Ir patīkami iebrist dzeltenā pieneņu pļavā un justies kā saulei pieskāries. Dzeltenās pieneņu pļavas ir jauks pavasara brīnums, ko mums dāvā daba. Šādās reizēs atmiņā uzaust savulaik lasītā Reja Bredberija grāmata “Pieneņu vīns”. Patiesībā jau pienene nav tikai nezāle, bet tiek lietota arī pārtikā un tautas medicīnā. Šopavasar mani pacienāja ar salātiem, kas bija gatavoti no pirmajām pieneņu lapām un citiem pļavā atrodamiem augiem, un teikšu, garšoja labi. Īsta vitamīnu bumba novārgušajam organismam. No pienenēm ārstniecībai lieto uzlējumu, novārījumu, šķidro ekstraktu, tinktūru, dažādus kompleksus preparātus, kā arī izmanto sakņu pulveri. Pienene ir viena no ēstgribas rosināšanai, gremošanas veicināšanai domātas tējas sastāvdaļām.
Bet šoreiz par pieneņu vīnu. Pats gatavojis neesmu, bet esmu tādu dzēris, jāteic, garšoja labi. Un izrādās, atrast recepti nav nemaz tik grūti. Jāteic, ka šī nedēļas nogale ir īstais laiks pieneņu vīna gatavošanai, jo pēc tam var būt par vēlu.
Lai pagatavotu desmit litrus pieneņu vīna, vajadzīga trīslitru burka pilna ar dzeltenajām pieneņu ziedlapiņām. To savākšanai nepieciešams zināms laika patēriņš vai arī lielāka vācēju kompānija. Kaut kur lasīju, ka var ņemt talkā šķēres un nofrizēt dzeltenās pieneņu galviņas. Ziedlapiņu daudzums ir svarīgs, ja būs par maz, vīna aromāts un krāsa nebūs tik izteiksmīga, ja piešausiet pavairāk – iznāks pārlieku rūgts.
Kad pienenes salasītas, tās noskalo, uzvāra sīrupu, kam ņem desmit litrus ūdens un aptuveni trīs kilogramus cukura. Pēc sīrupa uzvārīšanas tam jāļauj nedaudz norimt, un tad ieber tajā pieneņu ziedlapiņas. Ja iebērs pilnīgi vārošā, lapiņas kļūs brūnas. Atstāj uz 24 stundām vēsā vietā, tad nokāš, skābumiņam pieliek vienu sagrieztu citronu bez mizas un vīna raugu. Tad lej lielajā vīna pudelē un atstāj istabas temperatūrā, lai sāktos rūgšanas process. Pieredzes bagāti šī vīna gatavotāji iesaka pirmās nedēļas šķidrumu biežāk apmaisīt, lai iekultu iekšā gaisu. Jo vairāk gaisa, jo raugs labāk darbojas, jo process aktīvāk notiek.
Tad uzliek korķi, kurā ievieto caurulīti, kuras galu ieliek burkā ar ūdeni. Vīna pudeli vēlams nolikt vēsumā, jo tad vīns sanākot aromātiskāks. Lēnā rūgšana ilgst divus, trīs mēnešus, tad norimstas, vīns sāk dzidrināties – nosēžas rauga biezumi, duļķes un
ziedlapiņu paliekas. Tad vīnu pārvelk tīrā pudelē un aiztaisa ar parasto korķi. Ļauj, lai dzidrinās vēl kādu mēnesi, un tad sapilda mazākās pudelēs. Dzeršanai tas ir gatavs uz gadu miju, kas ir kā brīnišķīgs vasaras sveiciens. Tiesa, zinātāji saka, ka vislabāk pieneņu vīns garšojot pēc diviem, trim gadiem, kad esot zeltains, ar rūgteni saldu aromātu.
Tāda, lūk, ir teorija, katrs var mēģināt pārliecināties praksē, un arī pats esmu nolēmis to kādreiz tomēr pamēģināt.
Komentāri