Pēdējās dienās publiski izskanējusi informācija, ka portālā “Manabalss.lv” nepilnu divu gadu laikā savākts vairāk nekā 10 000 parakstu par iniciatīvu saīsināt darba dienu līdz 6,4 stundām.
Iniciatīvas iesniedzējs Agris Cīrulis rosināja samazināt noteikto “normālo darba laiku” uz 32 stundām nedēļā tagadējo 40 stundu vietā, vienlaikus aicinot nesamazināt iepriekš noteiktās brīvās dienas un saīsināto darba laiku pirms svētku dienām.
Pēc viņa paustā samazinātais darba laiks dos sabiedrībai papildu brīvo laiku veltīt sev un ģimenei. Iniciatīvas pieteikumā viņš raksta: “Tādā veidā cilvēki būs pietiekami atpūtušies, diena būs produktīvāka, cilvēkiem būs vairāk ideju, iedvesmas strādāt.”
Uzreiz jāpiebilst, ka šī nav jauna ideja, jo Zviedrijā jau par to runā gadiem, un šajā Skandināvijas valstī oficiāli ieviesta sešu stundu darba diena, lai gan arī tur secinājumi nav viennozīmīgi un ir atzinumi, ka izmaksas tomēr ir lielākas nekā ieguvumi, jo, samazinoties darba stundām, algas netika samazinātas. Par darba laika samazināšanu runā arī citās attīstītajās Eiropas valstīs.
Var nedaudz atkāpties pagātnē, kad 19.gadsimta sākumā britu rūpnieks un sociālais reformators Roberts Ovens rosināja pāriet uz astoņu stundu darba dienu. Viņš vēsturē iegājis ar aicinājumu “Astoņas stundas darba, astoņas stundas sev, astoņas stundas atpūtai”, jo tajā laikā strādnieki tika nodarbināti 10 – 15 stundas. Aptuveni gadsimtu vēlāk – 1926.gadā – ASV automobiļu ražotājs “Ford Motor Co.” kļuva par pirmo ASV uzņēmumu, kas oficiāli ieviesa astoņu stundu darba dienu, tajā pašā laikā arī dubultojot savu darbinieku atalgojumu. Atkal pagājis aptuveni gadsimts, un daudzi zinātnieki uzskata, ka astoņu stundu darba dienas modelis ir novecojis. Daļa pētnieku ierosina pāriet uz četru darba dienu nedēļu, saglabājot astoņu stundu darba dienu, savukārt citi atbalsta ideju par sešu vai pat četru stundu darba dienu piecas dienas nedēļā. Lai arī vienots viedoklis par to, cik daudz cilvēkiem būtu jāstrādā, nav rasts, ir skaidrs – tās nav astoņas stundas dienā.
Aptaujājot cilvēkus, izskan atšķirīgi viedokļi. Kāds uzskata, ja viņš darbu var paveikt sešās stundās, tad tas der bet, ja neizdosies, tāpat būs jāstrādā ilgāk, un vai uzņēmējs maksās par virsstundām?
Cits aicināja strādājošajiem kritiski paraudzīties uz savu darbu un parēķināt, cik viņš reāli nostrādā. Vai nebūs tā, ka rezultātā tās sešas stundas vien sanāk.
Cēsniece Aija saka: “Domāju, ka tās astoņas stundas tomēr jāatstāj, svarīgāk, lai tās tiešām godīgi arī nostrādā. Jo redzam, ka ļoti daudzi šajās astoņās stundās paspēj arī savas privātās darīšanas mierīgi nokārtot. Cik nav gadījies, ka aizej uz kādu iestādi, kas it kā ir atvērta, bet darbinieka, kas uzklausītu, nav. Esot izskrējis kaut kādās darīšanās. Netrūkst darbinieku, kuri nekautrējas darba laiku izmantot savām vajadzībām. Ja kāds saka, ka tad cilvēki varēs strādāt intensīvāk, visticamāk, tie, kuri tagad cenšas nošmaukt darba laiku, to darīs arī tad, ja būs jāstrādā sešas stundas. Manuprāt, par darba laika saīsināšanu nevar runāt, kamēr neesam savu valsti pacēluši līdz attīstīto valstu līmenim.”
Sarunās izskan arī jautājums, vai, samazinot darba stundas, uzņēmēji nesamazinās arī algu, jo maz ticams, ka stundas likme tiks paaugstināta. Un vai tiešām cilvēki brīvo laiku izmantos, lai atpūstos un darbā varētu strādāt produktīvāk, vai nebūs tā, ka centīsies atrast vēl kādu papildu iespēju nopelnīt, jo ir radies brīvais laiks?
Cēsu uzņēmēju kluba valdes priekšsēdētājs Arkādijs Suškins, kurš darbojas arī Latvijas Darba devēju konfederācijas padomē un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomē, atzīst, ka šis Latvijai vēl ir ļoti pāragrs lēmums: “Mēs neesam tam gatavi, to var atļauties tikai ļoti attīstītas ekonomikas, un arī tur redzam, ka viegli neiet. Kā var runāt par darba laika saīsināšanu, ja jau tā nav, kas strādā. Ja strādāsim tikai sešas stundas dienā, kas to darbu padarīs? Vai uzņēmēji varēs atļauties maksāt par sešām stundām tikpat, cik par astoņām? Tas nozīmē, ka darba izmaksas būs vēl augstākas!
Šāds risinājums varbūt ir apsveicams no sociālā viedokļa, bet uzskatu, ka tas neatbilst mūsu valsts ekonomiskajai izaugsmei un attīstībai. Jā, dzirdētas runas, ka to, ko šodien dara astoņas, var mierīgi izdarīt sešās, bet tad varbūt vajadzētu visas astoņas strādāt ar atdevi. Varbūt IT jomā un vēl kādā radošajā to uzdevumu var izdarīt ātrāk, bet ko darīt rūpnīcās, veikalos? Neslēgs veikalu ātrāk tāpēc, ka samazināts darba laiks. Tas nozīmē, ka būs jāpieņem papildu darbinieki, kuru jau tā nav, un izmaksas pieaugs. Situācijās, kad darbinieki strādā maiņu darbu, piemēram, ražošanā vai klientu apkalpošanā, darba laika samazināšana būs vēl grūtāk realizējama, jo nāksies pieņemt darbiniekus, lai nodrošinātu nepieciešamo darba procesu. Tiek piesaukta Zviedrija, bet tur taču ir gluži vai attīstīts sociālisms, un mums līdz viņu līmenim vēl ļoti tālu gan ekonomiskajā, gan attieksmes ziņā.”
Komentāri