Cēsu Tūrisma informācijas centra (TIC) vadītāja Liene Kiršteine kučiera namiņā, kas ir centra mājvieta, pirms pieciem gadiem ienāca kā Vidzemes augstskolas praktikante. Tad kļuva par galveno speciālisti, bet no 2006.gada janvāra ir centra vadītāja. Jūlijs ir TIC mēnesis, gan tādēļ, ka tad atzīmē tā dibināšanu, gan tāpēc, ka šajā laikā centra pakalpojumiem ir īpaši liels pieprasījums. Maza pilsētiņa ar īpašu šarmu
– Kādam jābūt tūrisma informācijas centra darbiniekam? – Pozitīvam, atvērtam, smaidošam, tādam, kurš nebaidās no cilvēkiem, kurš saprot un uzklausa. Gadās, ka tūristi ienāk noguruši vai pat dusmīgi, jo viņiem kaut kas nav paticis ceļā uz Cēsīm. Jāatrod pareizā pieeja, lai apmeklētājs aizietu labā noskaņojumā un ar nepieciešamo informāciju. Jāzina iespējami daudz par Cēsīm un rajonu, jāprot ātri atrast informācija.
Svarīgas ir valodu zināšanas, jāprot angļu, vācu un krievu valoda. Tiesa, lielākā daļa iebraucēju var sarunāties angļu valodā, bet ir labi, ja ar vācu tūristiem, kuru ir visvairāk, darbinieki runā vāciski. Tad iebraucēji atplaukst. Viena darbiniece runā spāniski, spāņu tūristi ir patīkami pārsteigti. Reiz kāds spāņu tūrists pat gāja saukt citus, lai ienākot parunāties. Tas dod papildu bonusiņu mums, un tūristam ir pozitīvas emocijas. Ja viņš aiziet priecīgs, sakot lielu paldies, galveno uzdevumu esam izpildījušas godam.
– Statistika liecina, ka tūristu plūsma uz Cēsīm aug.
– Jā, gadu no gada vērojama augšupeja, jo informācija par mūsu pilsētu un rajonu nonāk arvien plašākam interesentu lokam. To iegūst gan izstādēs, kurās piedalāmies, gan interneta mājas lapā. Nenoliedzami, ka strādā mutiskā informācija. Te pabijušie stāsta radiem, draugiem, paziņām par Cēsīs redzēto. Ceru, ka pozitīvus vērtējumus.
– Kas piesaista tūristus?
– Tā ir mazā pilsētiņa ar pilsdrupām, vecpilsētu un īpašo šarmu. Sava loma popularitātes veicināšanā bija 800 gadu svinībām. Pat tie, kuri pagājušā vasarā nebija Cēsīs, uzzinot, ka pilsēta svinējusi tik apaļu jubileju, saprot, ka šī ir vieta ar vēsturi, ka te ir ko redzēt. Nav mazsvarīgi arī tas, ka tiek piedāvāta laba pakalpojumu kvalitāte. Mūsu rajonā ir vairāk nekā simts viesu namu, tas ir ļoti daudz. Mums ir laba līmeņa viesnīcas, lai gan vēl kāda vidējas klases viesnīca pilsētā derētu, jo vasarā nedēļas nogalēs brīvas vietas atrast grūti.
Nevaram konkurēt ar lielajām tūrisma pilsētām – Rīgu, Jūrmalu, Ventspili, Siguldu, bet aiz tām nākamās ir Cēsis ar īpašo auru un slavu. Te dzīvojot, mēs īsti nenovērtējam savas pilsētas bagātību.
Vienīgā problēma, ka vakaros ir mazs izklaides piedāvājums. Ir dažas kafejnīcas, kur pasēdēt, iemalkot alu, bet kultūras jomā nav nekā. Lai tūrists te gribētu palikt vairākas dienas, jābūt plašām iespējām, kas saista dažādas gaumes. Vēl mīnuss ir īsais darba laiks suvenīru veikaliem, kurus jau sešos vakarā slēdz, lai gan tūristu plūsma pilsētā neapsīkst.
Ja būs atpūtas piedāvājums, cilvēki labprāt uzkavēsies vēl ilgāk. Šobrīd pārsvarā Cēsis apmeklē vienas dienas tūristi.
– Vai TIC var situāciju mainīt?
– Jāsadarbojas ar uzņēmējiem, jāstimulē attīstīties, jāiesaka idejas. Tagad, kad esmu centra vadītāja, vairāk varu domāt, kā uzlabot darbību, varu ģenerēt idejas.
– Vai tās izdodas realizēt?
– Gribētu lielāku atbalstu no domes puses. Ne tikai mums, bet visam Vidzemes Vēstures un tūrisma centram. Jo bieži vien ir laba ideja, bet ieceres atduras pret finansējuma trūkumu. Protams, ir iespējas piesaistīt naudu no Eiropas fondiem, bet ne jau vienmēr tas der, tāpēc dažkārt labi domātais paliek tikai idejas līmenī.
– Kāpēc vietējie uzņēmēji uz tūrismu raugās piesardzīgi?
– Manuprāt, viņi baidās no sezonalitātes. Ir daži vasaras mēneši, kad pieprasījums būtu, bet pārējā laikā klientu pamaz. Taču varētu arī atrast savdabīgus piedāvājumus tikai vasarai, jo iespējas izvērsties ir. Nepieciešamas vien labas idejas.
– Šķiet, Žagarkalna aktivitātes veicina iebraucēju pieplūdumu arī ziemā, jo redzams, ka slēpotāju uz kalna netrūkst.
– Protams, cilvēku iebrauc vairāk. Lielākoties tie ir latviešu un lietuviešu slēpotāji, kuri arī iecienījuši šo trasi. Viņi neiet uz vēsturiskajiem objektiem, bet kafejnīcu un viesnīcu pakalpojumus izmanto, tāpēc uzņēmēji no tā iegūst.
– Bet rudenī visi brauc uz Siguldu?
– Jā, tā paņem lielu daļu tūristu, bet vērojam, ka daudzi rudeņos sāk bēgt no Siguldas, jo saulainās dienās tur ir pārāk daudz cilvēku. Zināma daļa dabas skaistuma baudītāju meklē klusākas un mierīgākas vietas, un te Cēsīm ir iespēja, jo varam piedāvāt gandrīz to pašu, ko Sigulda, bet bez lielās burzmas. Veikals upes krastā
– Vai var definēt, kāds ir vidējais tūrists, kas atbrauc uz Cēsīm?
– Definīcijas nav. Ir individuālie ceļotāji, kuri apmetušies Rīgā un nolemj kādu dienu pavadīt ārpus galvaspilsētas, izvēlas apskatīt Siguldu, Cēsis. Te mūsu pluss ir Rīgas tuvums. Otra grupa ir ģimenes ar bērniem, kuri brauc galvenokārt ar savām mašīnām. Cēsis ir piemērotas šai grupai, lai gan vienmēr jau varētu vēlēties vēl ko labāku. Pils kompleksā varētu būt plašāks piedāvājums ģimenēm, kādas nodarbes bērniem, derētu kafejnīca.
Ja runājam par tūristu vecumu, ārzemnieku vidū dominē cilvēki vecumā pēc 40 gadiem. Tur pusmūža cilvēki un pensionāri izvēlas brīvajā laikā ceļot, jo rocība to atļauj.
Brauc uz Cēsīm arī tūristu grupas, bet šie tūristi reti ienāk pie mums, galvenokārt te iegriežas individuālie ceļotāji.
– Vai no tūristiem nācies uzklausīt nerealizējamas vēlmes?
– Ik pa laikam jau kaut kas gadās. Reiz vācu tūristi, kuri gribēja ar laivu braukt pa Gauju, prasīja, vai upes krastā būs veikals. Varbūt tur pie viņiem pierasts, ka upes krastā ir veikali un citas servisa ēkas. Sapratām, ka vāciešiem nav priekšstata par to, ko nozīmē ekstrēmā laivošana, kas mums ir pierasts notikums. Teicām, ka veikala nebūs, ka būs tikai zaļās tualetes, ka neviens klāt nestāvēs. Sākumā viņi sabijās, bet pēc brauciena bija apmierināti, bija veiksmīgi iztikuši bez veikaliem, tualetēm un dušas.
Gadās, ka informācijas centrs tiek uztverts kā vieta, kur var noskaidrot jebkādu jautājumu, gadījies, ka jautā pat par apbedīšanas pakalpojumiem.
– Kas jāņem vērā viesu namu īpašniekiem, iesaistoties tūrisma biznesā?
– Svarīgs ir servisa līmenis un pakalpojuma kvalitāte. Būtu jāzina vismaz angļu valoda, jāprot sevi kvalitatīvi prezentēt, lai tūrists aizbrauktu apmierināts un citiem nestu pozitīvu vēsti par te redzēto un piedzīvoto.
Gribētos aktīvāku informācijas apmaiņu ar uzņēmējiem. Daļa tūrisma jomā strādājošo ziņo par jaunumiem, taču gadās, ka gluži nejauši uzzinām par novitātēm, ko viesu māju īpašnieki piedāvā tūristiem. Bet TIC ļoti bieži ir pirmā vieta, kur tūrists ienāk vai kam zvana, lai uzzinātu informāciju. Mēs varam pastāstīt tikai to, ko zinām. Ja informācija nav izplatīta, kā lai tūristi uzzina par īpašo piedāvājumu?
Trūkst vienota redzējuma
– Vai notiek sadarbība ar Pārgaujas, Raunas, Piebalgas tūrisma informācijas centriem?
– Līdz šim reģionālajos centros nebija algotu darbinieku. Vadītāji darbojās pēc pašu iniciatīvas, sadarbība bija minimāla. Tagad visi trīs reģionālie centri būs mūsu pārvaldījumā, katrā būs algots cilvēks, tas ļaus situāciju uzlabot. Šīs trīs teritorijas ir tās, uz kurām plūst tūristi, tāpēc varētu izveidot īpašus auto vai velomaršrutus. Šosezon rezultāti nebūs redzami, bet tūrismā nevar runāt par tūlītēju atdevi.
– Bet sadarbība ar citu pilsētu tūrisma informācijas centriem?
– Apmaināmies ar informatīvajiem materiāliem, lai tūrists, kurš atbraucis uz Cēsīm, varētu iegūt ziņas arī par citām pilsētām. Informāciju labprāt pie mums meklē arī cēsnieki, kuri nolēmuši kaut kur aizbraukt. Kopīgi ar citiem kolēģiem tiek veidoti materiāli par Vidzemi vai citiem Latvijas novadiem. Mēs neesam konkurenti, visiem tūrisma informācijas centriem ir viens mērķis – lai cilvēki brauktu uz Latviju. Tāpēc svarīgi sadarboties un domāt, kā veicināt valsts atpazīstamību.
– Uz 800 gadi tika radīts sauklis “Cēsis – senatne mūsdienās”. Vai tas aizgājis tautās?
– Tas notiek ļoti lēni. Manuprāt, tas nav atbilstoši izreklamēts un parādīts, jo sauklis nav slikts. Tas labi raksturo Cēsis, jo te ir gan senatnīgais, gan mūsdienīgais.
– Bet Latvijas sauklis “Zeme, kas dzied”?
– Nezinu, manuprāt, īsti atbilstošs tas nav. Vai tas daudz ko pasaka par Latviju? Tā lielā dziedāšana jau notiek reizi četros gados.
– Šķiet, ka arī ar Latvijas kopējo tūrisma stratēģiju labi nevedas.
– Ir vairāki attīstības plāni un stratēģijas, vēl dažādi rakstveida darbi, bet katrs jaunais dokuments akcentē kaut ko citu. Trūkst vienota redzējuma, šķiet, Latvija pati nav sapratusi, kā grib sevi parādīt. Nezinu, vai pie vainas ir birokrātija, cilvēki vai nauda, bet ir, kā ir.
– Vai tūrisma informācijas centra vadītājai jāceļo, lai redzētu, kā šī joma darbojas citviet?
– Kad kaut kur aizbraucu, cenšos ieiet tūrisma informācijas centrā, lai redzētu, kā tur strādā, varbūt var aizņemties kādu labu ideju. Nācies secināt, ka mums trūkst piemērotu suvenīru. Daudzviet ārzemēs tūrisma informācijas centri ir suvenīru pilni, un tūrists tur atstāj daudz naudas. Latvijā šis jautājums nav sakārtots. Pirmām kārtām nav vienota Latvijas simbola, katra pilsēta veido ko savu. Tas nav slikti, bet vajadzētu kaut ko visā valstī vienotu. Arī Cēsīs suvenīru piedāvājums varētu būt plašāks. Šī ir laba niša, kur varētu izpausties.
Daudz esmu ceļojusi pa Eiropu. Vēl gribētu aizbraukt uz Itāliju. Man tur varētu patikt. Līdz šim atvaļinājums vienmēr bija rudenī vai ziemā, tad centos izbaudīt sauli. Esmu bijusi Turcijā, Tunisijā un Ēģiptē. Uz Turciju labprāt brauktu vēlreiz. Bet uz katru valsti vienu reizi ir vērts aizbraukt, lai iepazītu cilvēkus, viņu dzīves veidu, kultūru, papētītu, kā viņi organizē tūrismu. Tad vislabāk saproti, ka te dzīvojam vienkārši lieliski.
Komentāri