Par deinstitucionalizāciju, vecuma pensiju indeksāciju, pansionātiem un senioru mājām, citiem sociālajiem pakalpojumiem, kas tik ļoti nepieciešami mazāk aizsargātajām iedzīvotāju grupām, labklājības ministru Uldi Auguli izjautājušas aģentūras LETA žurnālistes Marina Latiševa un Inguna Ukenābele.
– Kas ir galvenie mērķi, kas šogad jāsasniedz Labklājības ministrijai (LM)?
– Pirmais noteikti ir vienotais sociālo pakalpojumu minimālais grozs. Jau sagatavoti normatīvo aktu grozījumi, kas saistīti ar vienoto pakalpojumu grozu, kam jābūt visā Latvijā. Šobrīd ir diskusijas, kā to finansēt, ņemot vērā pašvaldību pašreizējo rocību. Lielā diskusija par pabalstu reformu visdrīzāk gan būs kopā ar nākamā gada budžeta izskatīšanu. Cerams, valsts budžets ar kaut daļēju pakalpojumu apmaksu varēs palīdzēt pašvaldībām, kā arī nākotnē, veidojot budžetus, būs pilnīga skaidrība, kā ejam uz pabalstu indeksāciju vai pirktspējas nodrošināšanu.
Nākamā prioritāte ir saistīta ar pašlaik aktualizēto jautājumu par vardarbību ģimenē, kur strādājam pie vardarbības novēršanas plāna. Līdztekus būs arī noteikumi par Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu izmantošanu, lai varam virzīties jau ar preventīvu vardarbības apkarošanu.
Tāpat ir jautājums par pensiju indeksāciju.
Vēl ir demogrāfijas jautājumi, uz kuriem skatāmies jau pilnīgi citādi. Demogrāfijas jautājums nav tikai LM, bet pilnīgi visu nozaru jautājums, lai varētu nodrošināt, ka visā periodā, kopš bērns izaug un kļūst patstāvīgs, vecāki ir droši gan par to, ka var piedalīties darba tirgū, gan par to, ka būs atbalsts.
– Jūs pieminējāt vienoto sociālo pakalpojumu grozu un to, ka valstij būtu jānāk palīgā pašvaldībām. Tas uzreiz nozīmē lielākus budžeta izdevumus. Jūs ar Finanšu ministriju par to esat runājuši?
– Arī Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā pašlaik vērtē šo pabalstu reformu, kā un kas būtu pareizi jādara. Nākamais posms būs diskusija koalīcijas sadarbības padomē, valdībā, un tad sekos budžets. Būs arī jāsagaida jaunās makroekonomiskās prognozes, uz kurām balstīs nākamo trīs gadu perioda budžetu. Man arī nekad negribas teikt, ka kādam ministram kaut kas ir jāizcīna. Manuprāt, valdībai ir kopumā jāredz, kas un kādā veidā valstī ir attīstāms, un attiecīgā ministra uzdevums ir pārliecināšana, nevis naudas “izsišana” vai atrašana. Valdībai virzība ir jāredz kopumā.
– Pieminējāt pensijas. Vai jau šogad varētu atgriezties dubultā pensiju indeksācija, ko jūs solījāt Latvijas Pensionāru federācijai?
– Izskatīšanai Senioru padomē, kurā iesaistītas pensionāru organizācijas, bijām sagatavojuši vairākus variantus. Par labāko atzina indeksēt visas pensijas 100%, kas dotu apmēram 25% pensionāru ikgadēju pensijas pieaugumu. Ja skatāmies uz sliekšņiem, tad tomēr nav taisnīgi, ja indeksējam pensijas, piemēram, līdz 609 eiro un neindeksējam 610 eiro pensijas. Visi pensionāri ir bijuši nodokļu maksātāji, un tagad šķirot cilvēkus pensijas vecumā, manuprāt, nav pareizi. Līdz ar to piedāvājums, ko atbalstīja arī Senioru padome, ir, ka pensijas indeksējam 100% ar patēriņa cenu indeksu un ar algu indeksu.
– Sabiedrības novecošanās tendence arī liek uzdot jautājumus par pansionātiem un to, cik to kapacitāte ir piemērota nākotnes situācijai? Vai ministrijas ieskatā šajā jomā būtu vajadzīga kāda reforma?
– Pirmkārt, šobrīd ir pieejams Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu atbalsts ģimeniskai videi pietuvinātu senioru māju izveidei, man pat negribas lietot vārdu “pansionāts”. Sākotnēji bija paredzēts, ka ES fondiem būs 17 pašvaldību pieteikumi, ir pieteikušās četras pašvaldības. Mēs diskutējam ar Eiropas Komisiju, ka vēlamies mainīt darbības programmu, lai vairāk piesaistītu arī privāto sektoru. Piemēram, nesen Liepājā apmeklēju aprūpes centru “Rūre”, kur ir centrs hospisa aprūpei, bet viņu teritorija atļauj veidot arī ģimeniskai videi pietuvinātas senioru mājas.
Lielais jautājums, vai tādu pakalpojumu koncentrē vienā vietā vai tomēr tuvāk senioru dzīvesvietai. Dažkārt ir ļoti grūti izrauties no ierastās vietas, kur ir gan daudz pazīstamu cilvēku, gan zināma apkārtne. Tādēļ bijušajai dzīvesvietai pietuvināta senioru māja būtu ideālais variants.
– Līdz ar pēdējos gados piedzīvoto straujo energoizmaksu un inflācijas kāpumu daudzi aprūpes nami pacēla uzturēšanās maksu. Vai ir vērtēta arī valsts iesaiste, jo daudziem senioriem, kuriem ir maza pensija un arī ģimenes nav tās turīgākās, dažkārt veidojas bezizejas situācija.
– Uz valsti ir jāskatās kopā ar pašvaldībām. Arī pērn, veidojot šā gada budžetu saistībā ar deinstitucionalizācijas projektiem, redzējām, ka pašvaldībām ir jāpalīdz, un 5,5 miljoni eiro tika pielikti, lai nodrošinātu šo projektu turpināšanos un pakalpojumu nesamazināšanu.
Izskatām jautājumu, ka varētu, iespējams, proporcionāli atbalstīt lielāku daļu tajā pašā garantēto minimālo ienākumu jeb GMI pabalstā pašvaldībām, ceļot tam valsts atbalstu no 50% līdz 60%. Bet visas tās ir budžeta diskusijas gan par to, cik un kādas ir attiecības starp valsti un pašvaldībām, gan vai tā ir jāveido kā atsevišķa mērķdotācija pašvaldībām, vai tas notiek caur pašvaldību finanšu izlīdzināšanu, kurā ir valsts dotācija. Tie visi ir jautājumi, par kuriem sadarbībā ar pašvaldībām, ar Latvijas Pašvaldību savienību, veidojot nākamā un nākamo gadu budžetus, ir jātiek skaidrībā.
Mums visiem kopā ir jāredz laukums, kādā veidā mēs sabiedrībai palīdzam. Cilvēks, kas dzīvo, strādā, vistuvāk ir pašvaldībai. Taču, iespējams, ir jāpārskata funkcijas, jāpārskata finansējums, kas ir valdības darbs, lai to visu atrisinātu.
– Jau minējāt, ka no iecerētajām 17 pašvaldībām ES fondiem ģimeniskai videi pietuvinātu senioru māju veidošanai pieteicās četras. Kādēļ tik maz?
– Tiešām par to sākām uztraukties, jo tā ir Atjaunošanas fonda nauda, kura līdz 2026.gada beigām arī jāapgūst. Tieši tādēļ sākam diskusiju, lai šiem projektiem varētu pieteikties arī privātie uzņēmēji. Iemesli, kuri atsijā pašvaldības, ir nosacījumi un nepieciešamais līdzfinansējums.
– Vai nav bažu, ka varētu neīstenoties arī kādi citi projekti, jo nepietiek finansējuma?
– Šobrīd īsti nav. Jaunajā ES fondu periodā ir gan nevalstiskā sektora projekti, gan pašvaldību, gan valsts projekti.
Vienlaikus pašvaldībās ir arī dažāda attieksme. Es runāju ar pašvaldību vadītājiem un aicinu, ka mums nevajag domāt, ka sociālā puse ir izdevumu puse. Sociālā puse ir investīcijas. Piemēram, atelpas brīža pakalpojumi dod vecākiem iespēju ne tikai atpūsties, bet piedalīties arī darba tirgū, kamēr bērns ar invaliditāti izmanto šo pakalpojumu. Tādēļ es pašvaldību pārstāvjiem uzsveru, ka nevajag koncentrēties uz pabalstiem. Nē, mums ir jāsniedz pakalpojumi. Mums ir jāveicina, lai tie cilvēki, kuri, iespējams, sēž mājās, iziet sabiedrībā, jo arī viņi ir sabiedrības locekļi. Es arī atceros, kā savulaik pašvaldības bija pret deinstitucionalizāciju un teica: “Ārprāts, kas tur būs!” Tagad ir izveidojusies pavisam cita situācija, daudzas ģimenes esam atslogojuši, devuši iespēju pakalpojumiem, tie šobrīd daudzās vietās veidojas. Arī ģimenes kļūst drošākas, nebaidās iznākt sabiedrībā un būt reāli sabiedrības locekļi. Tādēļ šī nauda ir jāvērtē kā investīcija cilvēkos.
Mums ir pieejami ES nodokļu maksātāju līdzekļi, kurus varam investēt, bet tas jāizdara pietiekami saprātīgi.
– Jau kādu laiku notiek deinstitucionalizācija. Kā vērtējat sasniegto, un kādas problēmas vēl būs jārisina?
– Arī šajā ES fondu plānošanas periodā turpināsim ar deinstitucionalizācijas pakalpojumiem un to paplašināšanu. Jautājums ir, kā to nākotnē finansēs.
Deinstitucionalizācijas projekti lielākajā daļā ir pabeigti. Ir pašvaldības, kur objektīvu apstākļu dēļ līdz pagājušā gada beigām nevarēja pabeigt projektus un tie ir jāpabeidz par saviem līdzekļiem. Iespējams, ir pašvaldības, kur pakalpojumu apjoms ir jāsamazina. Bet, manuprāt, arī tas, pret ko sākotnēji bija pretestība, ir izdevies labi. Redzam, kā ir atslogotas ģimenes, ir dotas iespējas cilvēkiem justies kā sabiedrības locekļiem. Tādēļ, manuprāt, projekti ir jāturpina.
Galvenais, ka, ja izveidojām pakalpojumu, lai nav tā, ka mēs esam nelietderīgi iztērējuši Eiropas nodokļu maksātāju naudu un tālāk pakalpojums netiek nodrošināts. Tādēļ galvenais uzdevums ir turpmāk nodrošināt šo projektu tālāku finansēšanu.
– Runājot ar pašvaldību pārstāvjiem, lielākās bažas ir tieši par nākotnes finansējumu, kad beidzas pieeja ES fondu naudai.
– Katra pašvaldība, uzsākot projektu, uzņemas arī zināmas saistības. Arī mēs katrs, kad nopērkam auto vai māju, uzņemamies saistības par to rūpēties. Piemēram, līdz 2023.gada beigām palīdzību bija saņēmuši vairāk nekā 1600 cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem un gandrīz 3000 bērnu ar funkcionāliem traucējumiem, kas ir daudz vairāk, nekā bija plānots, un tikai apliecina, ka šie pakalpojumi ir ļoti vajadzīgi. Turklāt tā ir tikai viena daļa. Šie pakalpojumi sabiedrībā ir daudz vairāk pieprasīti, nekā mēs 2015.gadā to bijām plānojuši.
– No šī gada tiek nodrošināta arī hospisa aprūpe personas dzīvesvietā. Vai jau ir pirmās indikācijas, kā ar to sokas, un vai ir nepieciešami kādi uzlabojumi?
– Pēc ārstu konsīlija lēmuma šis pakalpojums ir uzsākts 137 cilvēkiem, no tiem 18 jau ir miruši.
Bija aizķeršanās ar iepirkumu Zemgalē, bet arī tur iepirkums, lai hospisa pakalpojumu varētu nodrošināt, ir beidzies. Patlaban nav indikāciju, ka kaut kas tūlīt pat būtu jāmaina. Pakalpojums tieši pilotprojektā ļoti labi sevi ir pierādījis, tāpēc arī kā prioritārais projekts turpinās. Es varu vēlreiz pieminēt “Rūri” Liepājā, un viņi pašlaik neredz kādas problēmas hospisa pakalpojuma sniegšanā.
– Par atbalstu dažādās krīzes situācijās. Gan “Covid-19” laikā, gan energokrīzes laikā bija vajadzīgs atbalsts sabiedrībai, un abos gadījumos nevarēja īsti izmērīt, kurām mājsaimniecībām atbalsts tiešām ir vajadzīgs un kuras tīri labi var tikt galā pašas. Jums ir plāns, kā to risināt, ja mums atkal nākas saskarties ar kādu krīzi, jo mērķēts atbalsts tomēr būtu prātīgāks par kārtējo “helikoptera naudu”?
– Šobrīd mēs atbalstu varam mērķēt tikai noteiktām grupām. Taču, lai valstiskā līmenī zinātu katras mājsaimniecības ienākumus… Tas patlaban ir pietiekami sarežģīti. Ir datubāze, kurā ir visi nodokļu maksātāji, ir Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras datubāze, ir Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datubāze par deklarētajām dzīvesvietām. Realitāte ir tāda, ka mēs nevaram šīs datubāzes savietot. Klimata un enerģētikas ministrija mēģina salikt kopā datus par mājsaimniecībām, bet tur ir jāiesaistās vairākām pusēm, lai tiešām varētu noteikt mājsaimniecības ienākumus. Tāpat šo procesu apgrūtina ēnu ekonomika. Tādēļ viens no uzdevumiem ir palauzīt smadzenes un saprast, kā vispār šos datus varam savilkt kopā.
Es nesaukšu konkrētus datumus, bet, protams, jo ātrāk to izdosies izdarīt, jo labāk, lai gadījumā, ja mūs piemeklē atkal kāda krīze, mēs skaidri zinātu, kam konkrēti jāpalīdz.
Intervija publicēta saīsināti.
Komentāri