Pašnāvnieki – tāds ir populārākais vērtējums gājējiem, kuri tumšajā laikā staigā bez atstarotājiem. Šādi atzina būtībā visi “Druvas” aptaujātie autovadītāji, uzsverot, ka šos gājējus nav iespējams pamanīt. Lai gan par to tiek regulāri diskutēts, statistika atklāj, ka problēma pastāv.
„Gājējam uz brauktuves nav ko darīt!”
Rajona policijas pārvaldes ceļu policijas priekšnieks Andris Pāže atzīst un statistika pierāda, ka problēma ir. Pagājušajā gadā no janvāra līdz septembrim bojā gājušo gājēju skaits valstī bija 86, šogad 95, bet Cēsu rajonā attiecīgi pieci un viens. Valstī šogad palielinājies ievainoto gājēju skaits, mūsu rajonā tendence nav tik jūtama. Pagājušajā gadā no janvāra līdz septembrim mūsu rajonā ievainoti 12, šogad astoņi gājēji, bet oktobrī vēl divi.
„Par atstarotājiem atceramies tikai ziemā un rudenī, kad notiek akcijas, bet par to jādomā katru dienu. Tumsa jau nav tikai rudenī un ziemā, jautājums tikai, cikos saule noriet un uzaust. Drošība jāievēro, un cilvēkiem pašiem par to ir jādomā,” atzīst A.Pāže.
Policists izskaidro situāciju tumšajā diennakts periodā: “Autovadītājs gājēju bez atstarotāja pamana tikai savu uguņu gaismā, 60 metru attālumā. Ja autovadītājs brauc ar atļauto ātrumu, gājēja siluetu viņš pamana 60 metru attālumā, bet konkrēti redz tikai 30 – 40 metru attālumā. Taču apstāšanās ceļš pie ideāliem apstākļiem ir 72 metri. Sāksies slidenais laiks un būs vēl grūtāk.”
Tomēr A.Pāže atzīst, ka transporta līdzekļa vadītājam nav jāparedz, ka uz brauktuves atradīsies gājējs, kas nepildīs ceļu satiksmes noteikumu prasības. Noteikumi paredz, ka gājējam ir jāpārvietojas pa kreiso nomali vai brauktuves malu, pretim transporta līdzekļu braukšanas virzienam, turklāt tumšajā diennakts laikā jālieto atstarojošie elementi.
Bijis gadījums, kad cilvēks gulējis uz ceļa – autovadītājs viņam uzbraucis, taču nodomājis, ka tas bijis baļķis. To, ka tas bija cilvēks, viņš konstatējis tikai apstājoties, jo braucot uz ceļa redzams nebija nekas. A.Pāže uzsver: “Gājējam uz brauktuves nav ko darīt!”
Noteikumi jāievēro arī riteņbraucējiem – lai pamanītu viņus, velosipēdam priekšā jābūt baltiem un aizmugurē sarkaniem uguņiem. Bez akcijām nesaprot nēsāt atstarotājus
Problēma ir. To atzīst ne tikai policijas darbinieki, bet arī autovadītāji. Raimonds Miķilps, kuram auto vadīšana ir ikdienas pienākums, ir viens no tiem, kurš vērtē skarbi – gājēji, kuriem nav atstarotāju, ir pašnāvnieki. Nesen viņam nācies piedzīvot bīstamu situāciju kāda riteņbraucēja dēļ, kuram nav bijis neviena atstarojoša elementa un gaismu. Nelīdz arī gājēju taisnošanās, ka mugurā gaišas drēbes – R.Miķilps uzsver, ka tās nemaz neredz.
Viņš apstiprina A.Pāžes teikto: „Visu gadu ir bīstamais laiks – tad, kad ir krēsla un tumsa. Protams, šādā laikā gājēju neredz, ja nav atstarotāju! Īpaši, ja kāds brauc pretī – tad neredz neko! Tie, kuri ir gudrāki, nēsā atstarotājus, pa lieliem ceļiem staigā ar bateriju.”
Autovadītājs Jānis Ošiņš domā līdzīgi, turklāt: „Tagad ar atstarotājiem staigā vairāk, bet daudzi neievēro, pa kuru ceļa pusi jāpārvietojas.”
Arī autovadītāja Ruta Īvāne no Drustiempiekrīt, ka tumšos gājējus nevar redzēt, tomēr aizvien daudzi staigā bez atstarotājiem. Arī Jānim Kopeikam bijušas vairākas situācijas, kad, vadot automašīnu, teju pēdējā brīdī pamanīti cilvēki bez atstarotājiem. Lielākoties tas bijis uz lauku ceļiem: „Kad norit akcijas, cilvēki izmanto atstarotājus, bet šogad atkal tas ir mazāk. Vajadzētu kādu akciju!”
Autovadītājas Gaļina Robīte un Liene Pētersone no Rozulas secina, ka droši vien nekad nebūs tā, ka visiem būs atstarotāji, bet ir tā, kā ir – bez šiem gaismekļiem gājēju nav iespējams ieraudzīt. G.Robīte vērtē: „Kad ierauga, var būt jau par vēlu” un piebilst, ka bērniem lielākoties atstarotāji ir.
Jānim Lācim no Drustu pagasta autovadītāja pieredze ir teju 50 gadi: „Domāju, ka tā ir obligāta lieta, vajadzētu lietot atstarotājus gan laukos, gan pilsētās!”
Cēsniece Dzintra Dambe uzsver: „Tā ir bezatbildība un vieglprātība. Ja tumšajiem gājējiem nerūp savs liktenis, lai viņi padomā par šoferiem, uz kuru sirdsapziņas var gulties šo gājēju dzīvība. Cilvēks visu mūžu mocīsies ar vainas apziņu par to, kas noticis ne viņa vainas pēc.”
Viņa arī piekrīt, ka, iespējams, tie, kuri nekad nav braukuši pie stūres, neizprot, ka gājējus bez atstarotājiem patiešām nevar saskatīt: „Viņiem šķiet – kad stāvu zem lampas, mani redz. Kā tad var neredzēt šoferis, ja viņš brauc ar ieslēgtām lampām?”
Staigājot pa ielām, var novērot, ka patiešām nelielai daļai ir atstarotāji, tomēr satiktie kājāmgājēji piekrīt, ka tas ir nepieciešams. Luīze Bicāne atklāj, ka atstarotāju lielākoties nēsā kabatā un tumšajā laikā izņem, uzliekot redzamā vietā. Valentīna Kalniņa pastāstīja, ka tumsā cenšas nestaigāt, bet bērniem un mazbērniem atstarotāji esot. Tomēr Dana Mote atzinās, ka pati nestaigā ar atstarojošajiem elementiem, bet bērnam gan pie jakas tas ir pielikts: „Domāju, ka pilsētā autovadītājs var pamanīt gājēju. Uz lauku ceļiem ir šaubīgāk. Tomēr neticu, ka uz tumša ceļa viens atstarotājs var palīdzēt. Tad tie nepieciešami vairāki.”
Taču A.Pāže apgalvo, ka atstarotājus vajag kā pilsētā, tā laukos: “Ne jau tikai ārpus apdzīvotām vietām nepieciešami atstarojošie elementi. Tie jālieto arī apdzīvotās vietās, kas arī ir rakstīts noteikumos. Lapsu iela līdz lielveikalam “Mego” ir ļoti tumša, turklāt arī gājēju pāreja no CATA puses ir nepārredzama.”
A.Pāže atzina, ka būtu vērtīgi, ja pilsētas dome uzlabotu situāciju un apgaismotu gājēju pārejas, uzstādot laternas tumšos, nepārredzamos ceļa posmos. Tumšajam gājējam nelaimē jāvaino pašam sevi
A.Pāže skaidro, ka bieži tiek notriekti vai par cietušajiem kļūst cilvēki, kuri lietojuši alkoholu. Vēl aizvien atstarotājus nelieto arī skolas vecuma bērni, īpaši lauku reģionos, lai gan policija regulāri brauc uz skolām, runā ar skolotājiem, vecākiem un skolēniem: „Nezinu, par ko domā vecāki.”
A.Pāže piekrīt, ka skan skarbi, tomēr – ja cilvēks nelieto atstarotāju un notiek nelaime, viņš var vainot tikai pats sevi. Tāpat arī, ja kas notiek ar bērnu atstarotāja nelietošanas dēļ, vecākiem būtu jāvaino pašiem sevi, nevis sabiedrību: “Cilvēks sāk saprast tad, kad cieš viņš pats
vai viņa tuvinieki. Tikai tad. Cilvēks saka – es jau nevienam netraucēju, viņam mani jāredz – viņam taču ir uguņi! Bet neko nevar redzēt, ja gājējam nav atstarotāja vai lukturīša. Arī gaišas drēbes nepalīdz – tās jau nav atstarojošas!”
A.Pāže turklāt vērš uzmanību tam, ka atstarotāji jānēsā pareizi, lai tos var saskatīt. Ja tie piesprausti pie somas, kas tiek nesta uz muguras, tad, gājējam ejot pa pareizo ceļa pusi, šoferis to neredz. Tādēļ A.Pāže iesaka atstarotāju nesāt pie labās rokas, tomēr drošības labad labāk nedaudz pārspīlēt ar atstarotāju skaitu.
Gājēji kā argumentu, kādēļ atstarotājs netiek lietots, nevar izmantot arī tā cenu, jo lētākie atstarotāji ir nopērkami pat par 20 santīmiem. A.Pāže atzīst, ja tiešām finansiāli to nav iespējams iegādāties, varbūt var palīdzēt pašvaldības, kaut piedāvājot ceļa zīmju krāsu atgriezumus. Dz.Dambe atzina, ka atbalstītu akciju, kuras laikā cilvēki, kuri to var atļauties, nopirktu vairākus atstarotājus un tos atvēlētu tiem, kuri tos nevar nopirkt.
Tomēr problēma ir arī sabiedrības vienaldzībā, jo lielākoties vadītāji, kuri laimīgi apbraukuši tumšo gājēju, neapstājas un neizskaidro
situāciju, tādā veidā, iespējams, novēršot nelaimi. Autovadītājs drīzāk aizbrauc tālāk, klusībā dusmojoties. A.Pāže savā praksē atminas tikai vienu gadījumu, kad par tumšo gājēju ziņots gan radio, lai brīdinātu citus autovadītājus, gan policijai.
Sods drošībai
Lai uzlabotu situāciju, gājēji par atstarotāju nelietošanu, kā arī citu noteikumu neievērošanu, kas attiecas uz gājējiem, var tikt sodīti ar naudas sodu no pieciem līdz 20 latiem. Pagājušajā gadā mūsu rajonā sodīti 93, šogad 143 gājēji (valstī attiecīgi 10,5 un 18, 5 tūkstoši). A.Pāže vērtē, ka statistikas palielināšanās saistīta ar stingrāku šīs problēmas kontroli.
A.Pāže kārtējo reizi arī atgādina, ka braukšanas ātrums autovadītājam ir jāizvēlas atbilstoši ceļu satiksmes noteikumiem, kā arī ceļa un laika apstākļiem.
Komentāri