Dienvidamerika latvietim parasti asociējas ar tango dzimteni Argentīnu vai futbolista Peles mītnes vietu Brazīliju. Tad vēl acteku un inku impēriju traģiskais gals, kafija, kakao, kukurūza, tabaka un vēl citi priekšstati par tālo kontinentu. Bet, kā patiesībā dzīvo cilvēki un kāda dzīvnieku un augu valsts raksturīga šim reģionam, to devās iepazīt cēsniece Selga Goldmane. “Gribēju apceļot Jaunzēlandi, bet “Impro” ceļojumu katalogā ieraudzīju vilinošu ceļojumu ar nosaukumu “Pa Magelāna pēdām”. Tā kā maršruts ietvēra daudzveidīgu Dienvidamerikas dabas iepazīšanu, tad izlēmu par labu vēl neiepazītai zemei.”
Ceļojums sākās Buenosairesā un ilga trīs nedēļas, iepazīstot Argentīnas, Čīles, Urugvajas un Folklendu salu ostas pilsētas un piekrastes teritorijas. Turklāt ceļošanu jo patīkamāku darīja kuģošana greznā kruīza kuģī gar Dienvidamerikas krastiem apkārt visai Patagonijai.
“Uz kuģa pavērās vesela pasaule: spēļu zāles, teātra un koncertzāles, baseini un pirtis, veikali un restorāni. Grezni, skaisti un izsmalcināti. Apmeklējām mākslas izstādes, lekcijas par ostu pilsētām, tango nodarbības un spāņu valodas stundas, šovus un izrādes.Uz kuģa bijām ap divtūkstoš pasažieru. Skanēja dažādas valodas. Visvairāk gan angļu. Bija dienas, ko pavadījām, baudot izklaides uz kuģa, kā arī bija tā saucamās krasta dienas, kad uz kuģa tikai nakšņojām,” tā Selga.
Ceļojuma maršruts ietvēra tālā kontinenta atšķirīgo augu un dzīvnieku valsts apskati. “Nepierasti bija tas, ka, dodoties uz dienvidiem, klimats kļuva vēsāks un augu valsts nabadzīgāka. Atšķirībā no Ziemeļeiropas iedzīvotāju priekšstatiem, ka dienvidos ir silts, aug palmas un tajās laiskojas pērtiķi, Dienvidamerikas dienvidos vasarā ir vēsi, jo pēc nieka simts kilometriem ir Antarktīda,” skaidro Selga.
Par redzēto ceļotāja neslēpj sajūsmu: “Pingvīni bija fantastiski. Redzējām Džentū, Magelāna un karaliskos pingvīnus.Droši, nāca klāt, lai pārliecinātos, vai saujā neslēpju kādu zivtiņu. Pingvīnu kopienas dzīvi varētu vērot stundām. Bija arī citas putnu sugas: pelikāni, kondori, jūras kraukļi. Pirmo reizi aplūkoju melnkakla gulbjus.Dzīvniekus, ko cēsnieki pieraduši redzēt “Rakšu” saimniecības aplokos, redzējām savvaļā – lamas, alpakas, guanakas. “
Krāšņu un acīm baudāmu skatu sniedza daudzveidīgie košumkrūmu stādījumi dažādo Dienvidamerikas valstu pilsētās. Buenosairesas parkos burvīgi rozā ziedi plauka kokvilnas kokos.
“Redzējām arī izdzisušo Osorno vulkānu, tikpat skaistu un varenu kā Japānas Fudzi. Vulkāna virsotni klāj ledus un sniegs, bet pakājē zaļo dārzi, kurus iekopuši kārtību mīlošie vācu ieceļotāju pēcteči, tāpēc šis zemes stūrītis tiek dēvēts par Dienvidamerikas Švarcvaldi,” tā Selga.
Neaizmirstams bijis kuģojums gar Horna ragu. Civilizētās pasaules vistālākais dienvidu punkts un Dienvidamerikas kontinenta galējais dienvidu rags atrodas vietā, kur tiekas Atlantijas un Klusais okeāns. Vēl iespaidīgāku šo pasākumu darīja fakts, ka mainīgo laikapstākļu dēļ ne visiem iespējams piekļūt šim zemes stūrim. “Bet mums paveicās, laiks bija samērā labs, un kuģis droši apbrauca Horna ragu,” palepojas cēsniece un turpina: “Pie Ušuaijas, kas ir vistālākā dienvidu pilsēta, devāmies uz Ugunszemes dabas parku, kura teritorijā atrodas vistālāk uz dienvidiem esošā pasta nodaļa, no kurienes, ar Argentīnas valsts pasta zīmogiem apstiprinātas, izsūtījām pastkartes. Tā teikt, patiešām no pasaules malas.”
Iepazīto valstu arhitektūru veido vēsturiski radusies kultūrvide. Spāņu un portugāļu pēcteči gadsimtiem veidojuši savu pilsētvidi Argentīnā, Urugvajā. Buenosairesā ieklīdām itāļu kvartālā, kur ar minimāliem līdzekļiem radīta koša un daudzkrāsaina krodziņu un veikaliņu pasaule. Savdabīgais vides šarms un tango soļi ielās pārsteidza un apbūra. Šeit noteikti vērts atgriezties vēlreiz. Izkāpjot Folklendu salās, pārņem sajūta, ka esi nokļuvis Lielbritānijā, un kā nu ne? Te taču angļu pārvaldīta teritorija,”smaida Selga. Visur daudz ziedu un košumkrūmu, īpaši krāšņas rozes un lupīnas. Ziedus mīlošajam latvietim tā tīkama aina.
Selga kā vienu no iespaidiem bagātākajām dienām min brīdi, kad zirga mugurā devās apskatīt Andu kalnus. Sešu stundu ilgais jājiens izvērtās par nopietnu pārbaudījumu, un nākamajā dienā apsēsties varēja tikai ar grūtībām.
Ceļojums, nenoliedzami, bija baudījums arī garšas kārpiņām. “Čīlē dzēru labāko kafiju savā līdzšinējā mūžā – aromātisku un stipru. Jūras veltes, ko dāsni piedāvāja vietējos krodziņos, bija fantastiski garšīgas.Un steiks – īstens gardums gaļas cienītājiem. Arī kuģa pavāri rūpējās, lai apmierinātu visizsmalcinātāko gaumi, un gastronomiskie svētki sākās jau pussešos no rīta, lai turpinātos līdz vēlai naktij,” tā ceļotāja.
Tālais brauciens izkristalizējis atziņu: “Ir jāmācās spāņu valoda, tad ceļošana šajā pasaules daļā būs tīkamāka.”
Katra ceļojuma diena bija tik piesātināta, ka ir atsevišķa stāsta vērta, un tajā būtu neaizmirstami iespaidi.” Evas Peronas kapavieta, Karlosa Gardela tango, Maipo ielejas vīni, pasaulē vējainākā Magdalēnas sala, jūras lauvas Valdes pussalā un, protams, grupas vadītāja Kaiva, ar kuru kopā varētu iet caur uguni un ūdeni,” bagātīgo iespaidu gūzmu neslēpj S. Goldmane.
Komentāri