Rīt Lāčplēša diena. Bija skaidrs, ka šīs nedēļas nogalē uz sestdienas interviju jāaicina armijas cilvēki, kuri visciešāk saistīti ar Lāčplēša dienu, 11. novembri.
Sarunā piedalījās NBS instruktoru skolas štāba virsseržants Jānis Liepkalns un kapelāns – virsleitnants Normunds Celmiņš. – Ar kādām sajūtām karavīri gaida Lāčplēša dienu? J.Liepkalns:– Mums Lāčplēša diena ir svētki. Droši varu teikt, ka, pirmkārt, mums ir saistība ar pagātni, ar mūsu senčiem – karavīriem, kuri ir cīnījušies par neatkarīgu un brīvu Latviju. Tā ir apziņa, ka mums jācenšas viņiem tuvināties un jābūt vismaz tikpat augstā morālā un profesionālā līmenī. Otrkārt, šīs zināšanas un vēsturisko informāciju ir jācenšas nodot citām paaudzēm, jaunatnei, kura ir mūsu nākotne. Kas gan cits nākotnē būs mūsu valsts patrioti, ministri un nākamie prezidenti, ja nebūsim viņiem iemācījuši šo dzīves ziņu un vēsturi? N.Celmiņš:– Varam lepoties ar karavīriem, kuri izcīnījuši mums brīvību, un domāt, kā to nosargāt. Un nosargāt mēs to varam, ja esam iekšēji un garīgi brīvi. Ja spējam domāt par savas valsts nākotni, Latviju neizpārdot, domājot tikai par to, lai mums būtu šobrīd ērtāk dzīvot. – Vēl pagājušajā gadā, aptaujājot Latvijas iedzīvotājus, 15 procenti atzina, ka Lāčplēša diena tiek svinēta par godu Lāčplēsim. Par ko tas liecina? J.Liepkalns:– Domāju, ka zināmā mērā mums katram jāuzņemas atbildība par to, cik daudz jaunatne zina. Kaut gan varbūt nav arī tālu no patiesības, ja uz to paskatāmies tā, ka Lāčplēsis bija tēls, kas aizsāka cīņu ar ārējo ienaidnieku un cīnījās par savas valsts brīvību. Jā, tālākajā posmā ir informācijas iztrūkums. Tas radies dažādu iemeslu dēļ. Iespējams, vecākiem nav laika vai zināšanu paskaidrot, kas īsti ir kas. Bet te atkal var runāt par to, ka esam dažādu paaudžu cilvēki, bet kādreiz skolās mācīja citu vēsturi. Domāju, ka arī šobrīd skolu programmās diezgan maz laika tiek veltīts tieši Latvijas vēsturei. Tas rada iztrūkumu zināšanās. Bet mūsu rokās ir iespēja veicināt Latvijas iedzīvotājos interesi par valstij svarīgiem cilvēkiem un notikumiem. Mēs cenšamies sadarboties gan ar skolām, gan jaunatni. Pie mums nāk skolēni ekskursijās, mēs arī paši braucam pie viņiem un iepazīstinām ar armiju, demonstrējam ieročus un cenšamies stāstīt arī par pagātnes notikumiem. Tā ka viss ir mūsu pašu rokās. Un jāatceras, ka tās tautas, kas nezina savu vēsturi un neatceras varoņus, ir nolemtas iznīcībai. – Ko pašiem karavīriem nozīmē Lāčplēša diena? J.Liepkalns:–
Mēs par 11. novembri runājam kā par Latvijas armijas dzimšanas dienu jeb visu karavīru svētku dienu. Šajā dienā noteikti piedalāmies pasākumos, radot citiem svētkus un sirdī izjūtot tos arī paši. Cēsīs jau ikgadēja tradīcija Lāčplēša dienā ir lāpu gājiens, kurā piedalāmies arī mēs. Tā ir cieņas un goda parādīšana iepriekšējās paaudzes vīriem, kuri ar savu dzīvību un asinīm izpirka Latvijas brīvību. Man ir bijusi iespēja runāt ar latviešu strēlnieku, tēva brālēnu, un uzklausīt viņa stāstus par to, kā veicies cīņās tepat pie Rīgas – Lielās Juglas – un arī Krievzemē. Viņu vēlme bija atbrīvot Latviju. Tā ka karavīriem Lāčplēša diena ir gan cieņas apliecinājums aizgājušajiem, gan svētki. Šajā dienā varam iedegt svecīti un nolikt ziedus piemiņas vietās, aicināt arī jaunatni darīt to pašu. Mūsu ziņā ir rādīt piemēru un stāstīt, kāpēc mēs to darām. N.Celmiņš:– Tā noteikti nav diena ar sēru lenti. Mēs parādām cieņu, lai lepotos ar karavīriem, kuri ir bijuši gatavi aizstāvēt savu valsti. Un karavīriem, īpaši šajā dienā, jāapzinās, kā šo aicinājumu piepildīt. Kaut vai elementāri ar to, kā viņi pilda savus ikdienas pienākumus. Viss lielais iesākas ar mazo. Nav svarīgi, vai runājam par armiju vai valsti, uzreiz viss radikāli nemainīsies. Viss sākas ar mazām lietām. – Ko šodien nozīmē būt karavīram? J.Liepkalns:– Karavīrs ir tās pašas tautas un valsts daļa, kuru viņš ir apņēmies aizstāvēt. Es cenšos turpināt senču tradīcijas. Kā jau minēju, man rados ir bijis strēlnieks, no mātes puses bijis onkulis, kurš cīnījies leģionā par Latvijas brīvību, bet tēvs bija Latvijas armijas virsnieks. Tā ka es varētu teikt, ka mēģinu viņiem līdzināties kvalitātes ziņā un varbūt pat nedaudz pārspēt, turpināt dzimtas tradīciju. Esmu gandarīts, ja manis dotās zināšanas karavīriem palīdz turpmākā dienestā. Tas varētu būt mērķis, kāpēc esmu šeit. Ne jau tikai naudas dēļ mēs strādājam, labākas formas vai spīdīgāku pogu dēļ. Īpaši puiši, kuri brauc un piedalās misijās, to nedara naudas pēc.
– Ko nozīmē doties uz Afganistānu, Irāku? N.Celmiņš:– Karavīri, kas brauc misijās uz pasaules karstajām vietām, saprot, ka nauda nav galvenais. Mēs šobrīd varam lepoties, ka mūsu karavīri ir spējuši radīt pietiekami labu, pozitīvu un profesionālu iespaidu arī ārpus Latvijas. Gan Irākā, gan šobrīd noteikti Afganistānā, Kosovā un Bosnijā, kur viņi ir bijuši un vēl joprojām ir. Mūsu karavīru veikums starptautiskā sabiedrībā ir augstu novērtēts. Tas rāda, ka darbs, ko viņi te ieguldījuši, mācoties un pilnveidojoties, ir bijis auglīgs. Taču, turpinot ideju, kāpēc es esmu iesaistījies armijā, varētu teikt, ka man šis darbs no vienas puses ir aicinājums, no otras – izaicinājums. Esmu kapelāns, mans uzdevums ir saprast un atbalstīt karavīrus. Mēģināt viņus stiprināt, motivēt un iedvesmot. Palīdzēt sevī atrast spēkus pēc iespējas labāk izpildīt uzdevumus un īstenot apgūto. – Kā misijas maina karavīrus? J.Liepkalns:– Varu atsaukties tikai uz diskusijām ar kolēģiem, kuri paši bijuši misijās, un apstiprināt to, ka vīri pārvērtē dzīvi. Atbraucot no misijas, karavīri dažkārt saprot, ka tieši cilvēciskās attiecības ir svarīgas. Grib tās stiprināt un uzlabot. Pēcmisiju periodā dominē tieši garīgās vērtības. N.Celmiņš:– Viņi noteikti mainās gan misijas laikā, gan atbraucot. Viņi pārvērtē to, kas šajā dzīvē ir patiesās vērtības. Un tie, kuri vairākas reizes jau bijuši misijās, daudzas lietas
redz pavisam citā gaismā.Ko dod nauda, ja tas var būt pēdējais mierinājums tavai ģimenei? Bet ģimenei vajadzīgs ir konkrētais cilvēks, ne nauda. Arī prom esot, karavīri cenšas izvērtēt, cik viņiem ir svarīgas attiecības ar vecākiem, draudzenēm, sievām vai bērniem. – Karavīra darbs nav viegls… J.Liepkalns: – Ikdienā jābūt gatavam sastapties ar reālām dzīvības briesmām. Mūsdienu militārie konflikti no pagājušā gadsimta militārajiem konfliktiem atšķiras ar to, ka tur bija skaidrs – tas ir pretinieks, bet te savējie. Šodien mēs nezinām, no kuras puses un kā pretinieks var uzbrukt, kur atrodas. Tāpēc arī bīstamības faktors ir lielāks. Bet mēs to paši esam izvēlējušies. N.Celmiņš: – Lielā mērā pie vainas mūsdienu nemieriem ir globalizācija. Iespējams, viens no veidiem, kā islāma pasaule tam pretojas, ir terorisms. Tas gan nav labākais, bet viņi cenšas sevi pasargāt. – Vai, ejot uz skolām, bērni karavīrus sagaida ar mirdzošam acīm, uzdod jautājumus un izsaka vēlēšanos līdzināties karavīriem? J.Liepkalns: – Interese ir liela. Taču redzu, ka mazās lauku skolas ir atsaucīgākas un atvērtākas nekā pilsētas. Tieši skolēni ir atvērtāki un daudz ieinteresētāki. Tiešām nāk un ar mirdzošām acīm prasa, diskutē, jo viņus interesē daudzas lietas, kas saistītas ar armiju. Pilsētas skolās attieksme ir ar lielāku distanci. Taču arī tur netrūkst jauniešu, kuri uzdod jautājumus par armiju un dienestu. Nenoliedzu, ka skolotājs ir tas, kurš ļoti daudz spēj dot skolēnu attīstībā. – Tāpēc jau saka – vispirms ģimenē un tikai pēc tam skolā bērni iegūst nepieciešamās zināšanas. J.Liepkalns: – Ja vecāki kaut nedaudz ar saviem bērniem rod laiku parunāt par vēsturi, par šādiem nozīmīgiem svētkiem Latvijai, par to, kas ir 11. un kas 18. novembris, no kurienes cēlies sarkanbaltsarkanais karogs, tad nekas zudumā neiet un mums nav par ko satraukties.
N.Celmiņš: – Skolotājiem strādāt laukos ir stipri vieglāk, jo tur bērniem ir mazākas ambīcijas. Pilsētā ir daudz lielākas iespējas, vecākiem vairāk naudas, brīžiem bērnam ir sajūta, ka viņam ir tiesības, bet nav nekādu pienākumu. Tad rodas ambīcijas arī pret skolotāju. Bet, ja ņemam objektīvi, vecāki ļoti bieži ir aizņemti, viņiem nav laika bērniem pastāstīt par vēsturi. Taču tas viņus neattaisno. Bet te talkā varētu nāk vecvecāki, kuri ir daudz pieredzējušāki un zinošāki. Kāpēc gan lāpu gājienā nedoties kopā ar vecvecākiem?
J.Liepkalns:– Protams, finansiālās iespējas katram ir citādas, bet tās nav noteicošās. Ir latīņu teiciens, kurš, pārfrazēts latviešu valodā, vēsta, ka no vecākā vērša art mācās jaunākais. Un tā ir jābūt, ka zināšanas nododam tālākajām paaudzēm. Citādi būs slikti. Mūsu tauta izmirst, tas nav nekāds jaunums. Pēc statistikas Latvija katru gadu zaudē aptuveni piecus tūkstošus cilvēku. Ja
mēs nestrādāsim, neko nedarīsim, mūsu mazās tautiņas liktenis nākotnē var būt bēdīgs. N.Celmiņš:– Bērns var skolā perfekti iemācīties Latvijas vēsturi un katram pastāstīt, kas ir 11. novembris, kas 18. novembris. Taču, ja bērns ar vecākiem vai vecvecākiem neies lāpu gājienā vai nepiedalīsies valsts svētku svinībās, tie būs tukši vārdi. Viņš tā arī nesapratīs, ka tas ir svarīgi. Neraugoties ne uz darba pienākumiem, ne finansēm, domāju, katrs no mums vienu stundu dienā var atlicināt svētku svinēšanai. Un nesabruks neviens veikals, ne firma no tā. Kādreiz ir gadījies sajust un redzēt situāciju, ka daļa cilvēku svin svētkus vai piedalās piemiņas pasākumos, bet apkārt skrien automašīnas. Un tad rodas šī sajūta, ka daļai tā diena ir svētki, bet otrai – parasta darba diena. Un tas liek domāt, ka mēs pamazām skrienam uz materiālo un naudas kultu, aizmirstot to, kas mums kā tautai ir svarīgs. <b>- Ko karavīri Lāčplēša dienā novēl viens otram? Un ko vēlētu cēsniekiem? J.Liepkalns: – Cēsniekus gribētu aicināt apzināt savu kultūras mantojumu un tautas gara vērtības, šīs zināšanas tālāk nodot jaunajai paaudzei. Tad mums nākotnē būs gudri prezidenti un diplomāti. Un, protams, visiem vēlu jauki nosvinēt šos latviešu svētkus – gan 11. novembri, gan valsts dzimšanas dienu. Karavīriem vēlu, piedaloties dažādos Lāčplēšdienas pasākumos, sajust svētku sajūtu un pieminēt kritušos karavīrus un būt lepniem par tiem pienākumiem, uzdevumiem, kas mums, karavīriem, uzticēti. N.Celmiņš:– Novēlētu priecāties un lepoties ar to, kas mums ir. Lepoties ar savu valsti tikai tāpēc, ka tā ir mūsu, tā ir vienīgā, kuru varam saukt par savējo. Un apzināties, ka arī ar mazām lietām katrs veidojam savu Latviju. Valsts nav tikai Saeima, deputāti un ministri, bet katrs
no mums. Gribu novēlēt vairāk cerību un optimisma.
Komentāri