Pārstāvu paaudzi, kas krieviski runā nelabprāt. Mācoties skolā Cēsīs, krievu valoda nebija aktuāla lielai daļai skolēnu. Ja skolasbiedri bija no ģimenēm, kuras mājās runāja krieviski, visi bērni, jaunieši labi prata latviski, tādēļ etnisko sadzīves pusi vismaz mācību procesā nemanīja. Un tā tam arī vajadzētu būt, ka valstī, kurā valsts valoda ir latviešu, visi, kas ciena valsti, kurā dzīvo, arī tās oficiālo valodu prot.
Uzsākot jauno mācību gadu, manai meitai Pierīgas skolā bija izvēle otrajai svešvalodai – franču vai krievu. Jau pirmajā vecāku sapulcē, kur bija iespēja atzīmēt izraudzīto priekšmetu, skaidri zināju meitas izvēli – franču valodas apguvi. Kaut kā biju iedomājusies, ka liela daļa skolēnu vecāku būs atzīmējuši to pašu. Skaidrs, Pierīga nav Cēsis, kur dominē latviskā mēle, tomēr, ņemot vērā pēdējo gadu notikumus ģeopolitiskajā situācijā tepat Eiropas nomalē, šķita, ka krievu valodu ikdienas pielietojumā vismaz cenšamies mazināt. Beidzot sākam runāt, ka krievu valodas zināšanām mūsu valstī nav jābūt normai, piemēram, meklējot darbu. Cerīgi! Tomēr vīlos – no 20 bērniem klasē 16 izvēlējās krievu, ne franču valodu. Pārsteidzoši un, neliegšu, mazliet satraucoši vienlaikus.
Nesen savas domas diezgan tieši izteica viens no Saeimas deputātiem Edvīns Šnore: “Viņi [Izglītības ministrijas pārstāvji] teica, ka bez krievu valodas mēs nevaram iztikt nekur, ka mēs nevaram pieļaut, ka valoda sabiedrībā tiek mazināta, ka iestāsies informatīvais vakuums un tamlīdzīgi. Tas turpinājās ar diskusiju, kā tas ir, ka otro lielāko valsts valodu nedrīkst vairs izvēlēties kā otro no svešvalodām skolā. Iespējams, ierēdņi nemaz nezina, kāds ir politikas virziens?” Faktiski iznāk, ka bērniem tomēr it kā spiež izvēlēties apgūt krievu valodu, teica politiķis.
Jā, arī mani pārsteidz, ka diemžēl mūsu bērniem arvien tiek atgādināts – bez krievu valodas nu nekā. Kā tad bez tās, ja esam tepat kaimiņos, turklāt galvaspilsētā to vien dzird uz katra stūra! Tomēr gribētos piedzīvot dienu, kad mūsu lielajā Rīgā visur skan latviešu mēle un tie, kas dzimuši svešvalodīgā ģimenē, tomēr elementāras frāzes prot pateikt arī latviski. Katru valodu pasaulē zināt ir ieguvums, tomēr ir reizes, kad jāizvērtē, vai šīs zināšanas patiesi ir vērtīgas ilgtermiņā, ja to vietā skolā iespējams mācīties vācu, franču vai spāņu valodu.
Komentāri