Pagājis krietns laiks, kopš nosolījos uz kinoteātri Cēsīs neiet, lai arī kādu filmu rādītu. Šo solījumu pieņēmu kafejnīcā, kurā biju iesprukusi, lai pie stiprākas tējas sasildītos, nākot tieši no kinoteātra “Vidzeme”. Tā paša, pēc kura nesen skuma daļa cēsnieku, raugot, kā tukšo ēku Raunas ielā nojauc. Tur sen nekas nebija līdzams. Lai cik lepns kinoteātris bija 70. un 80. gados, 21. gadsimtā tam bija lemta bojāeja.
“Atceros, jums Cēsīs ir tik labs kinoteātris,” šādi mani nupat pārsteidza Nacionālā teātra aktrise Daiga Gaismiņa. Viņa bija atbraukusi uz filmas “Mērijas ceļojums” pirmizrādi, kurā spēlē Mērijas lomu. Aktrise līdz ar cēsniekiem jaunajā kino zālē ieņēma skatītāju vietu . Bija nojaušams, ka Latvijas simtgadei veltīto filmu uz lielā ekrāna pati skatās pirmo reizi.
Pēc seansa tā izrādījās taisnība. Tad aktrise uzzināja, ka labo laiku atgriešanos viņai zināmais kinoteātris “Vidzeme” nesagaidīja. Tā vietā ceļ veikalu. Padomju gados kino rādīšanas vietu Latvijā varēja būt pat vairāk nekā veikalu, tagad – otrādi.
Cēsniekiem par laimi kinoteātris pilsētas ikdienā atgriezies, kaut daudzi laikam to vēl nav pamanījuši. Jaunās latviešu filmas “Mērijas ceļojums” pirmizrādē pietika vietas vēl skatītājiem 40, bet zālē ir 60 vietas. Saistoša bija ne tikai filma, arī režisores Kristīnes Želves stāstījums par uzņemšanu Latvijā un Čehijā. Potenciālie skatītāji, iespējams, domā, ka steigties nav vērts. Gan jau katru filmu – dokumentālo un spēles, kas uzņemta par valsts atbalstu un veltīta Latvijas simtgadei -, agri vai vēlu varēs noskatīties valsts televīzijā. Redz, filma “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” jau rādīta. Tikko TV bija arī filma “Ievainotais jātnieks” par tēlnieku Kārli Zāli.
Dažas pirmizrādes toties ir tik gaidītas kā vecajos kino laikos, kad “Vidzemē” drūzmēšanās pie kino kasēm bija varena. Tad pati Cēsu koncertzāle pārtop par kinoteātri. Sveiciens tiem simtiem, kas pabija filmu “Melānijas hronika” un “Paradīze ‘89” izrādīšanā Cēsīs!
Man šķiet, ka skumt nav pamata – latviešu kino ir un būs, lai cik grūti tas top. Ināra Kolmane šo to pastāsta šodienas sarunā “Druvā”. Ja kāds domā, ka valsts simtgadē, iespējams, pārspīlēts ar filmu ražošanu (klajā nāks 16), tad 365 gada dienās tas ir nieks, un skatītāji būs! Filmas top tik lieliskas, lai tās redzētu arī uz lielā ekrāna, kaut vai Ivara Selecka “Turpinājums” par pirmklasniekiem vai “Mērijas ceļojums” par kara izpostīto Eiropu un Latvijā atgūtajiem muzeju dārgumiem. Labi gan, ka tās uzņemtas – mērķtiecīgas un dziļdomīgas. Kā šķiet, arī priekšnoteikumi, lai tās varētu skatīt gan glaunās kinozālēs, gan vienkāršākās zālēs uz lielā ekrāna, filmu veidotājiem ir doti. Ejam skatīties!
Komentāri