“Diemžēl mēs izvēlamies modes vārdus, izvēlamies vispārīgas frāzes un mācāmies nepateikt neko!” par latviešu valodas lietojumu šobrīd secina filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa. Par to man lika aizdomāties nule sociālajos un citos medijos strauji apritējušais vārds sniegvilksnis, kas nav jaunvārds, bet vienkārši iepriekš retāk lietots, galvenokārt ar lirisku pieskaņu.
Ar referātu, kā ir mainījusies latviešu valodas kultūra, Dite Liepa novembra beigās piedalījās Rīgas Tehniskās universitātes Liepājas Akadēmijas rīkotajā ikgadējā zinātniskajā konferencē “Vārds un tā pētīšanas aspekti”,” vēstīja ziņu portāls “lsm.lv” tur publicētajā materiālā “Apzīmējuma “mūžīgie bērni” problemātika un mūsdienu valodas tendences. Saruna ar Diti Liepu un Velgu Polinsku”.
Jāatzīst, šis raksts vietnē “lsm.lv” mani piesaistīja ne tikai tāpēc, ka vienmēr ar interesi ieklausos valodniecības jomas speciālistes Dites Liepas paustajā, bet tieši ar termina “mūžīgie bērni” piesaukšanu. Nesen “Druvas” apmeklētajā un aprakstītajā ekspertu diskusijā “Bērnu ar īpašām vajadzībām integrēšana sabiedrībā, izmantojot kultūras un mākslas aktivitātes” arī tika diskutēts par šī termina atbilstību. Diskusijas dalībnieki sarunā apsprieda terminu “mūžīgie bērni”, akcentējot, ka arī šie bērni pieaug, lai arī varbūt ne tādā veidā, kā to izprot pārējā sabiedrība. Runājot par šo tēmu, Rīgas 1. pamatskolas – attīstības centra Ritma grupas vadītāja Ieva Altrofa pauda viedokli, ka vismaz pēdējos gados izpratne ir mainījusies, jo vēl ne tik senā pagātnē, aizbildinoties ar apgalvojumu, ka “viņi taču ir bērna prātā”, šādiem cilvēkiem nereti uzvedumos paredzēts dejot, tērptiem zaķīšu maskās.
“Man jau kādu laiku ļoti interesē valoda, ko mēs lietojam saistībā ar invaliditāti, un tieši Liepājas konferencē es referēju par vārdkopu “mūžīgie bērni”, kā mēs to lietojam un kā cilvēki to saprot, un kāpēc un ko ar to darīt, un kā to vērtēt,” “lsm.lv” sarunā pauda Velga Polinska. Viņa paskaidroja, ka pirms konferences “Facebook” bija ievietota anketa, lai noskaidrotu lasītāju viedokli, kā izprotam, kas ir “mūžīgie bērni”. Viņa arī atzina: “Man jāsaka, mana aptauja bija grūta, un es saņēmu arī dažus naidīgus komentārus. Kāpēc aptauja bija grūta? Es gribēju saprast – ko cilvēki paši domā, kad viņiem pasaka “mūžīgais bērns”. Kāds ir tas tēls cilvēku priekšā, nenosakot, ko es ar to domāju, jo es vispār nedomāju, ka to vajadzētu lietot. Savā ziņā es varu saprast “mūžīgo bērnu” rašanos, lai gan es to neatbalstu, jo mums ļoti pietrūkst valodas, ko lietot, kad mēs runājam par cilvēkiem ar invaliditāti, par cilvēkiem ar kādām veselības problēmām, cilvēkiem ar attīstības traucējumiem. No vienas puses, it kā visi zina, ka nevajag teikt – invalīds un garīgi atpalikušais. No otras puses, visi to aizvien lieto. Un to rāda arī manas aptaujas rezultāti. Jautājumi manā aptaujā bija ne tikai “Kā jūs vērtējat, ko “mūžīgais bērns” varētu darīt vai varētu nedarīt?”, bet arī “Ko jūs piedāvājat lietot tā vietā?”. Man bija vairāk nekā 300 respondentu, absolūti lielākā daļa ar augstāko izglītību, un vairāki desmiti cilvēku piedāvāja “mūžīgais bērns” vietā lietot “invalīds”. Tieši šādi. Bija dažas arī ļoti brīnišķīgas atbildes, piemēram, perpetuālais infants. Bija arī kāds cilvēks, kurš piedāvāja lietot “dārzenis”… Tā ka tās atbildes ļoti labi parādīja, kāda tad ir tā valoda, ko mēs lietojam. Aptauja bija pilnīgi anonīma. Man nav ne mazākās nojausmas, kuri bija tie cilvēki, kas iesniedza šīs atbildes.”
Līdztekus šai tematikai rakstā mani īpaši piesaistīja Dites Liepas atziņas par vārda “izaicinājums” lietošanu ikdienā, jo arī man brīžam šķiet, ka šis vārds pārlieku dominē izteikumos. D. Liepa saka: “Ļoti nepatīk vārds – izaicinājums. Tieši runājot par Ziemassvētku akciju. Tas, ko es dzirdēju, bija kuriozs, – ka tika vākti ziedojumi bērniem un jauniešiem ar neiroloģiskiem kustību izaicinājumiem. Un tad es domāju: nu, kādi gan varētu būt šie izaicinājumi? Un kas traucē piemeklēt precīzu vārdu, piemēram, traucējumi, ierobežojumi, grūtības. Otrs kuriozs, ko es esmu dzirdējusi, jo izaicinājums tagad ir visur, ka karš ir izaicinājums. Esmu pierakstījusi, ka mīnu maiņa kaujas laukā arī ir izaicinājums. Man liekas, ka pilnīgi viss tagad ir izaicinājums.
Ir pazuduši vārdi pārbaudījums, grūtības, trieciens, traģēdija. Vecāku loma ir izaicinājums, profesionālais izaicinājums, globālais, starptautiskais, tējas ražošanas izaicinājums. Lūdzu, meklēsim precīzus vārdus, meklēsim precīzus apzīmējums un bagātināsim savu vārdu krājumu paši ar saviem vārdiem! Tādi, kādi mūsu vārdu krājumā ir, kādi mūsu leksikā ir. Bet diemžēl ejam vieglāko pretestības ceļu, izvēlamies modes vārdus, izvēlamies vispārīgas frāzes un mācāmies nepateikt neko.”
Lai nu kā, bet par pēdējā laika modes vārdu sociālajos tīklos kļuvis “sniegavilksnis” – sniega pārvietošanās tieši pa sniega segas virsu vēja iedarbībā (laikā, kad nesnieg).
Komentāri