“Caunītēs” mūsdienīga ferma

Braucot uz Vecpiebalgas pusi, netālu aiz Bērzkroga divus gadus varēja vērot, kā top Veselavas pagasta zemnieku saimniecības “Caunītes”
jaunās ēkas.

Uzbūvēta liellopu novietne, veterinārās aprūpes korpuss, kūts­mēslu priekškrātuve un krātuve, biroja ēka, iekārtota slaukšanas zāle. Mainījusies apkārtējā ainava, šosejas malā redzama mūsdienīga saimniecība. Tās attīstībā ieguldīti 1,9 miljoni eiro.

“Tagad vecajā kūtī un jaunajās novietnēs varēs turēt 400 slaucamās govis,” stāsta saimniece Ilze Zilvere, bet saimnieks Aldis piebilst, ka “Caunītes” Latvijā būs vidēja lieluma saimniecība.

Kā uzsver Ilze un Aldis, attīstīt saimniecību ir dēlu Laura un Valda iecere. “Mēs vairs neķertos klāt tādam projektam. Bija jāizšķiras, kā tālāk darīt. Ar iepriekšējo pieredzi, būvējot kūti un piena māju, atmiņā pārāk daudz klapatu. Iepriekšējo fermu cēlu no vecām konstrukcijām. Tad likās, ka liels solis uz priekšu, jo vairs nebija tikai vecā laukakmeņu kūts. Ja domā par nākotni, nepārtraukti jāattīstās,” atzīst Aldis. Pirms 13 gadiem viņš “Druvai” teica, ka saim­niecībā jābūt simts slaucamajām govīm, tad var nopietni saim­niekot un domāt par attīstību. Tolaik “Caunītēs” bija 60 Hol­šteinas šķirnes piena devējas.

Būvniecības projektu vadīja dēls Lauris. Viņš atgādina, ka jāvadās pēc principa – ja ir zināms, ka var labāk, kāpēc to nedarīt.

Pieredzes ceļš uz mērķi

Divos gados, kamēr noritēja būvniecība, Lauris guvis vērtīgu pieredzi. Viņš atzīst, ka sarežģītākais bijis dabūt valsts un pašvaldības iestāžu saskaņojumus, kopā ar būvnieku, finansētāju, līdzfinansētāju dažādās situācijās rast visiem pieņemamāko risinājumu. “Saskaņot ar Lauku atbalsta dienestu gan nebija nekādu problēmu vai aizkavēšanās, pretimnākšana bija atbalstoša,” saka Lauris un piebilst, ka pēdējais Lauku atbalsta dienesta novērtējums vēl priekšā, speciālisti apmeklēs saim­niecību, kad valstī beigsies drošības pasākumi. Tad arī būs skaidri zināms, cik lielu atbalstu no ES finansējuma saņems “Caunītes”. Būvniekiem vēl jāpabeidz atliktie darbi, jālabiekārto teritorija.

“Viss prasīja laiku. Celtniecības pasūtītājs ir saimniecība, bet zeme pieder man, īpašniekam. Par apbūves tiesībām vēl īstas skaidrības nebija. Staigājām no būvvaldes uz Valsts zemes dienestu. viens otram pārspēlēja. Katrā Zemesgrāmatas nodaļā zemnieku saimniecību diemžēl izprot citādi. Notāre brīnījās, kā tā var būt. Zemnieku saimniecība ir interesanta uzņēmējdarbības forma, atbildība nav tāda kā SIA, līdz ar to vienas prasības mazākas, citas savukārt lielākas. No kopējās zemes platības bija jāatdala teritorija celt­niecībai, uz kuru attiecas apbūves tiesības. Kā zemes īpašnieks noslēdzu vienošanos ar saim­niecību, ka šo zemi iznomāju būvei, parakstījos abās pusēs. Pēc gadiem šī zeme pāries vai nu īpašnieka, vai saimniecības īpašumā,” pastāsta Aldis un atzīst, ka, domājot par nākotni, tas ir pareizi, jo, ja ēkas pieder vienam, zeme citam, var rasties problēmas.

“Ar banku nevarējām vienoties par kredītu uz desmit gadiem, jāatmaksā astoņos. Pamatojums, ka tehnoloģijas un ēkas noveco. Vēl kūts nav govju pilna, vēlāk jau būs vieglāk samaksāt.

Gadiem biju Hipotēku bankas klients. Lielus aizņēmumus nebiju ņēmis, kredītreģistrā redzams, kā maksāts, bet bankai biju jaunais, ar to nācās rēķināties. Celt­nieki pateica, ka zemes darbi jāpabeidz līdz rudenim, citādi nevarēs iekļauties termiņos. Sāka strādāt, kad vēl banka nebija apstiprinājusi aizdevumu. Zemes darbi kalnainajā apkārtnē bija vērienīgi. Pašu samaksāto banka ieskaitīja kā līdzmaksājumu,” pārdomās dalās “Caunīšu” saimnieks.

Lauris uzsver, ka projektētāji, arī celtnieki “Statio solutions” ir ar pieredzi, būvējuši vairākas mūsdienīgas fermas. Iepirkumā izvēlējās lētāko piedāvājumu, kaut cenu piedāvājums atšķīrās maz.

“Mums tagad ir zelta ūdens,” ar smaidu saka Ilze. Gadiem “Cau­nītēs” ūdens trūka. Pie vecās kūts dziļurbums ir simts metru dziļumā, tomēr nenodrošināja ikdienas patēriņam vajadzīgo. Ģeologi plānoja, ka jaunais jāurbj 170 metru dziļumā. “Projektējot ēku, var visu sarēķināt, bet, kas ir zem zemes, nezini. Celtnieki arī atzina, ka var palepoties ar tādu urbumu – 200 metri. Sūknis, kas bija paredzēts, nederēja. Tā ūdens iznāca daudz dārgāks, nekā bija plānots,” paskaidro Lauris un atzīst, ka tik vērienīgam projektam situāciju risinājumu meklēšana ir sīkums.

Tikai jādod piens. Fermā slaucamajām govīm nodrošināti ērti apstākļi.

FOTO: Sarmīte Feldmane

Tehnoloģijas palīdz govīm un cilvēkiem

Aldis atzīst, ka ēkas ir vienkāršas, būtiskākais ir tehnoloģijas, kas tagad ir saimniecībā.

“Kāpēc bija jābūvē? Viss vienkārši – ienākumu palielināšana, ērtāk strādniekiem un govīm. Agrāk lopi mita pārblīvētā kūtī, arī slimoja. Tagad veselība uzlabojusies, veterinārās izmaksas pēdējos divos mēnešos samazinājušās. Vēl govīm jāpierod jaunajā vietā. Govis sagrupētas – pirmpieņu, augstražīgo govju, cietstāvošo, pirmsatnešanās un pēcatnešanās grupās. Katrai nepieciešamie apstākļi,” pastāsta saimniece, bet Aldis atklāj, ka slaukšanas robotus neizvēlējās, jo tik lielam ganāmpulkam būtu nepieciešami vairāki. Patlaban govis slauc divas reizes dienā, ir iecere pāriet uz triju reižu slaukšanu. “Būtiski, ka piens no govs uzreiz nokļūst dzesētājā. Kvalitātei tas ir ļoti svarīgi,” uzsver Ilze.

Laura atbildībā ir govju barošana. “Gan pie datora, gan kūtī,” noteic Lauris. Viņam ir programmētāja, kā arī agronoma izglītība, tagad pievērsies zootehnikai. Lauris pastāsta: “Izstrādāju barības devas. Redzu, ir vai nav atdeve. Kad kaut ko pamainu, skatos, vai izslaukums pieaug. Redzu informāciju par katru govi. Var precīzāk prognozēt. Ja saimniecība strādā, skatoties mākoņos, tad satraukums, saprotams, ir par katru nākamo dienu.” Ilze piebilst, kamēr Lauris nebija iesaistījies, tā arī saimniekojuši, var tikai pabrīnīties, kā, neanalizējot barības devas, tomēr varēja sasniegt tādus izslaukumus. “Caunīšu” ganāmpulks daudzus gadus ir augstražīgāko vidū Latvijā. Pērn vidēji no govs izslaukti 11 436 kilogrami piena. “Tagad pārmaiņu dēļ izslaukums kādu laiku nepieaugs, taču var sekot līdzi katrai govij. Ja nav apetītes, vai izslaukums nokrities, uzreiz var meklēt cēloni,” saka saimniece un piebilst, ka jaunajā fermā vēl daudz vajadzīgā, kas nebija paredzēts projektā. Ar laiku tas tiks sagādāts. Kaut vai govju tik iecienītās iekarināmās masāžas birstes.

Ik dienu “Caunītēs” izslauc ap septiņas tonnas piena, pārdod starptautiskajam kooperatīvam “Epiim”. “Ilgus gadus bijām kooperatīva “Piena ceļš” biedri. Tas apvienojās ar lielāku igauņu uzņēmumu un ir Eiropas Kooperatīvu apvienībā. Esam biedri,” pastāsta Aldis. Aprīlī piena iepirkuma cena saruka par pusotru santīmu. Tas ietekmē mēneša ienākumus par pārdoto pienu. “Tā ir nauda, kas izrauta no saimniecības naudas plūsmas. Algas nemazinām, bet citus izdevumus samazināt arī nevar, lopbarības cenas kā katru pavasari pieaug. Tūlīt jau uzzināsim piena iepirkuma cenu maijam,” saka Lauris, bet tēvs piebilst: “Tā sanācis – kad pabeidzām iepriekšējo kūti, ko cēlu par saviem līdzekļiem bez ES finansējuma, drīz sākās Krievijas krīze. Bet zemnieks jau iztur. Piena lopkopība ir dārga, nepieciešamas segtās platības, tie ir lieli izdevumi. Gaļas lopus var turēt ārā, graudus novāc, pārdod,” pārdomās dalās saimnieks.

Tagad saimniecībā svarīgākais palielināt ganāmpulku. “Caunītēs” govis sēklo ar pēc dzimuma šķiroto spermu, tā ir dārgāka, bet saimnieki atzīst, ka ir vērts maksāt, dzimst gandrīz tikai telītes. Telītes līdz trīs mēnešu vecumam aug “Caunītēs”, tās baro ar sausā piena maisījumu. Tad telītes nonāk Alda un Ilzes otra dēla Valda saimniecībā “Vidusbirzītēs” turpat Veselavā. “Caunītēs” atgriežas grūsnas teles. “Govis sēklo gan Aldis, gan Valdis. Veterināros pakalpojumus gan pērkam,” pastāsta Ilze.

Barībai jābūt augstvērtīgai

Zilveri “Caunītēs” apsaimnieko ap 400 ha zemes. Pa nomas gabalam ir Vaives un Priekuļu pagastā, pārējā Veselavā. “Ar to pietiek, tikai intensīvāk jāsaimnieko, jāaudzē vairāk kukurūzas. Agronomijai jāpievērš lielāka uzmanība. Zemes kvalitāte nav īpaši laba, lauki piemērotāki ainavai, ne graudkopībai. Platības un lauki, ko apsaimniekojam, mainās, jo iznomātāji maina līgumus, pārdod zemi,” stāsta Aldis un piebilst, ka, rēķinoties ar zemi, droši vien vēl kādreiz palielināt ganāmpulku nevarēs.

Govīm tiek gatavots siens un skābbarība tranšejās. Salmus pakaišiem saimniecība pērk no citiem zemniekiem. “Skābsiena sagatavošana ir dārga. Tā kā zāli pļaujam apmēram 90 tīrumos, katrā tā atšķiras, un katrā skābsiena rullī barības vērtība var būt cita. Saliekot kārtās bedrē, var zināt vismaz vidējo vērtību. Vairāk jāaudzē kukurūza, tā var nodrošināt govīm augstvērtīgu barību,” pastāsta Aldis, bet Lauris atgādina: “Tehnika ir bāze, lai varētu saimniekot. Tehnikas parka jauda šai fermai ir par mazu. Jādomā par projektiem. Līdz šim esam iegādājušies tikai lietotu, ne jaunu.” Tehnika tiek izmantota gan “Caunītēs”, gan “Vidusbirzītēs”. Par tehniku atbildību uzņēmies Valdis, bet ar to strādā visi trīs. Aldis uzsver – ja vēlas sagatavot kvalitatīvu lopbarību, tas jādara ātri. Ātri var izdarīt, ja ir jaudīga tehnika. Viņš paironizē, ka kādā tikšanās reizē, kad runāts par ceļiem, toreiz Valsts prezidents Raimonds Vējonis atzinis, ka zemnieki sapērk dārgu, jaudīgu tehniku, bet vajadzētu domāt arī par ceļiem. “Ceļiem jābūt tādiem, lai var izbraukt,” saka Aldis un piebilst, ka, ļoti iespējams , nākotnē par pagastu nelielajiem ceļiem atbildība būs jāuzņemas zemniekiem.

Galvenais – precizitāte darbā

“Caunītēs” darbs ir 12 strādniekiem. Viens brauc no Rīdzenes, pārējie ir veselavieši. Aldis atzīst – ja saimniecība varētu nodrošināt ar dzīvošanu, tad strādniekus pat varētu izvēlēties, jo regulāri kāds interesējas par darbu. “Lopkopība prasa precizitāti, nedrīksti kavēt kādus darbus, sajaukt govis, kaut ko neizdarīt. Slaucējām ir maiņu darbs, tāpat barotājiem, lopu dzinējiem, ” uzsver Aldis. Atvaļinājumu laikā, vai ja kāds saslimis, strādniekus līdztekus ikdienas darbiem aizvieto saimnieki paši.

Dēli turpina

Daudzkārt dzirdēts, ka zemnieku bērni negrib turpināt vecāku iesākto. Ilzes un Alda dēli Lauris un Valdis saimnieko kopā ar vecākiem un vēlas kļūt par lopkopjiem. “Bērni izvēlas to, ko dara vecāki, ja tas viņiem šķiet saistoši. Neviens jau piespiest nevar,” pārliecināts Aldis. Viņš pastāsta, ka, kooperatīvā satiekoties ar kolēģiem, labi redzams, kā vispirms jaunie brauc līdzi vecākiem, tad jau paši sāk saimniekot. “Paaudzes mainās, bet tas notiek saimniecībās, kas ir stabilas un attīstās,” saka Aldis, bet Ilze pastāsta, ka arī meita strādā lopkopībā, ir zootehniķe lielā saimniecībā. Iespējams, arī viņa ar laiku atgriezīsies Veselavā, kur saimnieko brāļi.