Trešdiena, 3. jūlijs
Vārda dienas: Benita, Everita, Verita, Emerita

Liekas, pasaule uz brīdi apstājusies

Kristīne Lāce
08:13
01.05.2020
14
Jana 1

Jana un Edvīns Karņicki februāra beigās pasaulē sagaidīja pirmdzimto – Gustavu. Dēlam ir divi mēneši, un jaunie vecāki ir apraduši ar situāciju, ka mazais ģimenē ir noteicējs.

Jana un Edvīns ir dzimuši un dzīvo Rīgā. Jaunās māmiņas dzīves ceļi veduši uz Cēsīm, kur uzaugusi un skolojusies, bet tagad Cēsīs bieži viesojas vecāku mājās un cer, ka vecumdienas varēs pavadīt šajā pusē.

Gustava vecāki iepazinušies internetā. Ilgu laiku komunicējuši un sapratuši, ka ir “uz viena viļņa”. Par pirmo tikšanos klātienē ar vīru Jana stāsta: “Ilgi baidījos ar Edvīnu satikties, nezinu, kādēļ. Bet tad, kad satikāmies, bija abpusējs “klikšķis”. Kopā esam nedaudz vairāk par pieciem gadiem, no tiem laulājušies esam kopš pagājušā gada augusta.”

Jana dalās sajūtās par brīdi, kad uzzinājusi, ka ir pirmdzimtā gaidībās: “Tas bija neaprakstāmi – prieka asaras, neliels šoks un neziņa no gaidāmā. Bērnu plānojām jau ilgi, tāpēc emocijas bija tikai pozitīvas. Ne vienmēr bērns piesakās tad, kad mēs to vēlamies. Ieņemt bērniņu centāmies jau gadu, trīs mēnešus pirms kāzām saņēmām pozitīvu ziņu. Līdz ar to Gustavs jau bija kopā ar mums mūsu nozīmīgajā dienā – kāzu dienā.”
Grūtniecība noritēja labi, visi izmeklējumu rādītāji bija perfekti. Pati šo laiku varētu sadalīt trīs lielos blokos: nogurums, enerģija un atkal nogurums, un bezspēks. Grūtniecības sākumā bija liels nogurums, varēju aizmigt jebkurā brīdī un vietā neatkarīgi no apstākļiem. Vidus posms bija lielisks, jo saņēmu enerģijas pieplūdumu un varēju “gāzt kalnus”: kārtoju un tīrīju māju, pirku bērna pūriņu utt. Pēdējos divus mēnešus mani apkārtmēri un vēders bija lieli, grūtāk bija staigāt, uzvilkt apavus un veikt citus ikdienišķus darbus. Bet visas fiziskās grūtības bija un ir tā vērtas.”
Jaunā māmiņa atzīst, ka pārmaiņas organismā pieņemt bija grūti, jo mainījies ne tikai ķermenis, arī emocijas likušas par sevi manīt. Vienu dienu raudājusi, bet citā priecājusies par apkārt notiekošo.

“Grūtniecības laikā atpūtos maz, jo šķita, ka ļoti daudz jāpa­spēj izdarīt, pirms mazais ierodas pasaulē. Kopā ar vīru apmeklējām seminārus par bērna kopšanu un sagatavošanos dzemdībām. Iesaku visiem jaunajiem vecākiem šādus kursus, ļoti daudz no iegūtajām zināšanām varam pielietot ikdienā,” pauž jaunā māmiņa.

Janai grūtniecības laikā ir bijusi spēcīga iekšējā intuīcija: “Man ļoti kārojās saldumu, daudzi apkārtējie pēc tautas ticējumiem teica, ka gaidāma būs meitiņa, tomēr man sajūta bija cita. Jau pirms ultrasonogrāfijas, kurā noteica arī bērna dzimumu, zināju, ka gaidu dēlu.”

Gustavs nesteidzās ierasties šajā pasaulē. “Dzemdības manam organismam bija liels darbs, izcietu spēcīgas sāpes. Gustavs pasaulē nāca Rīgas Dzemdību namā, kopš iestāšanās nodaļā pagāja 12 stundas, līdz varēju rokās turēt mūsu dēliņu. Viss notika bez starpgadījumiem. Esmu pateicīga vīram, kurš piedalījās dzemdībās un bija kopā ar mani. Atbalsts, ko saņēmu no viņa klātbūtnes, bija nenovērtējams. Arī vīram dzemdību daļa bija smaga, jo nevarēja palīdzēt mazināt sāpes, bet tikai būt blakus. Varu mudināt topošās māmiņas dzemdībās ņemt līdzi savu atbalsta personu – vīru, mammu, māsu, brāli –, nav svarīgi kuru, bet noteikti novērtēsiet to procesa gaitā,” pārdomās dalās Jana.

“To, ko sieviete izjūt, pirmo reizi rokās turot savu bērnu, nevar izstāstīt vārdiem. Emocijas bija dažādas – gan man, gan vīram acīs bija prieka asaras. Tas ir neaprakstāmi, kad skaties uz savu skaistāko bērniņu pasaulē. Brīdī, kad bērnu uzliek uz krūtīm, aizmirstas visas sāpes un pārdzīvojumi. Liekas, ka pasaule uz brīdi apstājas un nekā svarīgāka par ģimeni nav,” pauž jaunā māmiņa.

Tagad jauno vecāku ikdiena pielāgota bērnam – ēst var tad, kad bērns ļauj, gulēt iespējams tad, kad mazulītis guļ. “Gustava pirmajā dzīves mēnesī es viņu guldināju, baroju un mainīju autiņus, tagad atvēlu laiku arī sev – manikīram vai vannošanās procedūrai. Nu jau mēģinām mazuli nodarbināt, cītīgi runājam ar viņu, izmantojam krāsainu aktivitātes paklājiņu ar dažādām formām un dodamies pastaigās,” par ik­die­nas gaitām stāsta Jana. Pa­pildinot sacīto, jaunā māmiņa piebilst: “Vīrs ļoti daudz palīdz. Ja nebūtu viņa, es droši vien būtu sajukusi prātā, jo bērns prasa daudz enerģijas un spēka. Ed­vīnam vislabāk sanāk mazo ieaijāt. Esam atklājuši lielisku instrumentu – fitnesa bumbu. Šūpojo­ties uz tās, Gustavs uzreiz aizmieg. Vīrs palīdz arī mājas darbos, un, kamēr valstī ir ārkārtējā situācija un viņš vairāk ir mājās, ikdiena šķiet daudz vieglāka.

Pašreiz jaunās ģimenes centrs ir dēliņš, bet paies laiks un vecākiem būs jāatgriežas darbā. Janas pamatnodarbošanās saistīta ar banku jomu un kreditēšanas jautājumiem, bet Edvīns darbojas tūrisma nozarē. Par nākotni Jana saka: “Vienmēr esmu vēlējusies atgriezties Cēsīs, bet, ņemot vērā prasības un dzīves apgriezienus, diemžēl šobrīd neredzam plašas darba iespējas savās jomās. Ve­cum­dienās gan vēlētos dzīvot Cēsīs, jo atmiņas par šo pilsētu ir vislabākās – mierīgāks dzīves ritms, svaigs gaiss un, šķiet, pat cilvēki ir pozitīvāki.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Veido namiņu, kur vecļaudis jūtas labi

07:32
30.06.2024
68

Cēsu pilsētas pansionātam 12. jūlijā apritēs 30 gadi. Vairāk nekā pusi no šī laika sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādes direktore ir Inga Gunta Paegle. -Pansionātam ir 30 gadu jubileja. Kā tas šo gadu laikā mainījies? -Es kā šodien atceros 1994. gada 12. jūliju, kad pansionāts no Glūdas kalna Cēsīs ienāca šeit, Cīrulīšos. Glūdas kalnā istabiņās […]

Mērķis - cilvēkiem palīdzēt atgūt veselību, dzīvesprieku un enerģiju

10:24
27.06.2024
659

Saruna ar holistiskās medicīnas eksperti Ingrīdu Mergupi – Leitlandi -Jums ir interesants uzvārds. Tāds rets – Mergupe. -Manas saknes ir no Mālpils. Tur ir upe Mergupe, un šo uzvārdu nes arī mana dzimta. 1928. gadā vectētiņš Jānis Mergups lika pirmo akmeni dzimtas mājai. Un tā nu arī es izceļojos pa pasauli, apgūstot zināšanas, un vēlāk ar […]

Dzīve enerģētiski spēcīgā vietā – kalna galā

10:12
25.06.2024
275

“Jau četrdesmit gadus strādāju Krimuldas vidusskolā par skolotāju, esmu tur kopš skolas dibināšanas brīža. Man jau ir pensionāres statuss, bet darbu turpinu, pēc diviem gadiem gan došos pavisam pensijā,” tā par sevi stāsta Edīte Kanberga, saimniece Drabešu pagasta Kārļu “Eglainēs”. “Eglaines” ir arī viesu nams un atpūtas bāze, bet Jāņu laiku ģimene aizvada savā lokā. […]

Jāņuzāles klimata pārmaiņās

09:54
25.06.2024
52

Par ziedošām pirmsjāņu pļavām, par trejdeviņu ziedu vainadziņu un dabas norišu izpratni saruna ar zālāju biotopu eksperti Maiju Medni. -Jāņi klāt, brienam pļavās, lai no trejdeviņām puķītēm pītu vainadziņu. Vai to var izdarīt?    -Ar katru gadu to izdarīt ir aizvien grūtāk. Lielāka iespēja saplūkt trejdeviņas jāņuzāles ir bioloģiski vērtīgos zālājos, bet tādi Latvijā ir mazāk […]

Balto ceriņu smarža gadu desmitu garumā

06:30
19.06.2024
123

Dace un Alfrēds Jurciņi izstaigā dārzu. Puķes šopavasar steidzas ziedēt, arī rozes pie namdurvīm. Karstās dienās paēnu un spēku dod nelielā birzīte. “Dzīvojam šo dzīvi, kaut reizēm gadās dzelkšņi vai iekož asa nātre. Dzīvojam kopā jau 50 gadus. Visi saka, ka pamatā ir mīlestība, bet šis vārds tāds novalkājies, reizē dziļš un skan dvēselē. Visjaukāk […]

Maza vieta ar lielu sapni

06:13
17.06.2024
88

Pasaules latviešu mākslas centrs darbu Cēsīs sāka pirms desmit gadiem. To vada Čikāgā dzimušais Kārlis Kanderovskis, kurš jau vairākus gadus dzīvo Cēsīs. Mākslas centra galvenais mērķis ir veicināt mākslas vērtību saglabāšanu, ko radījuši Otrā pasaules kara laikā trimdā devušies latviešu mākslinieki, kā arī ārzemēs dzīvojošā jaunā paaudze. Centrs bez maksas ir atvērts ikvienam un darbojas, […]

Tautas balss

Pļauj, ka putekļi pa gaisu

10:12
02.07.2024
19
Priekulietis A. raksta:

“Priekuļu centrā pagājušajā nedēļā pašvaldība pļāva zāli, putekļi vien gāja pa gaisu. Zā­līte tik īsa un nīkulīga, ka tur nav, ko pļaut. Bet laikam jau noteiktie kvadrātmetri jāno­pļauj, citādi nesaņems naudu. Manuprāt, pļaušanu nevajadzētu organizēt pēc grafika, bet gan tad, kad tas nepieciešams,” pārdomās dalījās priekulietis A.

Zāļu ražotāji negodprātīgi

12:29
28.06.2024
18
Lasītāja raksta:

“Re nu! Eiropā ražotāji zāļu cenas valstīm nosaka slepeni, mazākās un nabadzīgākās valstis maksā vairāk. Tāpēc jau arī mums ir tik dārgi medikamenti un jauno zāļu maz. Te būtu gudri, ja, piemēram, Baltijas valstis vienotos un iepirktu vajadzīgo kopā. Bet varbūt jautājums jārisina Eiropas Savienības līmenī?” sprieda lasītāja.

Autobusu pieturā lietū un vējā

12:29
28.06.2024
59
Vilma raksta:

“Ikdienā diezgan bieži nākas ar autobusu braukt no Valmieras un Cēsu autoostas. Autobusa gaidīšanu abās pilsētās nevar salīdzināt. Valmierā nojume pasargā pasažierus no lietus un saules, Cēsīs pa bedrainu laukumu no stacijas ēkas var aizklunkurēt līdz pieturai, sēdēt uz soliņa, lai kādi laikapstākļi, un skatīties uz apdrupušo mūra sienu,” pārdomās dalījās Vilma un piebilda, ka […]

Pasaki, kas ir tavs draugs…

10:01
25.06.2024
26
Politikas vērotājs raksta:

“Kā gan Krievijas sabiedrība var nejusties pazemota, ja viņu valsts līderim jāslēdz vienošanās ar visu citu pasaules valstu ignorēto un nosodīto Ziemeļkoreju? Tas taču ir kauns, ka par sabiedroto jāizvēlas kas tāds!” pauda politikas vērotājs.

Vai tiešām ietaupīja

10:01
25.06.2024
22
Zaubēniete raksta:

“Zaubē vairs nav pagasta pārvaldes. Nezinu, cik daudz paš­valdība ietaupīja, bet cilvēkiem gan tagad grūtāk. Nav speciālista, kas var pastāstīt par visiem jautājumiem pagastā, par katru jāiet pie cita darbinieka. Kad bija pārvalde, bija tā kā drošāk, zināji, ka ir, uz kuru paļauties, arī kam prasīt atbildību,” pastāstīja zaubēniete.

Sludinājumi