Andra Gaņģe
Lai svinam svētkus! Lai esam daļa nepārraujamajā stīgā, kas veido Latviju un latviešus! Lai audzinām bērnus! Lai neiztiekam bez latviešu valodas un tradīcijām! Lai nebaidāmies no pārmaiņām un spējam pieņemt jauno un izmantot to savā labā! Lai protam sarunāties un vienoties kopējam mērķim, lai cienām viens otru arī tad, ja viedokļi nesakrīt! Lai savā darbā un citos pienākumos darām visu labāko, ko spējam!
Mairita Kaņepe
Pirms simts gadiem un arī tagad laikmeta notikumi Latvijai atņēmuši daļu tautas, liekot tai sakņoties svešatnē. Pirms gadsimta Pirmais pasaules karš samazināja tautu dzimtenē, daudzi krita, daļa bija devušies bēgļu gaitās.
Domājot par vēlējumu mums, tiem, kas Latvijā, tiem, kas ārpus tās – tālumā esoši, jaušu, ka 21. gadsimts Latviju iegriezis vēja pusē. Pārvietošanās brīvība, arī cilvēku finansiālās neveiksmes daļu Latvijas ļaužu aiznesuši svešatnē. Tajā pašā laikā esam starp valstīm, kurā cilvēki dzīvo labklājībā. Tā silda un reizē atņem tautai spēku dzīvot, ne tik daudz par sevi domājot, kā par bērniem, par nākotni kā ideālu. Pēcnācēju skaits rūk un rūk. Ģimeni veidojot, aizvien retāk latvieši to saista ar bērnu radīšanu, kuplas dzimtas veidošanu. Novados vientulībā dienas vada tukši skolu nami. Tos apdzīvot nāk paši vecākie, saņem mūža nogales aprūpi. Viņu dzimtas turpinājuma Latvijā vairs nav.
21.gadsimtā nedzimušo bērnu vecāki zina, kas ir labklājība, drošība, izaugsme, iespēja gūt izglītību. Vai viņi šaubās, ka bērniem spēs to dot?
Mīļajai Latvijai novēlu meklēt laimes atslēdziņu bērnos. Daudz bērnos.
Monika Sproģe
Latvija man nav abstrakts jēdziens, kura uzskatāmais veidols redzams ģeogrāfiskajās kartēs. Man Latvija nozīmē manu ģimeni, manas mājas, pilsētu, laukus un līdzcilvēkus. Augot meitām, arvien vairāk domāju par to laika posmu, kas man vēl atvēlēts. Protams, nezinu, cik daudz tas ir, taču ceru, ka vēl vairāki gadu desmiti. Un šajos gadu desmitos es vēlētos, lai mani bērni apceļo pasauli, bet atgriežas mājās-Latvijā. Lai mums ir jaukas atkal satikšanās, kuru laikā viņas čalo par savām studiju vai darba gaitām. Lai viņu laulātie pret viņām izturas ar cieņu un spēj viņas apgādāt. Vēlos, lai manu bērnu vaigs nav norūpējies un veselības problēmas neizsit pamatu zem kājām. Lai manas meitas savus bērnus var atļauties skolot un lolot, neskaitot grašus, un zina, ka rīt atkal būs jādodas uz darbu, jo, par laimi, tāds ir. Savām gara acīm redzu, kā varu palīdzēt, auklējot mazbērnus, jo man nav jāatrunājas ar savu darbu un to, ka visam nepietiek laika. Vēlos būt klāt, kad augs nākamā Latvijas paaudze, un sniegt savu artavu kā mīļa ome, kurai pietiek laika vakarā palasīt pasaku, bet no rīta modināt ar pankūku smaržu. Manas Latvijas nākotne ir ģimene, miers, labklājība un saticība tuvinieku vidū. Ja katrs parūpēsies par savas ģimenes šūniņu, esmu droša, ka kopējais Latvijas strops zumēs vēl ilgi.
Sarmīte Feldmane
Simtgadniekiem parasti vēl veselību un mīlestību. Ko gan citu vēl var vēlēt, ja tik daudz piedzīvots un pārdzīvots, pasaulīgo mantu arī vairs nevajag. Ja valstij simts, vēlēt veselību un mīlestību tā kā šķiet jocīgi. Bet arī valstij tās ir svarīgākās vērtības. Ja Latvijā būs vesela ekonomika, pārvaldes sistēma un visas jomas būs sakārtotas, tad arī cilvēki būs laimīgi un lepni par savu valsti. Mīlestību nevar ne nosvērt, ne izmērīt. Tā vienkārši vai nu ir, vai nav neatkarīgi no tā, vai par to runājam vai klusi glabājam sirdī. Jaunajā simtgadē veidosim veselu ( gan veselīgu, gan vienotu) valsti un ļausimies tai mūs mīlēt, un paši ar godāsim cits citu un leposimies! Latvija ir tikai mūsu valsts, tikai mēs paši esam savas zemes saimnieki, kuri to radījuši un veido.
Marta Martinsone – Kaša
“Tici sev!”, lasu draudzenes dāvināto apsveikuma kartiņu, kas kā atgādinājums atrodas mājās, uz mana darba galda. Katru reizi, kad apsēžos pie datora, lai sāktu ikdienas darbus, redzu šo skaisto uzrakstu un domās to pārlasu vairākas reizes.
Reizēm sakrājas tik daudz darba, zvanu, e-pastu, kalendārs ir pārpildīts, termiņi pienāk pārāk ātri, un tad šķiet – viss – no kaut kā ir jāatsakās. Es atkal ieraugu šo vienkāršo frāzi. Mierīgi. Ieelpo un sāc ar mazumiņu. Tādos brīžos atgādinu sev, cik laimīga esmu, ka man ir darbs, ka es daru to, kas man patiešām no sirds patīk, ka katru dienu varu iepazīt dažādas personības, iegūt kontaktus, izmēģināt ko jaunu, ka varu dzīvot laukos, Latvijā, kopā ar savu ģimeni. Un es turpinu darboties un smelties iedvesmu, jo tas nav tikai tāpat vien.
Manuprāt, vissvarīgākais, lai cilvēks būtu laimīgs savā zemē, ir viņa paša pārliecība par to, ka viņš ir īstajā laikā un vietā. Ticība sev un saviem spēkiem ir tas, kas mudina darboties, darīt labi un vēl labāk, tāpēc visiem Latvijā dzīvojošajiem, piederīgajiem un visādi citādi ar mūsu skaisto zemi saistītajiem vēlu vislielāko ticību sev un saviem spēkiem!
Sandra Trēziņa
Gribētu, lai Latvija vienmēr ir valsts, kuras pamatnācija ir latvieši. Latvieši ir sīksti, strādīgi, talantīgi un visādi citādi ļoti uzteicami. Bet par latviešiem tomēr esam dēvējami tādēļ, ka mūs vieno galvenā nācijas pazīme – latviešu valoda! Ne tikai svētku reizēs, ne tikai kritiskos mirkļos, bet katru dienu, katru brīdi apzināsimies, ka esam atbildīgi par savu – latviešu – valodu! Vispārējā globalizācijas virpulī, cienot un protot citas valodas, galveno lomu savu domu un saziņas pasaulē ierādīsim koptai, bagātai, mīlētai latviešu valodai!
Jānis Gabrāns
Kādā dzejolī par Latviju ir vārdi – te ir tā vieta, kur atkal un atkal atgriezties aicina sirds! Šķiet, šajos vārdos pateikta visa dzimtenes sajūtas būtība. Ja mums šajā valstī ir kāda vieta, kurp aicina sirds, mēs joprojām esam piederoši šai zemei. Lai kādas politiskās intrigas to plosa, esam piederīgi šai ZEMEI!
Skatoties raidījumus, lasot par mūsu valsts tapšanu un pastāvēšanu, arvien biežāk aizdomājos par to unikalitāti, ka starp aptuveni 200 valstīm pasaulē ir arī mūsējā. Starp tūkstošiem valodu – latviešu valoda ir tā, kam ir sava valsts. Joprojām ir. Juku laikos dibināta, tomēr pastāvējusi, par spīti okupācijām, krīzēm un nebūšanām. Varbūt tāpēc, ka pašos pamatos ielikts latviešu spīts, nedomājot, kāds labums man no tā būs. Lai gan, nē, par to tika domāts, proti, ka ieguvums būs sava valsts. Un vīri, puiši gāja cīnīties pret pārspēku par valsti, kura tobrīd bija tikai “uz papīra”. Neatkarības kara (Brīvības cīņu) laikā par šo teritoriju karoja 14 armijas, tāpēc – vai tas nav Dieva brīnums, ka šajās jukās tautai izdevās izcīnīt savu valsti, kas pastāv joprojām! Mums jāapzinās šī īpašā vēsts, ka Latvija ir mums dāvāta, un mūsu pienākums ir to lolot un sargāt. Ja vien te ir tā vieta, kur atgriezties aicina sirds.
18.novembrī vajadzētu padomāt arī par to bagātību, kas mums, paaudzei, kam virs 30, mūsu mūžā dota. Esam piedzīvojuši valsts politiskās iekārtas maiņu, esam piedzīvojuši vairākkārtīgu naudas maiņu, piedzīvojuši simtgades un pat tūkstošgades maiņu, un tagad svinam savas valsts simto dzimšanas dienu! Vai tā nav bagātība!
Evita Juste-Āboliņa
Latvija esam mēs paši: mūsu mājas, stiprās ģimenes saknes un mūsu nenovērtējami skaistā daba – kokos, vējā, zemē un saulē. Novēlu nepazaudēt latvisko identitāti un būt vienotiem un godīgiem vienam pret otru, mācīt mūsu bērniem latviešu tradīcijas. Rast tādu pašu ticību, sīkstumu, vienotību un spēku, kas piemita mūsu senčiem, cīnoties par mūsu zemi. Novērtēsim to, kas mums šobrīd ir dots – brīvību, kas smagi izcīnīta! Godam nesīsim tālāk mūsu priekšteču doto brīvību, tradīcijas un latviešu valodu! Lai mums vienmēr Latvija paliek skaista, augoša un ar laimes pilniem cilvēkiem!
Dita Rudzīte
Manas domas un pārdomas… Latvija ir manas mājas. Pavisam nesen sagaidīju māsas meitu Elīzu no ciemošanās Vācijā. Raisās pārdomas par cilvēku dzīvi citur pasaulē, par dzīvošanu mūsu Latvijā. Trūkumus varam saskatīt ik uz soļa, bet…
Gribētu vēlēt ikkatram no mums cienīt, novērtēt savu zemi, savus valstsvīrus, ieklausīties viedos cilvēkos. Meklēt gaišumu, labestību it visā. To vairot!
Svinēsim gaiši un jauki…
Līga Eglīte
Jau daudzus gadus ar kājām un auto ceļoju pa Latviju, bet vēl arvien neesmu redzējusi pat desmito daļu. Esmu sapratusi, ka tas arī nekad nebūs sasniedzams – redzēt visu -, jo četros gadalaikos ainava katru reizi būs citāda. Mums pieder milzu bagātība! Varam brīvi un netraucēti iet gar neapbūvētu jūras krastu, varam doties pa meža takām vai gar upēm, lasīt ogas, sēnes un pļavas zāles, dzert ūdeni no avota un atrast savu pelēko akmeni, uz kura atpūsties vai bēdu nolikt.
Reizēm, lai saprastu, cik mīļa, cik svarīga, cik dārga ir mana zeme, jānokļūst aiz Latvijas robežas. Man pietiek ar pāris soļiem, kādam varbūt vajadzēs tūkstošiem kilometru, lai sajustu īpašo vilkmi, notvertu to smalko, nesaredzmo zelta stīgu, kas saista ar savējiem – lūk, tur ir manas mājas, mani svētki un ikdiena, mana piederība, krāsas, raksti un zīmes, dziesmas un ritmi, upes un ezeri, pakalni, meži un lauki.
Mana Latvijas mīlestība ir sirdī. Tur tā glabājas mūžam jauna, tīra un skaidra, droši pasargāta. Tos ārēji redzamos laikmeta sārņus, bruņas un žogus jau rada cilvēki. Tie paši, kuri jauc prātus un valodas, maina simbolus un karogus. Tomēr to, kas sirdī, jau nevar nomainīt. To arī novēlu: glabājiet savu Latviju sirdī!
Madara Ozoliņa
Kad ir runa par Latviju, man prātā nāk dziesma “Nekur nav tik labi kā mājās”. Teiksiet, ka tas ir klišejiski? Bet nudien, vai kaut kur vēl citur pļavas tā zied, putni tā dzied un jūra tā šalc? Vai kaut kur citur mūs vēl tā gaida? Latvija – Tu esi īpaša visā būtībā, krāšņumā. Skatoties uz savu mazo meitiņu, uz viņas enerģiju, entuziasmu un azartu visā, ko dara, es Latvijai gribu novēlēt – stipru, gudru un mērķtiecīgu jauno paaudzi! Tie, kuri nupat spēruši pirmos soļus, pateikuši pirmos vārdus vai uzsākuši skolas gaitas, ir tie, kas veidos Latviju turpmāk. Ticu, ka spējam izaudzināt savus bērnus par labiem un godprātīgiem cilvēkiem, kuri arī mīlēs savu valsti, rūpēsies par to – tāpat kā to šodien darām mēs. Šonedēļ ne reizi vien dzirdēju cilvēkus sakām viens otram:”Apsveicu svētkos!” Un tā jau tas ir – Latvijas valsts svētki ir mūsu visu kopīgie svētki. Priecāsimies, novērtēsim un pateiksimies par to, kas mums dots – par brīvu, neatkarīgu valsti, kuru varam saukt par mājām!
Eduards Kepinskis
Kad medībās jābrien pa mežu, krūmājiem, kad jāstāv mastā vai jāsēž tornī uz gaidi, acs aizķeras pie tā, cik skaista ir apkārtne. Svarīgi saglabāt Latvijas dabu, saglabāt daudzveidību. Tas ir tikpat vajadzīgi, kā gādāt, lai valstī valda labklājība, lai jaunajiem ir darbs, bet vecākajiem pieklājīgas vecumdienas.
Komentāri