Ar vai bez virsstundām?

Saeimas Sociālo un darba lietu komisija nolēmusi atbalstīt grozījumus Ārstniecības likumā, kas atļaus mediķiem strādāt divreiz lielāku virsstundu skaitu, nekā tas atļauts Darba likumā.

Kā zināms, Latvijā trūkst ārstu un medmāsu, lai Neat­lie­ka­mās medicīniskās palīdzības dienests un slimnīcas nākamajā gadā spētu pildīt savas funkcijas, ārstam vai medmāsai būtu jāstrādā līdz pat 16 virsstundām nedēļā atļauto astoņu virsstundu vietā. Latvijas Slimnīcu biedrība jau izplatījusi paziņojumu, ka plānotās operācijas būs jāatliek, tiks operēti tikai tie, kuri nokļūs slimnīcās ar neatliekamo palīdzību un kuru dzīvība būs nopietni apdraudēta. Acīm­redzot arī neatliekamā medicīniskā palīdzība varēs braukt tikai uz izsaukumiem, kuros skaidrs, ka cilvēks mirst. Īsi sakot, veselības aprūpe slimnīcās, vis­ticamāk, būs pieejama gandrīz un vienīgi tikai mirstošajiem. Pārējiem nāksies gaidīt.

Ir skaidrs, ka trūkstošos mediķus neviens likuma grozījums, algu celšana vai papildu finansējums virsstundu apmaksai neatradīs. Par ārstu vai māsu nevar kļūt pāris gados, un arī aizbraukušie tūlīt pat neatgriezīsies (ja vispār atgriezīsies). Tātad situāciju var glābt virsstundas, kuras daudzi jo daudzi mediķi ir gatavi strādāt. Grūti pateikt, vai gatavībā strādāt virsstundas liela loma ir pienākuma apziņai, bet papildus nopelnīt gan tā var, un tas ir svarīgi. Šo­brīd daudzi mediķi ir spiesti braukāt no vienas pilsētas uz otru, lai nopelnītu vairāk, jo vienā vietā viņi drīkst nostrādāt tikai zināmu stundu skaitu. Protams, otrā darbavietā nodokļus atvelk no pirmā nopelnītā eiro un arī ceļam tiek tērēta nauda vai nu sabiedriskā transporta biļetēm, vai degvielai. Ar vārdu sakot, strādāt vienā darbavietā būtu gan vieglāk, gan arī nopelnīt varētu vairāk, jo samaksa par virsstundām būs dubulta.

Tādēļ pārsteidza Latvijas Ve­se­lī­bas un sociālās aprūpes arod­bied­rības (LVSADA) paziņoju­ms, ka tā nepiekrīt lielākam virsstundu skaitam, kā tas paredzēts Darba likumā. Grozījumi taču neliek mediķiem strādāt 16 virsstundas nedēļā, bet tikai atļauj to darīt. Izvēle, cik daudz strādāt, pa­liek katra mediķa ziņā. Vai arodbiedrība apvainojusies, ka netika uzaicināta uz minēto Saei­mas komisijas sēdi? Vai šāds paziņojums palīdz mazināt spriedzi veselības aprūpes sistēmā un risina lielās problēmas tajā? Ja šos grozījumus likumā nepieņems, tad ir taču skaidrs, ka mediķi turpinās braukāt, piemēram, no Cē­sīm uz Rīgu, tērēs laiku, spēkus un savu veselību par mazu naudiņu.

Protams, situācija, ka jāstrādā virsstundas, jebkurā gadījumā nav normāla, bet atrisināt to vienā rāvienā nav iespējams. Tādēļ, manuprāt, arodbiedrība šobrīd piekopj daudzām Latvijas arodbiedrībām iemīļoto politiku – skaļi klaigāt, lai radītu iespaidu par aktīvu darbību, lai gan izskatās, ka to bosiem “vienkāršo cilvēku” dzīve neinteresē, bet noder vien kā izdevīgs postaments labai algai un popularitātei. Galu galā ir pavisam vienkārši pieprasīt uzaicinājumu uz Saeimas komisiju sēdēm un būt klāt lēmumu pieņemšanā. Tāpēc ceru, ka tā šoreiz bija vien tāda “uguņošana” uzmanības piesaistīšanai, ne nopietns lēmums.