Jana un Edvīns Karņicki februāra beigās pasaulē sagaidīja pirmdzimto – Gustavu. Dēlam ir divi mēneši, un jaunie vecāki ir apraduši ar situāciju, ka mazais ģimenē ir noteicējs.
Jana un Edvīns ir dzimuši un dzīvo Rīgā. Jaunās māmiņas dzīves ceļi veduši uz Cēsīm, kur uzaugusi un skolojusies, bet tagad Cēsīs bieži viesojas vecāku mājās un cer, ka vecumdienas varēs pavadīt šajā pusē.
Gustava vecāki iepazinušies internetā. Ilgu laiku komunicējuši un sapratuši, ka ir “uz viena viļņa”. Par pirmo tikšanos klātienē ar vīru Jana stāsta: “Ilgi baidījos ar Edvīnu satikties, nezinu, kādēļ. Bet tad, kad satikāmies, bija abpusējs “klikšķis”. Kopā esam nedaudz vairāk par pieciem gadiem, no tiem laulājušies esam kopš pagājušā gada augusta.”
Jana dalās sajūtās par brīdi, kad uzzinājusi, ka ir pirmdzimtā gaidībās: “Tas bija neaprakstāmi – prieka asaras, neliels šoks un neziņa no gaidāmā. Bērnu plānojām jau ilgi, tāpēc emocijas bija tikai pozitīvas. Ne vienmēr bērns piesakās tad, kad mēs to vēlamies. Ieņemt bērniņu centāmies jau gadu, trīs mēnešus pirms kāzām saņēmām pozitīvu ziņu. Līdz ar to Gustavs jau bija kopā ar mums mūsu nozīmīgajā dienā – kāzu dienā.”
Grūtniecība noritēja labi, visi izmeklējumu rādītāji bija perfekti. Pati šo laiku varētu sadalīt trīs lielos blokos: nogurums, enerģija un atkal nogurums, un bezspēks. Grūtniecības sākumā bija liels nogurums, varēju aizmigt jebkurā brīdī un vietā neatkarīgi no apstākļiem. Vidus posms bija lielisks, jo saņēmu enerģijas pieplūdumu un varēju “gāzt kalnus”: kārtoju un tīrīju māju, pirku bērna pūriņu utt. Pēdējos divus mēnešus mani apkārtmēri un vēders bija lieli, grūtāk bija staigāt, uzvilkt apavus un veikt citus ikdienišķus darbus. Bet visas fiziskās grūtības bija un ir tā vērtas.”
Jaunā māmiņa atzīst, ka pārmaiņas organismā pieņemt bija grūti, jo mainījies ne tikai ķermenis, arī emocijas likušas par sevi manīt. Vienu dienu raudājusi, bet citā priecājusies par apkārt notiekošo.
“Grūtniecības laikā atpūtos maz, jo šķita, ka ļoti daudz jāpaspēj izdarīt, pirms mazais ierodas pasaulē. Kopā ar vīru apmeklējām seminārus par bērna kopšanu un sagatavošanos dzemdībām. Iesaku visiem jaunajiem vecākiem šādus kursus, ļoti daudz no iegūtajām zināšanām varam pielietot ikdienā,” pauž jaunā māmiņa.
Janai grūtniecības laikā ir bijusi spēcīga iekšējā intuīcija: “Man ļoti kārojās saldumu, daudzi apkārtējie pēc tautas ticējumiem teica, ka gaidāma būs meitiņa, tomēr man sajūta bija cita. Jau pirms ultrasonogrāfijas, kurā noteica arī bērna dzimumu, zināju, ka gaidu dēlu.”
Gustavs nesteidzās ierasties šajā pasaulē. “Dzemdības manam organismam bija liels darbs, izcietu spēcīgas sāpes. Gustavs pasaulē nāca Rīgas Dzemdību namā, kopš iestāšanās nodaļā pagāja 12 stundas, līdz varēju rokās turēt mūsu dēliņu. Viss notika bez starpgadījumiem. Esmu pateicīga vīram, kurš piedalījās dzemdībās un bija kopā ar mani. Atbalsts, ko saņēmu no viņa klātbūtnes, bija nenovērtējams. Arī vīram dzemdību daļa bija smaga, jo nevarēja palīdzēt mazināt sāpes, bet tikai būt blakus. Varu mudināt topošās māmiņas dzemdībās ņemt līdzi savu atbalsta personu – vīru, mammu, māsu, brāli –, nav svarīgi kuru, bet noteikti novērtēsiet to procesa gaitā,” pārdomās dalās Jana.
“To, ko sieviete izjūt, pirmo reizi rokās turot savu bērnu, nevar izstāstīt vārdiem. Emocijas bija dažādas – gan man, gan vīram acīs bija prieka asaras. Tas ir neaprakstāmi, kad skaties uz savu skaistāko bērniņu pasaulē. Brīdī, kad bērnu uzliek uz krūtīm, aizmirstas visas sāpes un pārdzīvojumi. Liekas, ka pasaule uz brīdi apstājas un nekā svarīgāka par ģimeni nav,” pauž jaunā māmiņa.
Tagad jauno vecāku ikdiena pielāgota bērnam – ēst var tad, kad bērns ļauj, gulēt iespējams tad, kad mazulītis guļ. “Gustava pirmajā dzīves mēnesī es viņu guldināju, baroju un mainīju autiņus, tagad atvēlu laiku arī sev – manikīram vai vannošanās procedūrai. Nu jau mēģinām mazuli nodarbināt, cītīgi runājam ar viņu, izmantojam krāsainu aktivitātes paklājiņu ar dažādām formām un dodamies pastaigās,” par ikdienas gaitām stāsta Jana. Papildinot sacīto, jaunā māmiņa piebilst: “Vīrs ļoti daudz palīdz. Ja nebūtu viņa, es droši vien būtu sajukusi prātā, jo bērns prasa daudz enerģijas un spēka. Edvīnam vislabāk sanāk mazo ieaijāt. Esam atklājuši lielisku instrumentu – fitnesa bumbu. Šūpojoties uz tās, Gustavs uzreiz aizmieg. Vīrs palīdz arī mājas darbos, un, kamēr valstī ir ārkārtējā situācija un viņš vairāk ir mājās, ikdiena šķiet daudz vieglāka.
Pašreiz jaunās ģimenes centrs ir dēliņš, bet paies laiks un vecākiem būs jāatgriežas darbā. Janas pamatnodarbošanās saistīta ar banku jomu un kreditēšanas jautājumiem, bet Edvīns darbojas tūrisma nozarē. Par nākotni Jana saka: “Vienmēr esmu vēlējusies atgriezties Cēsīs, bet, ņemot vērā prasības un dzīves apgriezienus, diemžēl šobrīd neredzam plašas darba iespējas savās jomās. Vecumdienās gan vēlētos dzīvot Cēsīs, jo atmiņas par šo pilsētu ir vislabākās – mierīgāks dzīves ritms, svaigs gaiss un, šķiet, pat cilvēki ir pozitīvāki.”
Komentāri