsētā Sidnejā. Daudzus gadus viņa nav izjutusi ilgas pēc Latvijas un mājām, taču, kad pirms diviem gadiem piedzimis Ingas un Gaja dēliņš Oskars, aizvien biežāk prātā iešāvusies doma par atgriešanos Latvijā. Tagad ģimenē ienācis otrais bērniņš, tas bijis viens no galvenajiem pamudinājumiem aizvien nopietnāk apsvērt domu par pārcelšanos no Austrālijas uz Latviju. Liela loma bijusi Ingas dzimtenes mīlestībai. Taču svarīgi bijuši arī ekonomiskie apsvērumi. Inga un Gajs stāsta: “Nenoliedzami, ienākumi Austrālijā, īpaši lielākajā pilsētā Sidnejā, ir ievērojami lielāki nekā Latvijā, bet arī izdevumi ir krietni lielāki. Piemēram, lai bērns apmeklētu bērnudārzu, Sidnejā jāmaksā liela nauda – ap simts eiro dienā. Auklīšu pakalpojumi Sidnejā ir ārkārtīgi dārgi, lai gan mūsu ģimenes ienākumi bija nedaudz lielāki par vidējiem, auklīti nevarējām atļauties. Turklāt – pat ja Latvijā jāgaida rindā, lai iekļūtu cerētajā bērnudārzā, tas nav salīdzināms ar milzu rindām uz bērnudārziem Sidnejā. Rindā nākas iestāties apmēram pusgadu pirms mazuļa piedzimšanas, bet savu kārtu izdodas sagaidīt vien tad, kad bērnam jau ir teju gads. Tad, kad mēs sagaidījām savu rindu, tāpat bērnudārzā varēja tikt vien reizi nedēļā…”
Inga Sidnejā strādāja farmācijas uzņēmumā kā mārketinga speciāliste. Pēc dēla piedzimšanas darbā sākotnēji atgriezusies uz pusslodzi, vēlāk sākusi strādāt pilnu darba dienu, taču, uzzinot par grūtniecību ar otro bērniņu, viņa aizvien vairāk sākusi domāt par darbavietas maiņu. Dažas dienas pirms vēlējusies iesniegt atlūgumu, uzņēmums viņu atbrīvojis no darba štatu samazināšanas dēļ. Inga par to nav skumusi, viņa atzīst – pateicoties saņemtajai kompensācijai, vieglāk izdevies uzsākt dzīvi Latvijā. Arī Gajs, kurš Sidnejā strādājis celtniecības nozarē, apsvēris domu mainīt ikdienu, vēlējies iepazīt Eiropu, tādēļ arī viņam ideja par pārcelšanos šķitusi laba. Sakritības sekojušas viena otrai. Ingas ģimenei piederošajā mājā Cēsīs dzīvokļa īrnieki nolēmuši pārcelties, un tā radusies iespēja jaukajā dzīvoklī iekārtoties Ingas ģimenei. Arī Ingas mamma pamudinājusi meitu uz drosmīgā soļa speršanu, ļoti palīdzējušas un palīdz Ingas draudzenes Sigita Klētniece un Ilze Rubene ar ģimeni.
Inga un Gajs par dzīvi Latvijā ir noskaņoti pozitīvi: “Vienmēr pastāv iespēja atgriezties Austrālijā, tomēr ceram, ka mums izdosies sakārtot dzīvi Latvijā. Priecē, ka Gajs sācis strādāt vietējā uzņēmumā, Oskars apmeklē bērnudārzu Jāņmuižā un jūtas šeit ļoti labi.
Daudzi saka – esam traki, ka pārcēlāmies uz Latviju, bet, kas neriskē, tas nevinnē. Labāka laika šādam solim nebija un nebūs. Kļūstam vecāki, pieļauju, ka vēlāk būtu grūtāk saņemties šādām pārmaiņām, turklāt – ar maziem bērniem pārcelties nav tik sarežģīti, bet, tiklīdz bērniem rodas draugi, veidojas sava dzīve, pārcelšanās vairs nebūtu jautājums tikai par mums, vecākiem, bet arī par to, kā jutīsies bērni, pametot visu sev zināmo, savus draugus, skolu.”
Inga piebilst, ka vēl viens iemesls, kas pamudinājis uz pārcelšanos, bija viņas bažas par dēla latviešu valodas prasmēm: “Ar dēlu runāju tikai latviski, tomēr mūsu ģimenes pamatvaloda ir angļu valoda. Gajs mācās latviešu valodu. Lieliski, ka bezmaksas valodas mācības jaunajiem Cēsu iedzīvotājiem no citām valstīm notiek arī Cēsu Pieaugušo un izglītības centrā. Tomēr, lai viņš varētu runāt latviski, ir jāpaiet laikam. Vēl esot Sidnejā, lūkojos uz draudzeņu bērniem, daudzi latviešu valodu saprot, bet tajā nerunā. Jā, arī Austrālijā nedēļas nogalēs ir latviešu skoliņas, bet ar to ir par maz. Sāku bažīties, ka bērns uzaugs bez latviešu valodas, ka atbrauks ciemos uz Latviju, bet nespēs parunāties ar vecmāmiņu.”
Gajs saka, ka viņam nav bijis grūti pārcelties. Protams, viņa ģimene sākotnēji nav bijusi sajūsmā par lēmumu, tomēr to pieņēmusi. Arī dzīvojot Sidnejā, ģimene nav bieži satikta, jo viņa tuvinieki dzīvo pilsētiņā apmēram četru stundu braucienā no Sidnejas.
Vaicāti, kā abiem pietrūkst, Inga un Gajs atzīst, ka trūkst mirkļu kopā ar draugiem. Pietrūkst arī saules: “Bijām pieraduši, ka vienmēr varam būt ārā, pludmalē, ka vari izmazgāt matus un izžāvēt vējā. Tajā Austrālijas daļā, kur dzīvojām, sniega nekad nav, ziemā aukstākais laiks ir ap desmit grādiem virs nulles.”
Vaicāti, vai Cēsis nav pārāk klusas, Gajs saka: “Man mierīgas pilsētiņas nav nekas svešs. Mana dzimtā pilsēta arī ir maza un klusa. Man bija apnikuši Sidnejas pūļi, tas, ka nekur nevari pabūt viens, nevari bez problēmām novietot mašīnu.” Inga un Gajs piebilst – pirms bērna ienākšanas ģimenē abiem paticis daudz ceļot, veidot karjeru, izklaidēties, taču kopš Oskara piedzimšanas abi novērtē ģimenes kopā būšanu un mierīgu vidi.
Inga atzīst, ka Latvijā 20 gadu laikā daudz kas ir mainījies uz labo pusi: “Dažkārt šķiet, ka latvieši nenovērtē labās lietas Latvijā un par daudz sūdzas par neesošo. Mēs kā iebraucēji daudz ko novērtējam vairāk. Piemēram, to, cik laba Latvijā ir skolu sistēma, bērnudārzi un to pieejamība. To, ka bērniem ir pieejama bezmaksas pamata un vidējā izglītība. Latvijā ir skaista, neskarta daba, fantastiska vēsture.
Domāju, daudzi latvieši vēlētos atgriezties Latvijā, bet viņi nav pārliecināti, vai izdosies izveidot stabilu, nodrošinātu dzīvi. Bažas par labi atmaksāta darba atrašanu kavē pieņemt lēmumu par atgriešanos, jo liela daļa aizbraukušo ir pieraduši pie labiem ienākumiem. Arī mana māsa atgriezās, četrus mēnešus centās atrast darbu, iejusties Latvijā, tas tomēr neizdevās, un viņa atkal aizbrauca uz ASV. Ļoti ceru, ka reiz viņa vēlēsies pamēģināt vēlreiz atgriezties. Taču, manuprāt, ja valdība vēlas, lai latvieši atgriežas, ir lielāka uzmanība jāpievērš tam, lai palīdzētu atbraukušajiem iejusties Latvijā, jāpalīdz ar darba meklējumiem vai vismaz padomiem, kur darbu meklēt.” Māra Majore – Linē
Komentāri