Cik nav dzirdēts, ka nezinātājam, kurš brīnās par kādu pašsaprotamu faktu, saka: “To jau katrs ezis zina!” Ko zina adatainis, to gan nevienam nav izdevies atklāt, lai gan jau sengrieķu dzejnieks Arhilohs sabiedrībā ienesa domu: “Lapsa zina daudz, ezis – vienu, taču svarīgu lietu.” Tiesa, viņš tā arī nepateica kādu. Tā, lūk, ar tiem ežiem.
Kamēr tie ziemas miegā, pēdējais laiks atcerēties, ka ezis ir Latvijas Nacionālā dabas muzeja 180. jubilejas gada dzīvnieks. Gada sākumā dots gods, bet pa ceļam uz tā izskaņu aizmirsts. Tāpēc varbūt vērtīgi piedomāt par daudzu pasaku varoni, kuram gan austrumnieki nav piešķīruši savu gadu kā zirgam, čūskai, gailim un citai dzīvai radībai.
Ezis cauri gadsimtiem dzīvo savu adataiņa dzīvi, un tam vienalga, ko par viņu citi runā un domā. Un netrūkst muļķību un nejēdzību, kas paaudžu paaudzēs turpinās. Ne tikai adataiņu, arī cilvēku. Romiešu zinātnieks Plīnijs Vecākais, kurš savā mūžā redzēja Vezuva izvirdumu, apliecinājis, ka ezis ziemai pārtiku vāc sekojošā veidā: ripinās pa zemē nokritušiem āboliem, uzdur tos uz savām adatām, vēl vienu paņem mutē un tad nes uz koka dobumu. Un ābolu maisam gluži kā ziņai interneta portālā ceļš bija vaļā. Mākslinieki sāka zīmēt ežus ar āboliem adatās. Tas turpinās gadsimtiem.
Taču patiesība tāda, ka ziemai eži krājumus nevāc. Tikai vitamīnu devai apēd kādu ogu vai zaļumu, bet ēdienkartē pārsvarā ir kukaiņi, tārpi, vardes, čūskas, olas, putnu mazuļi un peles. Par to gan, ka eži dzīvo kokos, kur glabā krājumus, kā uzskatīja senais domātājs, šodienas cilvēki nerunā.
Latviešu tautas ticējumu pūrā ir pierakstīts A. Kleinberga no Raunas stāstītais: “Vajagot dabūt eža bērnus un aptaisīt tos ar sētu, turpat līdzās jānoklāj sarkans lakats. Tad ezis dabūjot tādu zāli, ar ko varot izjaukt sētu un, turēdams sarkano lakatu par uguni, uzsviežot zāli tur, lai sadegot. Ja šo zāli ieaudzējot rokas pirkstā, tad varot attaisīt visas atslēgas un no rokām nokratīt dzelzi. Tādu cilvēku nevarot neviens nocietināt ne cietumā, ne dzelzī, jo, līdz viņš liekot roku pie atslēgas, tad tūliņ tiekot visas atslēgas un durvis vaļā. Stāsta arī par vīriem, kas to varējuši. Ja to zālīti iemetot ūdenī, tad viņa peldot pret straumi. Sienu pļaujot, viņa izdodot jauku smaršu, bet viņas nevarot rokā dabūt, jo smarša pastāvot tikai vienu acumirkli.” Ticējums kā no mūsdienu fantastikas filmas. Ja jau tāds pierakstīts, tātad no mutes mutē tika nodots tālāk un dzīvoja.
Ir meli, ir māņi, tāpat neizpratne un zināšanu trūkums. Un tad brīvs laukums pasakām, pieņēmumiem, interpretācijām, dzirdētā atstātiem ar papildinājumiem. Sak, ja jau tā saka, tad tā ir, ko nu es zinu. Protams, vajag ieklausīties, uzticēties, arī padomāt, salīdzināt. Ja par ežiem – kurš dabā redzējis adataini nesam ābolus? Stāsts interesants, īpaši patīk bērniem. Kad viņi izaug, to nodod savām atvasēm, un tā no paaudzes paaudzē.
Šodienas cilvēkiem arī netrūkst nezināmā un neizprotamā, un tāpat tiek radīti mīti par to, kas ir apkārt, kas uztrauc, kam nav atbildes. Kaut ko labot var vienīgi skaidrojot, zinātniski pamatojot ar faktiem un pētījumiem. Lai tas notiktu, ir jāuzticas. Bet kam? Ja Vecais Plīnijs bija autoritāte, kuru neapšaubīja, tad šodienas cilvēkam tādu atrast grūti, jo skaidrs taču, ka katrs var kļūdīties. Šodien patiesība, kurai noticam, ir tam, kurš skaļāk un vairāk runā, jo vairāk slikta un draudīga sastāsta, jo ticamāk. Šodienas cilvēkam patīk baidīties. Īpaši jau, sēžot ērtā krēslā, piedomājot par trako pasauli un tās galu, uzklausot sazvērestības teorijas un tām noticot. Citādi nevar būt, jo ļaunāko taču neviens no tribīnes atklāti nepasaka.
Tā kārtējais gads cilvēces vēsturē paskrējis. Kurš ko vairāk uzzināja par ežiem? Vai pēc gada būsim gudrāki, kritiskāki vai tādi paši nelgas? Vai latviešu ticējumi ir patiesība vai der izklaidei? Nākamajam gadam izzināšanai divi: Vajag izraut no eža kažoka vienu adatiņu un to nēsāt līdzi, iespraustu cimdā, tad klāsies labi; Kad ezi ierauga vakaros staigājam, tad būs lietus.
Komentāri