Pirms Saeimas vēlēšanām vēlētāji tiek brīdināti par kiberuzbrukumiem, par Krievijas ietekmi, viltus ziņām un arī par populismu, kad tiek solīti dažādi labumi, nepasakot, kā pie šiem labumiem tiks un kur tiem ņems naudu.
Tomēr, manuprāt, ir vēl kāds t.s. apdraudējums – sabiedrībā apzināti vai neapzināti ir ievazāta jēdzienu viltošana. Proti, jēdzienu saturs patiesībā tiek mainīts, paturot vārdus, ar kuriem tiek apzīmēti procesi, notikumi un teorijas. Varētu sacīt, ka kopumā jēdzienu skaidrojumos valda liels juceklis un diskusijās nereti viens patiesībā runā par “galdu”, otrs par “krēslu”, bet abi strīdnieki apgalvo, ka runā par “gultu”. Varētu jau pasmieties un nelikties ne zinis, bet tāda “ķīseļa pludināšana” ļauj vēlētājiem iestāstīt jebko un padarīt par ienaidnieku jebkuru.
Spilgtākais piemērs, šķiet, ir liberālisma jēdziens, kuram tiek piedēvēts viss ļaunais, kas vien notiek vai var notikt. Politoloģijas mācību grāmatās, protams, ar nelielām un nebūtiskām atšķirībām rakstīts, ka liberālisms priekšplānā izvirza indivīda brīvību un autonomiju, brīvību no valsts un sabiedrības iejaukšanās personīgajā telpā un akcentē katra indivīda iniciatīvu un atbildību. Tātad liberālisms nebūt nenozīmē, ka katrs dara, ko grib, un neievēro nekādus likumus, bet varētu sacīt, ka liberālisms prasa pieauguša un saprātīga cilvēka rīcību. Valsts nevar noteikt, ko katram domāt, lasīt, ēst vai vilkt mugurā. Tajā pašā laikā valsts var iejaukties, lai apturētu tos, kuri apdraud valsti vai sabiedrību, un tam ir paredzēti likumi, kas nosaka, kad un kā tas darāms. Pēdējos gados, runājot par latvisko dzīvesziņu, vērtībām un ideāliem, parādās mēģinājumi “ caur puķēm pasludināt” par valsti un sabiedrību apdraudošu katru, kuram, piemēram, nav bērnu, kurš nenodibina t.s. tradicionālo ģimeni un tamlīdzīgi. Turklāt tie, kuri atgādina par līdztiesību un individuālās izvēles tiesībām, aši tiek nodēvēti par kreisajiem liberāļiem, kuri savu skatījumu grib uzspiest visai sabiedrībai un kuri it kā uzskatot, ka tikai viņiem ir taisnība un ka mērens liberālisms mūs tūlīt iznīcinās. Patiesībā pie kreisajiem jeb radikālajiem liberāļiem pieder paši šie vienīgās patiesības sludinātāji. Un, protams, uz šī fona Stambulas konvencija vai Kopdzīves likums tiek tulkots kā ģimenes apdraudējums un dzimuma nīcinātājs, kaut arī šajos dokumentos nav rakstīts, ka t.s. tradicionālā ģimene un piederība vienam vai otram dzimumam ir nevajadzīga, lieka vai atceļama. Turklāt viendzimuma laulību, kā zināms, var atļaut, ja valstī par to tiek izdots likums, nevis Konvencija, kas ir pret vardarbību, vai Kopdzīves likums, kurš patiesībā ir par to, ko tautā dēvē par civillaulību.
Vēl trakāk ir ar neoliberālismu, kas patiesībā ir ekonomisks jēdziens, bet kuru bieži pat izglītoti un populāri cilvēki izmanto, lai teiktu, ka liberālisms ir aizgājis par tālu un nu jau mēs vispār vairs negribam ievērot nekādus likumus un vērtības. Politologs, jurists un Eiropas Tiesas tiesnesis Egils Levits, vaicāts par neoliberālismu, skaidro: “Neoliberālisms grib “atbrīvot” kapitālistisko ekonomiku no valsts “žņaugiem”, samazinot valsts lomu līdz minimumam, visu mērīt tikai ekonomiskās kategorijās, veicināt konkurenci un globalizāciju. Tas, protams, veicina nevienlīdzību. Neoliberālisms noved pie tā, ka bagātie kļūst vēl bagātāki un iegūst vēl lielāku varu, taču ekonomika attīstās samērā strauji. Šādā skatījumā Latvijas attīstība pēc valsts atjaunošanas ir bijusi neoliberāla.”
Manuprāt, vēl jāpiebilst, ka neoliberālisms līdz šim acīmredzot bijis gandrīz neizbēgams, jo, atgūstot savu neatkarīgo valsti, mēs ļoti gribējām pēc iespējas ātrāk tikt prom no “sociālistiskās plānveida” ekonomikas. Taču tas nebūt nenozīmē, ka nevaram mainīt valsts un bieži vien arī mūsu pašu nostāju, kad viss tiek vērtēts un rēķināts tikai naudā. Tam ir vajadzīga politiskā griba un vēlētāju balsis tiem, kuri vēlas un zina, kā to mainīt.
Satversmē Latvija ir liberāli demokrātiska valsts, jo paredz, ka visi cilvēki ir tiesiski vienlīdzīgi. Tādēļ problēma ir nevis liberālismā, bet tajā, kā tas tiek saprasts un īstenots.
Komentāri