Pandēmijas laiks bija izaicinājums katram no mums – skolēniem, vecākiem, sirmgalvjiem, pusaudžiem, it visiem. Tai skaitā, protams, arī pedagogiem.
Viņiem nācās tikt galā ar jucekli mācību procesā, jo līdz brīdim, kad “Covid-19” mūs burtiski piespieda apgūt jaunākās tehnoloģijas, gribējām to vai ne, šķita, ka nodrošināt mācības attālināti ir tīrā katastrofa. Izrādījās, tomēr varējām tikt ar to galā, varbūt kāds veiksmīgāk, kāds ne tik ļoti. Un tomēr šo laiku pārdzīvojām, gribētos sacīt, tīri prasmīgi. Šogad 1.septembris pēc šiem pandēmijas gadiem šķiet kā ilgi gaidītā atgriešanās pie ierastā, normālā ritma. Visām skolām Zinību dienas svinīgie mirkļi notiek klātienē, arī par mācībām vismaz pagaidām tiek domāts tikai klātienes formātā.
Šodien atsākas skolas gaitas, taču dati līdz šim brīdim rāda, ka daudzās izglītības iestādēs joprojām trūkst pedagogu. Apzinot Cēsu novada skolas iepriekšējo nedēļu laikā, šķiet, ka mūsu novadā turamies puslīdz labi – pedagogu trūkst atsevišķās skolās. Lielākoties tomēr mācību iestādes spējušas pedagogu kadru problēmu laikus atrisināt. Tomēr netrūkst arī gadījumu, kad skolu vadība atzīst, ka saņēmusi atlūgumus pavisam īsi pirms jaunā mācību gada sākšanās.
Šī ir nopietna problēma, jo no tā vissmagāk cietīs bērni – jaunā paaudze, kuru veidot par darbspējīgu, prasmīgu, izglītotu un pārliecinātu sabiedrību ir tikai un vienīgi mūsu uzdevums. Pedagogu deficīts arī man kā mammai rada lielu satraukumu, jo skolā, kur mācās meita, esošās sākumskolas skolotājas vietā stājas speciāliste no bērnudārza, kas iepriekš strādājusi par logopēdu. Lai arī šī ir nepieciešama un svarīga profesija bērnu mācību procesā un attīstībā, vai tiešām logopēds ir tas pats kas sākumskolas pedagogs, kas būtībā pasniedz visus pamata priekšmetus klasē? Ja šādi tiks risināts katastrofālais pedagogu trūkums skolās, vai mēs spēsim īstenot uzdevumu nodrošināt bērniem pienācīgu, kvalitatīvu un ilgtspējīgu izglītību?
Nesen TV3 rīta ziņu programmā izskanēja aptauja par to, vai cilvēkus uztrauc gaidāmais pedagogu streiks. Interesanti, ka gandrīz 40 % respondentu vecumā no 18 līdz 60 gadiem, kuriem ir bērns, kas mācās 1. līdz 12. klasē, gaidāmais beztermiņa streiks, kuru plānots sākt no 19.septembra, neuztrauc nemaz. 26 % respondentu atbildējuši, ka viņus tas noteikti satrauc, bet 28 % – ka vairāk satrauc nekā nesatrauc, toties desmitā daļa aptaujāto mierīgi atzinuši, ka viņus tas nesatrauc, un vēl 9 % pagaidām par šo tēmu nav domājuši.
Ja esošajā nestabilajā situācijā plānotais streiks radīs papildu apgrūtinājumus vai kvalitātes mazināšanos mācību iestādēs, tam vēl pieskaitot klāt pandēmijas laiku, kad daudziem skolēniem noteikti bija grūtības tikt galā ar apgūstamo vielu pietiekami augstā līmenī, pamatoti rodas bažas, cik labi izglītotus jauniešus visās vecuma grupās būsim sagatavojuši nākotnei. Pārdomas raisa arī projekts “Mācītspēks”, kas ir visnotaļ pozitīvs risinājums skolotāju trūkuma novēršanai. Ideja ir cerīga, labumu gūstot kā skolām, kam ļoti trūkst mācībspēka, gan tiem jaunajiem cilvēkiem, kas gatavi karjeru saistīt ar pedagoga profesiju. Tomēr arī šie “Mācītspēka” pasniedzēji sāk darbu praktiski bez pieredzes skolotāja profesijā, līdztekus mācībām uzreiz strādājot skolā un vadot stundas. Lai arī centība un azarts ir labi tikumi, vai ar to ir gana? Sevišķi mūsdienās, kad prasības gan izglītībai, gan darba meklējumos kāpj arvien augstāk.
Kā atzīst Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Rūdolfs Kalvāns, tad izglītības iestāžu vakanču problēmas cēloņi ir profesijas prestiža trūkums, zemās algas un nepilnīga pedagogu sagatavošana. Viņš papildus izcēla, ka Izglītības un zinātnes ministrija joprojām plāno samazināt valsts ģimnāzijām noteikto papildu finansējuma koeficientu, un skaidroja, ka asociācijas dalībnieki joprojām saredz nepieciešamību koeficientu celt līdz 1,3%. Savukārt Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga skaidro, ka vēl trīs gadus, līdz 2025.gadam, valdība nav plānojusi palielināt mērķdotācijas pedagogiem. Tādējādi daudziem skolotājiem, kuri cerēja uz solīto algas pakāpenisko palielināšanos, noteikto mērķdotācijas griestu dēļ šis solījums netiks izpildīts. Atliek cerēt, ka gan valdība, gan pedagogi atradīs kopīgu valodu, lai atrastu risinājumu, kas der abām pusēm, bet visvairāk jau – mūsu bērniem, kuri no šīs mūsu valsts šūpošanās tukšu solījumu viļņos cieš visvairāk.
Komentāri