No rīta pamatīgi lija, pusdienlaikā kļūst tveicīgs, mākoņi pamazām savelkas, lai vakarpusē ļautu vaļu zibeņiem un stipram lietum. “Dažādas vasaras bijušas, bet šis augusts gan ir pārsteigums. Tik daudz lietus un zibeņu neatceros,” saka vecpiebaldzēniete Agra Agita Gulbe un atklāj, ja naktī vai vakarā zibeņo, tad istabā ieslēdz gaismu, tā darījusi arī mamma. Tad drošāka sajūta.
12.septembrī Agrai, tā viņu visi sauca padomju laikos, daudzi arī tagad, 86. dzimšanas diena. Mūžā sakrātas atmiņas, kuras, vakarā sēžot uz soliņa pie mājas, veroties Piebalgas ainavā, pārcilāt.
“Liekas, daba mainījusies. Atceros, kā Jāņos kalniņā sēdējām pie ugunskura, kad viens līgotājs iesaucās: “Zāle čaukst!” Tad steidzāmies, ko var apsegt ar salmiem, sienu. Salna daudz nosaldēja,” pastāsta vecpiebaldzēniete un piebilst, ka mūžā tik daudz mainījies.
Bērnība vienmēr ir skaista
“Mamma stāstīja, ka esmu dzimusi svētdienā, saulainā rītā, “Saulgožos” ,” smaidot teic Agra Agrita un uzsver, ka vecāki bija vecpiebaldzēni, arī pašai vīrs turpat no kaimiņmājas, meitas un dēls dzīvo Vecpiebalgā. Visos piebaldzēnu lepnums, spīts un izturība.
Agra Agrita atzīst, ka bērnības gadi uzplaiksnī notikumos, ko nevar aizmirst. Gan dažu dienu brauciens bēgļu gaitās un atgriešanās, gan tēva izsūtījums, gan tas, kā mamma ar kaimiņieni ara zemi ar diviem zirgiem. “Bagāti nebijām, vecākiem nebija pat savas mājas, tēvs kaut ko ne tādu bija pateicis, kāds izstāstījis tālāk, un viņu izsūtīja. Bijām trīs māsas, viena māsiņa nomira bērnībā. Mammai nebija viegli mūs ar māsu izaudzināt, bet nejutām, ka mums kaut kā trūktu. Tēvs atgriezās, veselība bija sabeigta,” klusā balsī stāsta vecpiebaldzēniete.
Viņa mācījās Kagaiņu skolā, kur visus priekšmetus mācīja divi skolotāji, tad Vecpiebalgā. “Māsa izskolojās tālāk, pārcēlās uz Rīgu. Mamma mūs abas sūtīt skolās nespēja. Strādāja fermās, “Gibuļos” pie cūkām, “Kagaiņos” slauca govis. Cik varēju, palīdzēju, ” saka Agra Agrita.
Lai arī jaunībā bija maz iespēju pucēties, uz ballēm ar māsu vienmēr gājušas saposušās. Agra Agita atceras, kā abas kājām gājušas uz balli Leimaņos. “Tenisa čības ar krītu mālējām baltas. Kājās baltas zeķītes. Tad bija tāda mode,” viņa piebilst.
Darba gaitas gadu desmitos
Agru Agitu uzaicināja darbā Spuldzēnu pienotavā. Kad to likvidēja, sāka strādāt kolhozā “Jaunā gvarde” par kasieri. Viņa atzīst, ka “Jaunā gvarde” bija gana labs kolhozs, bet nāca apvienošana, tika veidoti lieli kolhozi. “ Negribēju iet par kasieri lielajā “Alaukstā”, bet priekšsēdētājs Andrejs Jurciņš pierunāja, lai kādu laiku pastrādāju. Tas laiks izrādījās līdz kolhoza beigām. Kad gribēju iet prom, atkal pierunāja, lai pastrādāju, kamēr viņš strādā. Viņš mani piemānīja, pats aizgāja, es vēl paliku,” stāsta bijušās kopsaimniecības kasiere un piebilst, ka reiz padomājusi, cik miljonu rubļu nav izgājuši caur viņas rokām. “To grūti aptvert. Līdz 300 tūkstošiem rubļu vienā reizē vedām no Cēsīm. Ar milici Jāni Ozolu braucām divatā. Piecās dienās nauda bija jāizmaksā, vēl jāpieņem maksājumi. Cilvēki stāvēja rindā,” atminas vecpiebaldzēniete un atzīst, ka alga, kāda nu kuram bija, tāda bija, bet, ja strādāja, varēja nopelnīt. “Tā jau bijis visos laikos, arī tagad daudzi runā, ka maza alga, bet, kā pats strādā, to jau neredz. Šķiet, pēdējos gados cilvēki ir mainījušies, kļuvuši skaudīgāki. Bet ko no tā var iegūt, taču neko,” pārdomās dalās Agra Agita.
Viņa uzsver, ka darbā kolektīvs bijis draudzīgs. Arī tagad Agra Agita sazinās ar tiem, ar ko kopā strādāts, parunājas, kā kuram iet, atminas dažādus notikumus. “Vienu dienu ar bijušo kolēģi rēķinājām, ka maz veco esam palikuši, bet turamies. Darbā, ja kādam bija jubileja, pasēdējām, parunājāmies, apcēlāmies, ballējām gada ballēs. Atceros, ka priekšsēdētājam bija 39 gadu jubileja. Pirms darba laika beigām uzaicināja uz savu kabinetu pasēdēt. Bet pasēdēšana ieilga. Vienai zvana vīrs, otrai. Mani arī Kārlis sāka meklēt, Jurciņš pacēla klausuli un teica: “Zini, Kārli, tikai vienreiz dzīvē ir 39 gadi”, atmiņās kavējas Agra Agrita un atzīst, ka kolhoza priekšsēdētājs bija labs saimnieks, domāja uz priekšu. “Daudz ko nepaguva pabeigt, žēl skatīties, kā kādreiz celtais vairs nav vajadzīgs. Ir cilvēki, kuri var būt priekšnieki, un ir tie, kuriem nepadodas, lai gan gribas tādiem būt,” vērtē vecpiebaldzēniete un piebilst, ka kolhoza likvidācija un paju dalīšanas laiks bijis gan interesants, gan parādījis cilvēku dabu. Kur mantas dalīšana, tur vienmēr ir kāda nesaprašanās.
“Drīz bija redzams, kā kuram veicas ar saimniekošanu. Saimniekot ir jāmāk, ar gribēšanu par maz. Tagad prieks par “Veckurmju” saimnieku, iet uz priekšu, attīsta saimniecību. Viņam ir ķēriens, redz tālāk par šodienu,” pārliecināta Agra Agita un piebilst, ka netrūkst tādu, kuri kurn, cik grūti, aizaudzē īpašumus, jo negrib saprast, ka kaut ko sasniegt var tikai ar darbu.
Kā jau laukos līdztekus darbam kolhozā katram bija sava neliela saimniecība. “Kurš pirmais atgriezās no darba, tas pabaroja lopus, iekurināja krāsnis, gatavoja vakariņas. Kārlis bija ļoti strādīgs, labi gatavoja. Reizēm vakarā bija tāds nogurums, ka nevarēja aizmigt, bet piecos no rīta bija atkal jāceļas, jāpaspēj apkopt kūti, lai pagūtu uz autobusu un laikā būtu darbā, bērni skolā,” stāsta seniore un atzīst, ka tolaik par to, kā izaudzināt bērnus, nedomāja, bija jāiet un jādara.
Kad kopsaimniecību likvidēja, arī Agra Agita sāka saimniekot pati. “Tehnikas nebija, cik var paļauties uz citiem un par visu maksāt, kāds tur vairs ieguvums. Būtu vēl kādu laiku uzturējusi saimniecību, bet bērni skaidri pateica, ka pie siena nepalīdzēs, ka jābeidz saimniekot. Kaimiņos arī nebija neviena, kas varētu atnākt izslaukt govis, ja kādu reizi saslimtu,” pastāsta vecpiebaldzēniete un piebilst: “Tagad tikai jādzīvo.”
Tepat prieks un pārdzīvojumi
Ģimenē izaugušas divas meitas un dēls. Meitas Vecpiebalgā, dēlam ģimene Cēsīs, bet Vecpiebalgā strādā. Vecmāmiņai prieks par sešiem mazbērniem un trīs mazmazbērniem. “Kad visi sabrauc, māja pilna. Kā priecājos satikt mazmazmeitiņu, divgadnieci Keriju, viņa ir tik runīga,” ar sirsnību saka vecvecmāmiņa. Agra Agita atzīst, ka vislaimīgākais bijis laiks, kad bērni jau bija paaugušies un visa ģimene kopā. Šķita, ka rūpju mazāk. “Tagad katram sava dzīve. Nejūtos vientuļa, bet cilvēku apkārt pietrūkst. Pa nedēļu dēls ir te, brīvdienās kāds atbrauc,” stāsta Agra Agita un pakavējas atmiņās, kad visas kaimiņu “Baltacu” mājas bija cilvēku pilnas. Tagad ikdienā dzīvo tikai daži. “Ja kāds agrāk stāstītu, ka reiz tā būs, neticētu. Kad vakarā kaimiņos “Salnēnos” redzu gaismu, uzreiz ir omulīgāk,” bilst vecpiebaldzēniete.
Par pārdzīvojumos vissmagāko brīdi Agra Agita vērtē pārpratumu, kas bija ļoti grūts. Dēls dienēja padomju armijā pie Maskavas. Vecāki aizsūtīja paciņu un naudu. Paciņa atnāca atpakaļ, klāt bija zīmīte, ka tāds cilvēks šajā daļā neatrodas. “To nakti neviens negulējām. Kaudzīšos bija pasta nodaļa, nākamajā dienā pastniece piezvanīja, ka no dēla ir vēstule. Kolhoza priekšsēdētājs iedeva mašīnu, skrēju uz pastu. Izrādījās, viņš bija rakstījis, ka ar visu tanku tiek sūtīts uz Černobiļu, bet mēs to nesaņēmām. Protams, visi satraucāmies par Černobiļu. Kad dēls atgriezās no armijas, tas bija laimes brīdis,” atmiņās kavējas mamma.
Viss turpinās
Agra Agita ir dzīvesprieka pilna, priecājas par citu veiksmēm. “Nav, ko gausties, tā mums tāda aizraušanās, ka viss slikti. Ja cilvēks padodas, viņš neko nesasniegs. Saka, ka cilvēks nevar daudz pārdzīvot, var gan. Nekad nezini, kas tevi gaida, sagatavoties nevari. Ir tādi, kuri saka, ka gribētu zināt, kurā dienā jāaiziet. To gan negribu. Tāpat dzīve arī pēc manis turpināsies. Tā būs citāda un katram sava, saka jau – kad mēs augām, tad gan…, bet bija citi laiki, un tagad ir citi,” pārdomās dalās vecpiebaldzēniete un uzsver: “Nevajag sūdzēties, ka tur sāp, tur vēl stiprāk, tas nelīdzēs, jādzīvo, kā ir. Ar gadiem jau visas kaites metas.”
Visvairāk Agrai Agitai žēl, ka nedrīkst ravēt, tas viņai ļoti paticis. Pie mājas daudz puķu, noteikti jābūt asterēm, dālijām un kannām. Par tām rūpējas dēls, palīdz arī citi, lai mammai un vecmāmiņai prieks.
“Kad padomāju, cik man gadu, tas skaitlis neko nenozīmē, bet, kad saprotu, cik daudz ko vairs nevaru, jātic, ka daudz. Ar prātu daru visu, no rīta ir skaidrs, kas darāms, bet vakarā redzu -maz izdevies paveikt,” saka vecpiebaldzēniete un pastāsta, ka no rīta gan noteikti jāiedzer kafija. Televizoru skatās maz, labprātāk klausās radio, lasa, risina krustvārdu mīklas. “Savulaik gāju uz pensionāru klubiņu “Pīlādzītis”, braucām ekskursijās, tas bija jauki, atkal bijām kopā tie, ar ko kopā strādāts. Bet ir jāsaprot pašam, ko vari, ko ne, un jāpriecājas, ka bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem viss labi, visi veseli,” stāsta seniore.
Mince pieglaužas saimniecei, ieskatās acīs, uzmundrinot un it kā atgādinot, ka dzīve ir dzīve, katram sava un tāpēc īpaša.
Komentāri