Solidaritāte. Jēdziens, kas kopš šī gada februāra izskaņas kļuvis īpaši aktuāls.
Šķiet, jau pirmajās dienās pēc tam, kad ziņu portālus un TV pārraides pārpludināja paniku raisoši ziņu virsraksti par to, ka Krievijas armija iebrukusi Ukrainas teritorijā, uz ielām, pie auto un citviet sāka parādīties Ukrainas dzeltenzilie karogi, karodziņi un lentas.
Tas bija pirmais mūsu sabiedrības solis, kas iemiesoja un nepārprotami parādīja – esam solidāri ar Ukrainu, tās tautu. Ukrainas karogs un simboli Latvijā vistiešākajā veidā bija tas, ko saprotam ar vārdu “solidaritāte”.
Palūkojoties skaidrojošā vārdnīca, var lasīt – solidaritāte ir interešu, tiesību un pienākumu kopība, uzskatu vienādība, kopēja atbildība. atbalsts. Vārds “solidaritāte” ir latīņu valodas izcelsmes “solidus” tulkojums. Tā ir divu vai vairāk cilvēku apvienošanās un sadarbība, lai sasniegtu kādu vienotu, kopīgu mērķi. Solidaritāte ir gan materiāla, gan emocionāla, tā piedāvā palīdzību un rosina sadarbību starp cilvēkiem.
Skaidrs, ka Latvijas iedzīvotājiem solidaritāte varbūt ir viens no tiem jēdzieniem, kas katrā situācijā skaidrojams citādi. No vienas puses, redzot Krievijas agresīvās, postošās darbības Ukrainā, latvieši jūt dziļu empātiju pret ukraiņiem, bet dusmas un pat naidu pret kaimiņu lielvalsti Krieviju. Turklāt labi atceramies (ja ne paši, tad no vecāku, vecvecāku stāstiem un vēstures grāmatu lappusēm) šī kaimiņa agresiju pret mūsu tautiešiem nemaz tik senā vēsturē.
No otras puses, vērojot mūsu valsts sabiedrību, skaidrs, ka solidaritāte un iecietība pret daudzām citām parādībām pasaulē tai īsti nepiemīt. Jau iepriekš esmu dalījusies pārdomās un novērojumos par to, kā nereti sabiedrības locekļi izturas, piemēram, gadījumos, kad uz ielas tiek darīts pāri svešam bērnam, kad kāds cilvēks pakritis uz ielas vai guļ uz soliņa sabiedriskā vietā. Vēl nesen ziņu portālos bija lasāma bēdīga ziņa, kā kāds vīrietis bija liecinieks, kad cilvēks, ko citi bija acīmredzami noturējuši par dzērāju – bezpajumtnieku, kas gulēja uz soliņa sabiedriskā transporta pieturā, aizgāja bojā. Cilvēkam bija kļuvis slikti, un neviens apkārtējais pat nebija pacenties laikus izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību. Kāpēc te pazūd solidaritātes cēlie mērķi?
Manuprāt, lai arī kā gribētos, latviešu tautu par pilnībā solidāru nosaukt neizdodas. Esam raduši dzīvot katrs savā gliemenes čaulā, pa spraudziņu paskatoties ārpusē, pa reizei atverot vākus plašāk, lai izkliegtu kādu skaļāku, reizēm pat nevajadzīgu viedokli, un tad atkal turpinām tupēt savā gliemenes drošībā.
Protams, arī esot empātiskam, līdzjūtīgam, solidāram cilvēkam jāsaprot, ka visam ir savas robežas. Tomēr, jo vairāk spējam sajust citu bēdas, pret citiem vērstu netaisnību, parādīt, ka to izprotam un esam gatavi sniegt atbalstu, jo labāku pasauli citiem un sev veidojam.
Kā zināms, kopš 2005.gada pasaulē ik gadu 20.decembrī tiek atzīmēta Pasaules cilvēku solidaritātes diena, un tā ir daļa no Apvienoto Nāciju Organizācijas Tūkstošgades deklarācijas. Šīs dienas mērķis ir svinēt pasaules iedzīvotāju vienotību savā atšķirībā, atgādināt valdībām par to, ka jāciena spēkā esošie starptautiskie līgumi un vienošanās, vērst publisko uzmanību uz solidaritātes nozīmīgumu ikdienā un pasaulē kopumā, rast veidus, kā cīnīties ar nabadzību visā pasaulē.
Komentāri