Cēsu centrālās bibliotēkas rīkotajā pasākumā “Dzejnieks, dzeja, klausītājs” interesentiem bija iespēja tikties ar dzejniecēm un atdzejotājām Astrīdi Ivasku un Daigu Lapāni, kā arī ar humanitāro zinātņu doktoru, tulkotāju Silvestru Gaižūnu (Lietuva).
Īpaši gaidīta bija iespēja klātienē tikties ar A. Ivasku, kuras vārds latviešu literatūrā ir labi zināms. Lai arī viņas radošā biogrāfija sākās jau 50.gados, Latvijā viņas dzeju pa īstam varēja iepazīt tikai pēc neatkarības atgūšanas, jo lielāko mūža daļu viņa pavadījusi ārpus Latvijas – Vācijā, ASV un Īrijā, līdz 2001. gadā atgriezās uz dzīvi dzimtenē. Viņas tēvs, Latvijas armijas ģenerālis Mārtiņš Hartmanis, bija represēts padomju okupācijas pirmajā gadā, un pārējā ģimene no Latvijas izbrauca 1944. gadā.
Cēsu centrālās bibliotēkas direktores vietniece sabiedriskajās attiecībās Gunta Romanovska pastāstīja, ka autores pirmā dzejas publikācija bijusi trimdas izdevumā “Jaunā gaita” 1959.gadā, un Cēsu bibliotēkas krājumos šis izdevums esot apskatāms.
Sarīkojuma sākumā ar nelielu dzejas kompozīciju, kurā skanēja A. Ivaskas dzeja, uzstājās Cēsu teātris, saņemot no autores ļoti atzinīgus vārdus. A. Ivaskas stāstījums par savu dzīvi trimdā un Latvijā mijās ar pašas lasītajiem dzejoļiem, kas raksturo konkrēto dzīves brīdi. Dzejoļi vēstīja par satiktajiem cilvēkiem, valstīm, kurās pabūts, vietām, kas iemīļotas. Klausītājiem tika uzburta dzejā iemūžināta dzīve.
Dzejniece dzīvojusi klasisko un mūsdienu valodu, latviešu un pasaules literatūras gaismā, jo viņas vīrs, igauņu dzejnieks, literatūrzinātnieks un mākslinieks Ivars Ivasks bija ASV universitāšu profesors, žurnāla “Books Abroad” (vēlāk “World Literature Today”) redaktors, prestižas starptautiskas literatūras prēmijas žūrijas priekšsēdis. Tāpēc dzejniece visu mūžu bijusi cieši saistīta ar pasaules literatūras dižgariem, tomēr nepazaudējot savu latvisko piederību.
“Kad sāku rakstīt dzeju, vajadzēja izšķirties par labu latviešu vai angļu valodai. Izvēle nebija viegla, līdz kādā telefonsarunā ar citu trimdas latvieti radās pārliecība, ka manai dzejai jāskan latviski. Tiesa, tapuši arī dzejoļi angļu valodā, galvenokārt kā veltījumi angliski runājošajiem draugiem,” stāstīja A. Ivaska.
A. Ivaska kopā ar vīru Ivaru trimdā rūpējās arī par to, lai pavisam nesatrūktu saites ar latviešu rakstniekiem pēckara Latvijā. Viņas rakstīto un publicēto recenziju un rakstu klāstā ir daudzi raksti, kas veltīti tieši Latvijas dzejnieku daiļradei. Tiesa, sadarbība ar dzejniekiem dzimtenē nav bijusi vienkārša.
“Sarakstījos ar latviešu dzejnieci Vizmu Belševicu, sūtīju viņai arī savas grāmatas. Zinot, ka sūtījumus kontrolē, grāmatām speciāli saķēpāju lapas, cerībā, ka tādas grāmatas nevienu neinteresēs un tās sasniegs adresātu. Diemžēl tā nenotika. Kad pēc Atmodas atgriezos dzimtenē, no Misiņa bibliotēkas man atgādāja visas manis sūtītās grāmatas, kas esot glabājušās specfondos,” stāstīja A. Ivaska.
Mirdza Lībiete dzejniecei pastāstīja, ka 6.klases bērniem īpaši pazīstams esot viens A. Ivaskas dzejolis, ko viņi apgūstot Dzejas dienās. Dzejolis saucas “Cik, cik, cik”, un Cēsu pilsētas pamatskolas audzēknis Emīls Lukjanskis to norunāja autorei.
Pēc tam par savu dzejnieces un tulkotājas darbu pastāstīja Daiga Lapāne, lasot gan savu dzeju, gan arī atdzejojumus no sengrieķu, grieķu un lietuviešu valodas, ļaujot klausītājiem ieklausīties arī dzejoļu oriģinālos.
Baltoskandijas akadēmijas direktors Silvestrs Gaižūns sanākušajiem prezentēja nelielu fragmentu no topošās filmas „Astrīde un Ivars. Pasaules tilti”. Tajā atspoguļoti Astrīdes un Ivara sakari ar pasaules literatūras dižgariem. Filmas scenārija autors ir S. Gaižūns.
“Tā man ir liela atbildība, jo kā ārzemnieks esmu centies uzņemt filmu par izcilu latviešu dzejnieci. Ar A. Ivasku esmu pazīstams jau sen, klausoties viņas stāstījumā par satiktajiem pasaules dzejniekiem, radās ideja to iemūžināt filmā. Uzfilmētais materiāls ir sešas stundas garš, kas tagad tiek veidots par filmu,” stāstīja S. Gaižūns, nolasīdams arī kādu dzejnieces dzejoli
lietuviešu valodā.
Cēsniekiem pirmajiem bija iespēja redzēt šīs filmas pirmo daļu, kurā A. Ivaska stāsta par savu 20 gadus ilgušo draudzību ar izcilo lietuviešu dzejnieku Henriku Radausku.
Komentāri