Jau kādu laiku Latvijas izglītības sistēmā par ikdienu kļuvusi iekļaujošās izglītības pieeja. Pieredze rāda, ka līdztekus pozitīvajiem ieguvumiem ir arī gana daudz mīnusu. Viens no tiem – bērniem nākas ikdienā piedzīvot nepatīkamas situācijas, kas tiešā veidā saistītas ar kāda skolas biedra uzvedību. Te runājot tieši par bērniem, kam ir kādas speciālās vajadzības.
Nesen nācās atkal pārdomāt šo jautājumu, jo redzeslokā nonāca situācija sākumskolas klasē, kur skolēni ilgstoši stāstīja par kādu klases biedru, kurš bieži sit, sper, apsaukā citus, atņem mantas, tās, piemēram, nomet zemē vai ārā pa logu, dubļos. Pirmajā mirklī tas šķiet satraucoši un rada dusmas, jo to nevar vērtēt kā audzēkņa adekvātu uzvedību, esot starp citiem vienaudžiem un vēl jo vairāk – esot blakus pedagogiem un skolas darbiniekiem. Izrādījās, zēnam ir diagnoze – uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms. Kā klases audzēkņiem vienkāršoti skaidroja skolotāja, zēns “nespēj kontrolēt savas emocijas”.
Situācija sarežģīta, jo, no vienas puses, ir labi, ka jaunajai paaudzei mācām iecietību, empātiju un izpratni, ka cilvēk ir dažādi un arī tādi mums jāprot pieņemt. Tomēr, no otras puses, rodas pārdomas, kur ir robeža “iekļaušanai” un emocionālai vai fiziskai pāri darīšanai citiem? Tā prātoju, vai tas, ka bērniem nākas pieņemt faktu, ka kāds cits ir atšķirīgs, nozīmē, ka viņiem arī jāpacieš visas šī skolēna uzvedības un rīcības sekas? Kā tikt ar to galā? Pedagogiem īsti atbilžu nav. Skolas vadībai arī, jo galu galā esam mūsdienīga sabiedrība, tas ir, “iekļaujoša”.
Konkrētajā gadījumā zēnam ar zināmajām uzvedības problēmām uz skolu līdzi dodas specializēts asistents. Tas gan, kā liecina zēna klases biedru stāstītais, situāciju daudz neuzlabo, jo puisis tāpat dara pāri citiem. Pat ja viņa rīcība nav domāta ļauni un nav apzināta, tā tomēr ietekmē pārējos bērnus. Sarunas ar vecākiem šajā situācijā ne pie kāda risinājuma nenoved. Arī skolotājas tikai noplāta rokas – kāda nu situācija ir, ar tādu jādzīvo. Par to septembrī raidījumā “Ģimenes studija” Līvānu vidusskolas direktors Gatis Pastars teica, ka “iekļaujošā izglītība saskaras ar lieliem izaicinājumiem, jo trūkst pedagogu, nav sabiedrības izpratnes un atbalsta, tāpat vecāki bieži sagaida, ka visu darbu paveiks tikai izglītības iestāde, un nav gatavi sadarboties, bieži arī atzīt bērna problēmas”.
Augusta nogalē Bērnu slimnīcas fonds rīkoja diskusiju par skolēniem ar izaicinošu uzvedību. Šis ir temats, par ko domas dalījušās jau labu laiku, un mācību iestāžu viedokļi atšķiras joprojām. Bērnu slimnīcas fonda vadītāja Liene Dambiņa skaidro, ka fonds šādu projektu organizēja, jo ikdienā redz, ka daļai bērnu ar veselības grūtībām skola kļūst par milzīgu šķērsli, arī pusaudži saskaras ar grūtībām skolu vidē. “Situācija, kas notiek skolā, izaicinoša skolēnu uzvedība rada lielu satraukumu sabiedrībai un bērniem skolā. (..) Skolā ir grūti ne tikai bērniem, kuriem ir objektīvi veselības sarežģījumi, ar to saskaras arī bērni, kam tādu problēmu nav,” teic L.Dambiņa.
Te nu rodas jautājums, ko darīt? Skaidrs, ka skolas vide ir liels ieguvums bērniem, kam ir viena vai otra rakstura grūtības, tomēr vai ar tādu pieeju netiek nodarīts pāri citiem, kam līdz šim nekādu problēmu nav bijis? Noteikti ir bērni ar spēcīgāku, emocionāli noturīgāku raksturu, kam citi skolēni ar problemātisku uzvedību nerada satraukumu, nepatīkamas emocijas vai pat bailes. Bet ir jūtīgāki bērni, kas pārdzīvo (iespējams, netiešos un neapzinātos) pāridarījumus, un ar laiku arī viņiem var rasties psiholoģiskas dabas problēmas. Izglītības kvalitātes valsts dienesta Kvalitātes nodrošināšanas departamenta direktora vietnieks Ivans Jānis Mihailovs atzīst, ka visiem jāvienojas, ko tad uzskata par izaicinošu uzvedību, ko par vardarbību, ko – par bulingu. “Iekļaujošo izglītību nevar noreducēt uz to, kas skar vardarbību, tas jāattiecina uz katru bērnu – pamanīt katru bērnu!” viņš piebilst.
Izaicinošas uzvedības gadījumu kļūst vairāk, pie tā jāstrādā kopā visiem iesaistītajiem, svarīgi laikus pamanīt problēmu, lai to var novērst. Vienlaikus nedrīkst aizmirst, ka visa šī procesa darbības rezultātā cieš bērni, kam ar šo situāciju nav nekāda sakara, bet ar sekām nākas sadzīvot ikdienā.
Komentāri