Sniegotos mežus nomaina pavasara toņi – pelēkais, brūnais, bēšais, violetais, aizvien vairāk zaļā un dzeltenā. Daba uzsāk jaunu gadskārtu ciklu. Un cilvēks tāpat. Gribas vairāk saules, svaiga vēja. Lai pie tā tiktu, cilvēki dodas dabā, staigā pa dabas takām, iet pārgājienos vai vienkārši paklaiņo pa mežu.
Lai kā noliegtu civilizācijas sasniegumus un ērto dzīvi pilsētās, cilvēks nekur no dabas aiziet nevar. Tā neapzināti viņu valdzina, pievelk. Un cilvēks padodas, ļaujas vēlmei ko jaunu ieraudzīt, izbaudīt. Tas ir tik pašsaprotami.
Katru pavasari dabas aizsardzības institūcijas atgādina vienu un to pašu – “Dabā ejot. Ko atnesi, to aiznes!” Daudzviet to atgādina plakāti, bet maz kas mainās, jo vienmēr atrodas kāds, kuram par smagu nest mājās tukšu čipsu paku vai ūdens pudeli. Atpūtas vietās pildās atkritumu konteineri, kurus izved par naudu, ko varētu izlietot vides labiekārtošanai, jaunu taku ierīkošanai. Tā pasargājot vidi no nomīdīšanas. Tā tas apburtais loks veidojas – ejam dabā, piemēslojam un ceļam trauksmi, ka kāds nav sakopis, ka nav vietu, kur atpūsties pie dabas.
Pēdējā laikā aizvien biežāk dabā gājējiem izskan lūgums, lai savus suņus nelaiž pa mežu izskrieties, jo putniem perēšanas laiks, pa dienu meža dzīvniekiem atpūta. Tāds viens vaukšķis var izbaidīt un sacelt kājās dzīvo radību plašā apkārtnē. Nu ja, bet kur tad sunīšam izskrieties? Tas nu jārisina saimniekam pašam! Ne meža iemītniekiem, ne citiem, kuri tuvumā pastaigājas, nedrīkst radīt problēmas. Nav diezin cik jauki, ja mežā riedams tuvojas liels, melns suns. Saimnieka no tāluma kliegtais, ka viņš jau nekož, dod maz mierinājuma. Putni saspurdz augstāk kokos, starp krūmiem kāds aizskrien. Īsts lērums! Suņa saimnieces smaids un stāsts, cik jauks ir viņas mīlulis, nudien nenomierina.
Vecos laikos bērniem teica: “Neklaigā pa māju, ej uz mežu un izbļausties!” Cik tad toreiz bija tādu mežā gājēju! Kad devās sēņot vai ogot, pret apkārtni izturējās ar cieņu. Tikai klusumā uz meža takas var satikt stirnu vai alni, gribējās tos redzēt. Suņus uz mežu līdzi neņēma, tie palika sargāt māju, kamēr saimnieks prom.
Pirms gadiem par dabas un dzīvnieku mīlestību daudz nerunāja. Tagad, ja publiski netiek pateikts, cik kādam tuva daba, kādus brīnumus tā dara, kā veldzē, un ja nav sunīša vai kaķīša un tie nav tuvākās radības pasaulē, šķiet, ar to cilvēku kaut kas nav kārtībā. Viņš ir slikts, jo nemīl dabu un dzīvniekus.
Gan sunītis un kaķītis, gan cilvēks ir dabas daļa. Katram sava vieta un uzdevumi. Pats svarīgākais – līdzās pastāvēt, respektēt un netraucēt citam citu.
Pavisam drīz ziedēs maijpuķītes. Buķetēm vien tās no mežiem tiks sanestas mājās. Vai nepietiek ar dažiem zvaniņu kātiņiem?
Komentāri