Šoreiz parunāsim par uzņēmējdarbību, paraugoties krietni aiz rajona un pat valsts robežām. Pateicoties Latvijas Ārlietu ministrijai un Eiropas komisijas pārstāvniecībai Latvijā, reģionālo laikrakstu žurnālistiem bija iespēja pabūt Itālijā, Kampānijas reģionā, lai redzētu, kā Eiropas Savienības fondu finansējumu var lietderīgi izmantot ražošanas modernizēšanā un attīstīšanā. Apskatījām trīs ražotnes – mocarellas, olīveļļas un vīna, trīs Itālijai raksturīgas. Iepazīšanos ar šiem uzņēmumiem noorganizēja Latvijas goda konsule Kampānijā Randa Gatasa, kura rūpējas, lai sadarbība starp Latviju un šo reģionu attīstītos, kā arī veicina mūsu valsts pazīstamību Itālijā.
ES nāk talkā
Šoreiz par to, kā top īstā itāļu mocarella. Siera pazinējiem šis nosaukums nav svešs, un laikā, kad veikalos parādās pirmie īstie tomāti, vislabākā uzkoda ir mocarellas siers, tomāti un svaigas bazilika lapiņas.
Itāliski “mocare” nozīmē žņaugt, tāpēc mocarellu dēvē par žņaugto sieru, jo, veidojot siera bumbiņas ar rokām, jāveic it kā žņaugšana, lai atdalītu tās no kopējās masas.
Ražotne, uz kuru dodamies, atrodas tālu no Neapoles, un nākas
krietni palīkumot par šauriem, bet asfaltēties ceļiem, kamēr nokļūstam pie mērķa. Šajā vietā mocarellas sieru ražo jau gadsimtiem, bet pirms aptuveni 20 gadiem trīs brāļi Rubino – Umberto, Vito un Nikolo izveidoja savu nelielu mājas ražotni, lai ražotu sieru pēc labākajām šī reģiona tradīcijām. Īstās mocarellas ražošanai izmanto pienu, ko iegūst no bifeļmātēm, lai gan daudzviet Eiropā, tostarp arī Lietuvā, to ražo no govs piena. Lai iegūtu vairāk piena, brāļi nolēma šos liellopus, kuri līdz tam dzīvoja savvaļā, civilizēt, izveidojot fermas. Kad nelielā ražotne kļuva par šauru, uzņēmēji nolēma meklēt palīdzību Eiropas fondos, lai sāktu ražošanu jau citā līmenī. Te var paskaidrot, ka ES nauda Itālijā tiek piesaistīta uzreiz reģioniem, nevis caur Romu. Reģionos ir cilvēki, kuri strādā ar ES projektiem, sadarbojas ar uzņēmējiem un palīdz piesaistīt finansējumu.
Tapa projekts ražotnes modernizēšanai, no ES tika saņemts finansējums divu miljonu eiro apmērā, un rezultātā uzbūvēts moderns
komplekss, kurā dienā saražo astoņus tūkstošus kilogramu mocarellas siera. Viens, divi un gatavs!
Uzņēmums dienā pārstrādā pienu, izmantojot gan savā saimniecībā audzēto bifeļmāšu pienu, gan iepērkot no citām saimniecībām. Bifeļmātes slauc divas reizes dienā, no katras iegūstot 10 litrus piena ar augstu tauku saturu – 9 – 10 procenti. Kā stāstīja ražotnē, no šī piena iespējams iegūt krietni vairāk siera, nekā no govs piena. Ja no 100 litriem govs piena sanāk 11 kilogrami mocarellas siera, no tāda paša daudzuma bifeļmāšu piena – pat 25 kilogrami.
Ražošanas process ir samērā vienkāršs, no izslaukšanas brīža
līdz gatavās produkcijas nonākšanai noliktavā paiet tikai četras stundas. Dažos vārdos siera tapšanu var izstāstīt šādi. Piens pēc nonākšanas ražotnē tiek pasterizēts noteiktā temperatūrā, tad tam pievieno nepieciešamo fermentu un enzīmu, lai iegūtu mocarellas masu. Kad tā gatava, masu spiež caur īpašu sietu, sadalot dažāda lieluma bumbiņās. Tas vispirms nonāk ūdens peldē, tad sālsūdenī un ir gatavas fasēšanai. Uzņēmuma darbinieki ar rokām mocarellas bumbiņas fasē traukos, trauciņos vai maisiņos, tad traukus piepilda ar sālsūdeni, un siers gatavs nonākšanai veikalu plauktos.
Tradicionāli mocarellu fasē maisiņos, bet šajā ražotnē kopumā izmanto 35 dažādus iepakojumos. Redzējām, kā ar rokām veido mocarellas bizi, kādu mūsu veikalos gan nav nācies manīt.
Ražošanas cehā bija interesanti uzzināt, ka tur strādā arī divi ukraiņi, viens moldāvs un viens rumānis. Viens no ukraiņiem, kurš šajā ražotnē strādā jau septiņus gadus, pastāstīja, ka šajā reģionā strādājot daudzi viņa tautieši, lai arī esot tālu no dzimtenes, ar darbu viņš esot apmierināts. Itāļu mēlē runāt ielauzījies ātri, tagad jau nedaudz jūtoties kā vietējais.
Saglabāt reģionam raksturīgo
Itālijā pircēji augstu vērtē tradīcijas, tāpēc īpaši tiek uzsvērts, ka šis mocarellas siers tiek ražots konkrēti šajā vietā, jo siera kvalitāti ietekmē ne tikai piens, bet pat gaiss. Var jau ražotnes izvietot citās valstīs, bet pircēji, visticamāk, izvēlēsies vietējo ražojumu, jo zinās, ka tas ir īsts vietējais siers.
Reģionā izstrādāti vairāki standarti, kas apliecina, ka produkts tapis konkrēti šajā vietā pēc noteiktām tehnoloģijām un receptēm. Lai saņemtu šo apliecinājumu, nepieciešams iziet daudzas pārbaudes, un pēc tam regulāri tiek sekots līdzi, vai visas prasības tiek ievērotas. Uz šī mocarellas siera iepakojuma redzamas divi simboli – DOP standarts un apzīmējums “Mozzarella di bufala Campana”. Šos simbolus var likt tikai tam sieram, kas ražots konkrētajā vietā. Pat ja uzņēmums izveidos ražotni ārvalstīs, pašlaik notiekot sarunas ar ražotni Lietuvā, tur ražotajam sieram šos standartu apzīmējumus likt nedrīkstēs. Jāteic, bija ļoti patīkami dzirdēt un redzēt, cik ļoti viņi lepojas ar šiem standartiem, ar konkrētajam reģionam raksturīgo ražošanu un produkciju. Šim kvalitātes standartam ir liela nozīme arī mārketinga aktivitātēs. Tas lika arī padomāt, kāpēc Latvijā pagaidām nav vērojami centieni saglabāt to īpašo, raksturīgo. Varbūt “zaļā karotīte” ir mēģinājums atzīmēt Latvijā ražotus kvalitatīvus produktus, bet šķiet, ka vietējie pircēji tam nepievērš pārāk lielu uzmanību.
Bet varbūt es kļūdos.
Katrā ziņā redzētais Kampānijā uzskatāmi pierādīja, ka iespējams piesaistīt Eiropas finansējumu, lai no neliela uzņēmuma izveidotu modernu un attīstītu ražotni. Arī paši itāļi ir pārliecināti par ES naudas iespējām uzņēmējdarbības attīstīšanā. Vajag tik gribēt un darboties.
Un vēl kāds interesants fakts, ko uzzināju par mocarellas sieru. Itālijā tas ir viens no picas pamatelementiem, bet, lai arī pica atbilstu pilnībā visām prasībām, mocarellas siers jāgriež ar rūsējoša tērauda nazi, jo metāls piešķir īpašu garšas niansi. Un šādi sīkumi Itālijā tiek turēti cieņā.
Komentāri