Bumba ar laika degli

13. Saeimas vēlēšanas pārsteigumus nenesa. To, ka visvairāk balsu savāks “Saskaņa” un partija KPV LV, nebija grūti paredzēt,
jo aptaujas par to liecināja jau labu laiku pirms vēlēšanām.

Lai arī reitingu procenti dažādām aptaujām atšķīrās, bija skaidrs, ka “Saskaņas” pastāvīgais vēlētāju loks īpaši nemainās, lai kas arī notiktu un lai ko darītu vai nedarītu tās politiķi. Līdzīgi bija ar KPV LV, jo aizvainotos un dusmīgos, kuri sapņo “visiem viņiem parādīt īsto vietu”, arī nekas nespēja ietekmēt, jebkura nepatīkama informācija par šo partiju tika uztverta kā apmelojumi, un jebkādas deputātu kandidātu izdarības tikai stiprināja atbalstītāju sajūsmu. Tāpat jau pirms vēlēšanām nebija jābūt ar gaišreģa spējām apveltītam, lai saprastu, ka ārzemēs KPV LV lielākais atbalstītāju loks būs valstīs, kur ir vislielākā tā dēvētā “jaunā diaspora”, un līdz ar to arī to, kas devušies prom no Latvijas ar lielu aizvainojumu.

Tiesa gan, mazliet pārsteidza tas, ka ārpus Latvijas šajās Saeimas vēlēšanās piedalījās par diviem procentiem mazāk balsotāju nekā pirms četriem gadiem. Mazāk balsotāju bija arī Latvijā, lai precīzi atbildētu uz jautājumu, kādēļ tā notika, būtu vajadzīgs nopietns socioloģiskais pētījums, tomēr dažus pieņēmumus izteikt var. Pirmais iemesls, manuprāt, ir vispārējā vilšanās politikā un neticība, ka vēlētāji kaut ko var mainīt. Lai gan Latvijā tika visai daudz atgādināts, ka katra balss ir no svara, jo balsu summu veido katra atsevišķā balss un arī ārpus Latvijas tautiešu sabiedriskās organizācijas mudināja nepalikt malā, acīmredzot augošā plaisa starp tiem, kuriem viss ir puslīdz labi, un tiem, kuriem dzīve ir kļuvusi skarba, ir paveikusi savu slikto darbu. Gan jāteic, ka arī šis apgalvojums nav tik skaidrs un vienkāršs, kā gribētos, jo liela daļa no tiem, kuri kļuvuši par ekonomiskajiem migrantiem, visticamāk, balsoja par KPV LV, nevis dusmīgi sēdēja mājās. Sa­vu­kārt tie, kuriem viss ir labi un vēl labāk, iespējams, uz vēlēšanām Latvijā negāja, jo viņus valsts neinteresē, viņiem problēmu nav, un viņi ar visu tiek galā paši.

Jebkurā gadījumā nopietns pētījums ir vajadzīgs, ja valstij tiešām interesē, ko domā tās pilsoņi. Otrs iemesls, kāpēc daudzi neaizgāja uz vēlēšanām, varētu būt tas, ka balsot var tikai ar pasēm un nevis ar elektroniskajām identifikācijas kartēm (eID) jeb personas apliecībām, jo vēlēšanu sarakstu nav un pasē tiek iespiests zīmogs par piedalīšanos vēlēšanās. Lai nobalsotu, šiem cilvēkiem vajadzēja izņemt vēlētāja apliecību, bet to saņemt varēja tikai tajā Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes nodaļā, kurā tā izdota. Mūsdienās cilvēki vairs nedzīvo vienā vietā visu mūžu, tādēļ, it sevišķi tiem, kuri šobrīd dzīvo un strādā ārpus Latvijas, tas var kļūt par apgrūtinājumu.

Manuprāt, iespēja balsot tikai ar pasēm ir valsts neizdarība. Oktobra sākumā pirmajā lasījumā Saeima pieņēma grozījumus Personu apliecinošu dokumentu likumā, kas paredz, ka eID karte būs obligāta visiem Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem, kas sasnieguši 15 gadu vecumu, bet pase turpmāk būs kā izvēles personu apliecinošs dokuments vai kā ceļošanas dokuments uz valstīm, kurās eID karte netiek atzīta par personu apliecinošu un ceļošanas dokumentu. Vēl vairāk – eID karti plānots noteikt kā vienu valsts garantētu identifikācijas rīku neatkarīgi no citiem personu apliecinošiem dokumentiem. Tas nebija pēkšņs lēmums, par to tiek runāts un domāts jau labu laiku, tāpat kā bija zināms, ka pasu nav aptuveni 30 tūkstošiem vēlētāju. Diez vai eID karšu nolasītājs katrā vēlēšanu iecirknī ir tik nesa­sniedzama un neparasta lieta, jo īpaši tādēļ, ka mēdzam lepoties ar mūsu informācijas tehnoloģiju augsto līmeni. Manuprāt, neviena ievēlētā partija nevar runāt visas tautas vārdā, jo pat visvairāk saņēmusī “Saskaņa” nevar runāt pat par piektdaļas pilsoņu mandātu. Kā zināms, balsstiesīgo šajās vēlēšanās bija mazliet vairāk par pusotru miljonu – 1 548 100 pilsoņi. “Saskaņas” iegūtie 19,80 pro­centi no aptuveni puses balsot aizgājušo ir tikai 167 117 pilsoņu balsu, pārējām partijām to ir vēl mazāk.

Lai kā arī būtu, 13. Saeimas vēlēšanas arī bez īpašiem pētījumiem liecina, ka ļoti daudzi Latvijas pilsoņi vēlas pārmaiņas, jo “vecās” partijas vai to apvienības (protams, izņemot “Sas­ka­ņu”) Saeimā iekļuvušo rindā ir pēdējās.

Protams, katra partija no Saei­mā iekļuvušo saraksta pirmā trijnieka ir pārliecināta, ka tieši tai ir jāveido valdība. “Saskaņa” tā nebūs, jo vismaz pašlaik veidot valdību tai noteikti neuzticēs. Val­dības veidošanai nepietiek tikai ar “Saskaņas” un KPV LV balsīm, pat ja pievienotos Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) ievēlētie deputāti. Turklāt jāpiebilst, ka vismaz daži no 13. Saeimā ievēlētajiem ZZS deputātiem, visticamāk, neatbalstītu kopīgu valdību ar “Saskaņu”. Jautājums, kas stāv aiz KPV LV premjera kan­didāta Alda Gobzema un, ja ir kādas sponsora intereses, kādas tās ir, gan paliek.

Tātad valdību var izveidot sešas vai piecas partijas. Neatkarīgi no tā, kurš valdību veidos – Bordāns vai Gobzems –, valdības darbs nebūs ne viegls, ne ļoti produktīvs, jo piecas vai sešas partijas valdībā nozīmē īstu “politisko tirgu”. Domāju, jau tāpēc vien jebkura valdība nolemta lomai “bum­ba ar laika degli”. Turklāt nākamgad beidzas Valsts prezidenta pilnvaru laiks, notiks prezidenta vēlēšanas, un atliek vien atviegloti nopūsties, ka Artusu Kaimiņu vēl nevarēs ievēlēt par Valsts prezidentu, jo viņam līdz četrdesmit gadu vecumam būs palicis kāds gads. Par to, ko deputāti gribēs ievēlēt, labāk pagaidām pat nedomāt.