Tādas un līdzīgas pārdomas raisās, dzirdot politiķu atzinumu, ka nekustamā īpašuma kadastrālā vērtība, no kuras aprēķina zemes nodokli, jātuvina reālām tirgus cenām. Īpašuma nodoklis pieaugs četras, piecas reizes, sola eksperti. Masu saziņas līdzekļi pauž Jūrmalas un Rīgas iezemiešu satraukumu. Ja nodokli tik ievērojami paaugstinās, galvaspilsēta un kūrortu zona ikdienas cilvēkam kļūs nepieejama.
Jāteic, vērtīgākie īpašumi šajā mazajā Latvijas zelta daļā savus saimniekus jau lielākoties ir mainījuši. Un arī tiem pensionāriem un vidējas rocības cilvēkiem, kuri, spītējot kārdinājumam saņemt augsto cenu par īpašumu, turas pie mantotā vai par sertifikātiem iegādātā dzīves vietas pleķīša, atradušies labi situēti radi, draugi vai paziņas. Katrā ziņā, lai kā, savus īpašumus, ja tiešām kurpe spiedīs, viņi varēs pārdot par vismaz labu, ja ne ļoti labu cenu. Bet, vai domājot, kā īstenot valsts intereses nekustamo īpašumu tirgū, un cerot, ka paaugstinātais nodoklis to iekustinās, apstādinot nepamatoto ārkārtīgi augsto cenu līmeni prestižajiem īpašumiem, kāds parēķinājis, kas notiks laukos? Kaut Kaivē un Zosēnos, Straupē un Amatā iespējamā nekustamā īpašuma nodokļa pieauguma summa nav salīdzināma ar Vecrīgu vai Majoriem, taču daudziem cilvēkiem, kas dzīvo laukos un kuru ienākumi ir dzīves vietai atbilstoši, nodokļa paaugstināšana var radīt tikpat kritisku situāciju kā Jūrmalā vai Vecrīgā. Ja šobrīd Piebalgas pusē par 10 hektāriem zemes gadā jāmaksā 20 līdz 25 latus, tad vienkārši aprēķināt, cik par tādu pašu platību būs jāmaksā pēc nodokļa paaugstināšanas. Un ko tad, ja zemes ir vairāk? Tie papildu latu simti ne vienam vien lauku cilvēkam var izrādīties liktenīgi. Ja samaksāt nevari – pārdod? Vai tā būs izeja? Labi zināms, ka augsta cena ir lauku īpašumiem, kuri atrodas skaista upes līča vai ezera krastā, bet par platībām turpat kaimiņos, taču jau daudz necilākā vietā, nevar saņemt pat ne pusi no tā. Vai aprēķinot nodokli, to spēs ņemt vērā?
Un arī tad, ja cilvēks sapratīs, ka nav citas izejas, kā zemi pārdot, kas to pirks? Visticamāk, tie būs tie paši nekustamā īpašuma mākleri vai bagātnieki, kuri izvērtējuši, ka ieguldīt līdzekļus zemē ir drošāk nekā glabāt naudu bankā vai iegādāties vērtspapīrus.
Varbūt īpašumu nodokļa paaugstināšanas politika arī ir nekustamo īpašumu kārotāju vai tirgotāju meistarstiķis? Tā ir legālā iespēja pie-
spiest trūcīgos cilvēkus aptvert, ka viņi par savu īpašumu nespēj ar valsti norēķināties, un pārdot tos. Tirgus pārplūdīs ar jau ievērojami lētākiem īpašumiem, par kuriem Latvijas un kas zina vēl kādu valstu biezie noteikti varēs atļauties maksāt nodokli vēl daudzus gadus un neuztraukties par iesaldētajiem līdzekļiem.
Nenoliedzami, ka valstī ar attīstītu ekonomiku un līdzsvarotu tirgu, stabilu, ilglaicīgu sociālo politiku un no visu šo faktoru izrietošā dzīves līmeņa nekustamā īpašuma cenas, kadastrālās vērtības un arī nodokļa milzīgās šķēres liecinātu, ka strauji nepieciešamas izmaiņas par labu pēdējiem. Bet Latvijā starp vidēji turīgu (pēc Latvijas mērogiem, protams) un bagātu cilvēku finansiālām iespējām ir ne tikai atšķirība, bet bezdibenis. Vai, mēģinot nolīdzināt nekustamā īpašuma cenas, vērtības un nodokļa loģiku pēc bagātā gala, netiks atņemtas iespējas būt īpašniekam ne tikai trūcīgajam, bet arī vidēji turīgajam Latvijas iedzīvotājam?
Komentāri