Ar Nepālas ceļojuma iespaidiem dalījās cēsniece Sigita Krūmiņa, kura pēc spēku pārbaudes Tatros un Alpos kopā ar draudzeni devās grūtā, bet emocijām bagātā trīs nedēļu pārgājienā līdz Everesta bāzes nometnei. Lūk, Sigitas Krūmiņas stāsts.
-Ar draudzeni meklējām idejas kalnu ceļojumam ārpus Eiropas. Iespējams, filmas “Everests” iespaidā vai arī ietekmējoties no lasītā, prātā ienāca mazā un eksotiskā valstiņa Nepāla. Kad vēl, ja ne tagad?
Iesaku – iepriekš noteikti jātrenējas. Spējas jāpārbauda tepat, Eiropas kalnos, lai saprastu, kā organisms reaģē un vai visu dienu var izturēt dabā. Jābūt labai fiziskajai sagatavotībai, jo tas nav atpūtas brauciens.
Var doties vienatnē bez gida un var lielās grupās, taču iesaku nežēlot naudu un nolīgt mantu nesēju. Somas svars ir piecpadsmit kilogrami, katrs lieks grams ir jūtams, it īpaši, kad nopērk pārtikas krājumus. Tas ir liels izaicinājums – salikt nepieciešamo mēnesim. Pusi somas aizņēma siltais guļammaiss un ziemas jaka. Otru pusi profesionālie kalnu zābaki, iepriekš labi iestaigāti treniņos, ziemas zeķes, termoveļa, kā arī plānas drēbes, tērauda krūzīte, divi termosi, medikamenti, “Go-Pro” kamera un pārtika. Var paņemt līdzi rupjmaizi, žāvēto desu, kaut ko, kas nebojājas. Pārējo var nopirkt uz vietas, Katmandu.
Ceļš uz Everestu
Aizlidojot uz Katmandu, jāreģistrējas Nacionālajā tūrisma birojā, jāpērk atļaujas ieejai divos nacionālajos parkos. Ceļotājus reģistrē datu bāzē drošības dēļ. Nākamais posms – desmit stundu brauciens ar autobusu pa kalnu ceļiem. Mugursomas tiek saliktas uz jumta kopā ar kartupeļu maisiem un riepām. Kādu laiku sēdi un kraties, galva brīžiem sitas pret autobusa jumtu. Todien nodomāju: labi vien, ka neesmu paēdusi kārtīgas brokastis.
Sākām mazā ciematiņā Jiri 1900 metru augstumā virs jūras līmeņa, divas nedēļas gājām pa kalnu takām, lai sasniegtu Everesta bāzes nometni. Mūsu budžets bija ierobežots, katra nesām savu piecpadsmit kilogramu mugursomu, un citi ceļotāji brīnījās: “Trakās meitenes! Kur jūsu gids un porteris (nesējs- aut.)?”
Ceļš ved cauri plašiem rīsu un kukurūzas laukiem, džungļiem, garām banānkokiem, ciematiem, budistu mūku klosteriem un saimniecībām, vērojām nepāliešu dzīvesveidu un kultūru. Ielejā sastopami eksotiski milzu taureņi, putnu, kukaiņu skaņas visapkārt kā dziesma. Tiek šķērsoti neskaitāmi tilti, dziļas ielejas, upes un ūdenskritumi. Himalajos oktobrī un novembrī ir vismazāk nokrišņu, piemērotākais laiks pārgājieniem. Mēneša laikā pieredzējām gan 30 grādu karstumu, gan sniegu un leduspuķes kalnu namiņa logu rūtīs.
Šādā ceļojumā apmaldīties nevar, uz takas visu laiku ir cilvēki. Izmantojām karti. Himalajos takas ir apzīmētas ar bultiņām, kā arī taku malās ir sakrautas akmeņu kaudzītes, norādot pareizo virzienu. Prasījām ceļu vietējiem, jo reizēm bija šaubas.
Katru rītu bija jāceļas sešos, starts septiņos, kad saule uzaususi. Jo augstāk kāpām, jo gājiena laiks tika saīsināts, ievērojot noteikumu, ka dienā augstuma izmaiņas nedrīkst būt vairāk kā 500 metru. Agrā pēcpusdienā tiek meklēta nakšņošanas vieta.
Ceļojuma kulminācija bija uzkāpšana virsotnē Nangar Chang. Sajūtas neaprakstāmas, 360 grādu panorāma uz augstākajām Himalaju virsotnēm, brīvība un harmonija! Diemžēl līdz bāzes nometnei nenonācām, jo 13. pārgājiena dienā 5100 metru augstumā piemeklēja augstkalnu slimība. Pietrūka tikai divu dienu gājiena līdz galamērķim, taču izdarījām pareizo izvēli – doties atpakaļ, jo ar veselību riskēt nedrīkst. Gandarījums vienalga bija liels, ka tikts tik tālu.
Vienīgais ceļš turp un atpakaļ ir kājām. Ja veselības stāvoklis ļoti smags, tad var izsaukt glābēju helikopteru, bet tas izmaksā neiespējami dārgi. Augstkalnu slimība pāriet tikai un vienīgi, ejot uz leju.
Sigita un Rūta. Skats no Nangar Chang virsotnes 5100 m augstumā (netālu no Dingboche).
FOTO: no albuma
Ārpus komforta zonas
Himalajos nevar nakšņot brīvā dabā nekurienes vidū. Naktīs ir ļoti auksts, vietām temperatūra noslīd zem nulles. Mēs iepriekš naktsmājas nerezervējām, vienmēr kalnu ciematiņos bija kāda brīva istaba.
Arī vietējie aicina ceļotājus mājās, izmitina lēti. Var palikt turpat uz grīdas virtuvē pie pavarda, toties jumts virs galvas un silti. Kalnos jāaizmirst “ekstras” – silta duša un ērta gulta. Tas lieliski iemāca novērtēt to, kas mums ikdienā liekas pašsaprotams. Mājiņās silta ir tikai virtuve, istabiņas neapkurina. Ceļotāji sasildās pie pavarda, siltumā paēd un nakšņo aukstajās istabiņās, kur varbūt ir tikai piecus grādus siltāks nekā ārā. Arī labierīcības un duša pārsvarā atrodas ārā. Jo augstāk kalnos, jo mazāk domā par dušu, jo mīnus grādos nav vēlme to izmantot.
Šeit cilvēkiem ir pavisam cits dzīves ritms. Visiem darbiem jābūt padarītiem, pirms iestājas tumsa, jo nepālieši dzīvo saskaņā ar dabu. Elektrība tiek taupīta, namiņos to pieslēdz lielākoties uz vakariņu laiku. Par telefona vai kameras uzlādi jāmaksā papildus, tas pārsniedz maksu par istabiņu.
Katra diena kā piedzīvojums
Kalnos autoceļu nav, viss vajadzīgais tiek atnests uz muguras. Pa taku pretī nāca mantu nesēji ēzelīši, augstāk, virs 2000 metriem, lielie jaki. Arī iedzīvotāji nesa lielus smagumus: būvmateriālus, logu rāmjus, durvis, garus baļķus.
Iepazināmies ar brīvprātīgā darba veicēju šveicieti, kura strādā vietējā skolā. Viņa uzaicināja ciemos. Iepriekš nekas nebija norunāts, bet abas ar draudzeni attapāmies, mācot piektās klases bērniem angļu valodu. Skolotāja izgāja no klases, mēs pārņēmām iniciatīvu. Jauks piedzīvojums! Bērni bija tik zinoši, cēla roku, gāja pie tāfeles un pat strīdējās, kurš pirmais tiks atbildēt. Kalnos skolās trūkst darbinieku. Tur priecājas par jebkuru brīvprātīgo palīgu, kaut vai ceļotāju.
Mājās atgriezties ir tik labi! Pasaulē daudz skaistu vietu, tomēr svarīgas ir divas lietas – piemērots laiks un uzticams ceļabiedrs. Ceļojumā jābūt kopā 24 stundas, tādēļ gadās arī sadusmoties; galvenais atrasties uz viena viļņa, lai saskan viedokļi.
Komentāri