Aizvien aktuālākas kļūst diskusijas par to, ka mazajām piena lopkopības zemnieku saimniecībām ir grūti pastāvēt. Viens no iemesliem arī tas, ka piena pārstrādes uzņēmumi nevēlas braukt uz attālākām saimniecībām, lai savāktu vien nelielu daudzumu piena. Nereti kā arguments tiek minēts apsvērums, ka mazajām saimniecībām ir grūtāk izpildīt piena kvalitātes prasības.
Cēsu rajonā tas ir aktuāli, jo pēc valsts aģentūras “Lauksaimniecības datu centrs” informācijas uz 11. septembri no rajonā reģistrētajiem 1739 liellopu ganāmpulkiem 1021 ganāmpulkā bija viens līdz pieci dzīvnieki, 296 ganāmpulkos pieci līdz desmit liellopi, 332 ganāmpulki, kuros ir desmit līdz piecdesmit liellopi, kā arī 90 ganāmpulki, kuros ir 51 un vairāk liellopu. Tātad rajonā dominē mazās piena saimniecības.
Veselavas pagasta zemnieku saimniecības „Caunītes” saimnieks Aldis Zilvers, kuram ir 65 govis, uzskata, ka ražotāji vairāk orientējas uz lielajām saimniecībām, tomēr: “Tas nav saistīts ar kvalitāti. Tagad ražotāji atsakās arī no saimniecībām, kurās ir 15 – 20 govis un kurām ir labas kvalitātes piens. Acīmredzot transporta izmaksas ir pietiekami lielas, lai nebūtu izdevīgi braukt pēc piena, ja saimniecība atrodas tālu no maršrutiem. Katrs ražotājs grib piesaistīt lielus klientus.”
Pats A.Zilvers atzīst, ka viņam problēmu nav, piens jau desmit gadus tiek nodots “Rīgas piensaimniekam”.
Nītaures zemnieku saimniecībā „Jautrīši” ir 12 govis. Tās saimniece Berta Ivanova atzīst, ka ar piena nodošanu problēmu nav, jo saimniecība ir kooperatīvās piensaimnieku sabiedrības „Drusti” dalībniece. Ar kooperatīva starpniecību pienu pārdot ir iespējams: “Valdībai mazās zemnieku saimniecības nav vajadzīgas, lai gan nekad jau mazajiem zemniekiem nav bijis slikts piens. Ja nebūs kooperatīvu, tad risinājums beigsies.”
Līdzīgās domās ir Dzērbenes pagasta zemnieku saimniecības „Līņi” saimnieks Arvīds Sproģis, kuram ir sešas govis. Viņš pienu pārdod „Smiltenes pienam” un atzīst, ka pagaidām problēmu nav. Šogad
gan, iespējams, neizdošoties izpildīt ražošanas kvotas, taču iepriekšējos gadus tās izpildītas 40 tonnu apmērā. Arī kvalitātes prasības pagaidām izdodas sasniegt.
Zosēnu pagasta zemnieku saimniecības „Kalna Ķīši” saimnieks Edvīns Šķēbelis, kuram ir astoņas govis, pienu nodod kooperatīvam “Drusti”. Viņš atzīst: „Kvalitāti, protams, prasa, un par to ir jārūpējas, bet pagaidām problēmu nav. Vienīgi samaksa varētu būt lielāka.”
Arī Nītaures pagasta zemnieku saimniecības „Oši” saimniece Biruta Kārkliņa, kurai ir 17 slaucamas govis, problēmu ar piena iepirkšanu neizjūt. Piens tiek pārdots “Rīgas piensaimniekam”. “Prasības ir stingras, bet līdz šim tās ir izdevies izpildīt,” stāsta B. Kārkliņa.
Gan zemnieku saimniecības, gan piensaimnieku kooperatīvi atzīst, ka kooperatīvi ir iespēja arī pašiem mazākajiem zemniekiem nodot pienu.
Piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības „Straupe” valdes priekšsēdētājs Imants Balodis norāda: „Iepērkam pienu no visiem kooperatīva biedriem, pat no mazajām saimniecībām, kurām ir tikai viena govs. Tas ir mūsu pienākums no viņiem savākt pienu un palīdzēt, lai tas būtu kvalitatīvs, jo gadu gaitā esam saimniecībām palīdzējuši iegūt dzesējamās iekārtas un visu, kas nepieciešams, lai slaukums būtu kvalitatīvs.”
I. Balodis uzskata, ka arī pavisam mazās saimniecības spēj pārdot kvalitatīvu pienu: “Tas, ka saimniecība ir maza, nenozīmē, ka tā ražo sliktu pienu. Bet, protams, tiem, kuri vēlas ar to nodarboties, piena ražošanai ir jākļūst par biznesu.”
Tomēr I. Balodis atzīst, ka problēma pastāv, jo visi lielākie piena pircēji, tai skaitā arī jaunizveidotie kooperatīvi, ar mazajām saimniecībām nerēķinās: “Vai nu viņi pienu neiepērk vispār, vai maksā zemākas cenas.”
Arī piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības „Drusti” grāmatvede Elita Brasava piekrīt, ka piena pārstrādātājiem nav izdevīgi braukt uz attālākām saimniecībām, lai savāktu pāris litru piena, jo transporta izdevumi ir kļuvuši ļoti lieli: “Tā-dēļ lielie pārstrādātāji uztic pienu savākt kooperatīviem. Mēs slaukumu savācam no visiem biedriem un nešķirojam, vai tas ir liels, vai mazs. Ir arī apmēram 150 mazās saimniecības, kurās ir no vienas līdz trim govīm.”
Tomēr arī a/s “Valmieras piens” sabiedrisko attiecību vadītāja Zane Peļņika apgalvo, ka uzņēmums pienu iepērk arī no mazajām zemnieku saimniecībām, kurās ir tikai dažas govis, tomēr lielākā daļa sadarbības partneru esot lielās saimniecības: “Izvēlamies lielās saimniecības, jo tās spēj labāk izpildīt kvalitātes prasības, veicot finansiālus ieguldījumus ražotnes modernizācijā, jaunu iekārtu uzstādīšanā. Var teikt, ka investīcijas saimniecību modernizēšanā paaugstina piena kvalitāti.”
A/s “Rīgas piena kombināts” sabiedrisko attiecību vadītāja Līga Rimšēviča skaidro, ka kombināts vienmēr ir iepircis un iepērk pienu no mazajām saimniecībām arī ar dažām govīm: “Esam pārliecinājušies, ka mazās saimniecības lieliski var izpildīt visas kvalitātes prasības. Piena kvalitāti nosaka nevis saimniecības lielums, bet gan saimnieka attieksme. Tā kā pēdējā laikā diezgan daudz mazo piena ražotāju no citiem piena pārstrādātājiem pārnāk pie mums, tad pārliecināmies, ka dažkārt problēmas ar piena kvalitāti ir no vienkāršu lietu nezināšanas vai nedomāšanas par tām. Tādēļ mēs saviem piegādātājiem regulāri organizējam seminārus, tiekamies individuāli – stāstām, rādām, piemēram, kā katra saimniece pati var pārbaudīt somatisko šūnu daudzumu pienā.”
A.Zilvers vērtē, ka mazajām saimniecībām ir divas alternatīvas, lai attīstītos: “Ja saimniecība iegūst pietiekami daudz piena, ir iespējams ražot ko specifisku. Otra iespēja ir bioloģiskā piena ražošana, jo, piemēram, Trikātas pienotava sāk iepirkt bioloģisko produktu. Vēl gan nav zināms, cik par to maksās. Tās varētu būt divas potenciālas nišas, tomēr piena lopkopībā ir ļoti lielas izmaksas. Ar mazu ganāmpulku ir grūti pastāvēt, un arī platībmaksājumi būtībā nedod iespēju attīstīties.”
Komentāri