Pasaules griežas aizvien ātrāk. Ar to, ka to saprotam, ir par maz, jo uz vietas tur pieredze, paša dzīves patiesības. Par globālo sasilšanu, klimata izmaiņām runā katru dienu. Kāds baida, cits mēģina pierādīt sekas, vēl cits skaidro cilvēku pašu vainu. Nu un tad, es jau viens neko nodarīt nespēju, tie citi. Bet pasaulei vienalga, tā griežas savā izraudzītā ātrumā.
Gadsimtu gaitā, mainoties tehnoloģijām, mainījies arī cilvēku dzīvesveids. Sabāzti daudzstāvu kastītēs, cilvēki bauda dzīvi, kurā ir pasargāti no dabas pāridarījumiem. Vismaz no maziem – sala, lietus -, bet no vētrām, plūdiem aizvien nav spējīgi izsargāties. Dabai savi likumi un arī noteikumi. Tā nedzird ne vaimanas, ne slavas dziesmas. Piemēram, lietainai vai karstai un saulainai vasarai.
Lai gan aprīlis vēsturiski saistās ar pavasara paliem, tie jau aizskrēja pirms mēneša. Meteorologi vēsta, ka patlaban ūdens līmenis upēs ir krietni zemāks par normu. Tas vēl aizvien saistīts arī ar pagājušajā gadā piedzīvoto sausumu. Un lēna ūdens līmeņa pazemināšanās turpināsies.
Te ietekme redzama uzreiz – bija pārāk sauss, un daba tik ātri neatdzeras -, sekas jūtamas ne tikai dienas un mēnešus. Kā būs šovasar, pat meteorologi nesteidz prognozēt.
Jācer, mūs negaida kas līdzīgs kā Uzbekistānā. No kādreizējā pasaules ceturtā lielākā ezera – Arāla jūras – pāri palicis vien rēgs. Ezers samazinājies par 90 procentiem, kad to apgādājošas upes tika novirzītas, lai dod ūdeni kokvilnas laukiem. Jūrai izgarojot, vējš līdz pat Skandināvijai un Japānai aiznes sāļas smiltis. Lai novērstu cilvēka izraisītās ekoloģiskās katastrofas sekas un apturētu pārtuksnešošanos, valdība cenšas izžuvušo jūras gultni pārvērst auglīgā augsnē. Lai uzlabotu vides situāciju, sākta kādreizējās jūras gultnes miljons hektāros, kas ir trešdaļa no tagadējā tuksneša, apstrādāšana. Tiek stādītas plūmes, vīnogulāji, ābeles, aprikozes, ķirši.
Cilvēkam patīk būt ņēmējam, patīk, ka tam kalpo, ka var pakļaut, ka daba darīs pēc viņa prāta. Bet tā nenotiek. Daba prot cilvēku padarīt par muļķi. Kaut vai apmaldināt mežā, kā notika ar 56 gadus vecu vīru Kandavas pusē. Viņš aizgājis uz desmit kilometrus attālo kaimiņciemu un nopircis kazu. Iegājis mežā un aizmidzis, kad pamodies, nesapratis, kurp jāiet. Labi, ka sazinājās ar meitu, iesaistījās policija un vīrieti atrada. Izrādās, baltā kaza palīdzējusi, jo bijusi redzama pa gabalu.
Esam paši par sevi, esam lieli, diži. Bet tepat līdzās ir kas varenāks, spēcīgāks un ātrāks. Vairs neprotam atrast ceļu uz mājām, slavējam to, kas priecē šodien, bet var atnest neizlabojamas sekas.
Sākas pavasaris, daba dara brīnumus. Tā pelnījusi, lai uzgavilējam pumpuriem, ziediem, upītes straujtecei, pasaule taču griežas.
Komentāri