Tuvojoties nozīmīgām jubilejām, tā vien gribas atcerēties dzīves svarīgākos un interesantākos
brīžus, pāršķirstīt albumus. Gaidot valsts dzimšanas dienu, aicinām ielūkoties Latvijas biogrāfijā, atskatoties uz notikumiem mūsu rajonā, gan heroiskiem, gan, ar šodienas skatienu vērtējot, komiskiem.
Ik sestdienu meklējiet ”Druvā” rubriku ”Ceļojums Latvijas laikā. Cēsu rajons”. Šodien vairs nav aculiecinieku
Gadu desmitos, kopš Cēsīs pirmo reizi uzstādīts piemineklis jauniešu drosmei un patriotismam – Cēsu Skolnieku rotas varoņdarbiem 1919. gada jūnija kaujās, ar šo pieminekli bijuši daudzi atgadījumi. Ne tikai padomju laikā, kad to pavēlēja novākt. Arī pēdējos gados piemineklis ir patraucējis. Vispirms blandoņām, kuri nakts aizsegā bronzā atlieto latviešu zēna tēlu nogāza no postamenta. Drīz pēc tam, kad tas bija atjaunots, arī rallija braucējiem, kuri sacensību laikā nenovaldīja līkumā mašīnu un apsvieda to tieši pieminekļa pakājē.
Piemineklis nestāv smukumam, tas radīts, lai nākamajām latviešu paaudzēm saglabātu svētu piemiņu par jaundibinātajai Latvijas valstij tik liktenīgajām dienām un toreizējās skolu jaunatnes apbrīnas vērto rīcību. Vairs nav aculiecinieku, bet cēsnieku Rozenbergu ģimenē saglabājies Skolnieku rotas dalībnieka atmiņu stāsts par Brīvības cīņām. To desmit gadus pēc Latvijas valsts proklamēšanas ar moto „Iespaidi un piedzīvojumi no Latvijas tapšanas laikiem” pierakstījis tolaik Mākslas akadēmijas students Jānis Rozenbergs. Viņš liktenīgajā 1919. gada jūnijā taisnā ceļā no skolas sola devās karā, iestājoties 2. Cēsu kājnieku pulka tik
tikko izveidotajā Skolnieku rotā.
Ar Jāņa Rozenberga dēla Anša un mazdēla Jāņa laipnu atļauju ielūkojoties ģimenes dārgumā – uz lielām rūtiņu lapām ar zīmuli rakstītajās piezīmēs, ir iespējams iztēloties 89 gadus senus notikumus, iespējams ceļojums laikā.
Kad Latvijas valsts tika pasludināta, tās teritorija bija okupēta. Latvijā saimniekoja vācieši, vēlāk arī lielinieki. Reālo Latvijas brīvību sāka izcīnīt 1919. gada jūnijā Cēsu kaujās. Tautas pacēlums bija tik liels, ka arī puikas izveidoja rotu, un latvieši kopā ar igauņiem vācu galvenos spēkus – landesvēru, dzelzs divīziju pie Cēsīm sakāva un atsvieda.
„1918. gadā vēl nebija no valsts vairāk kā tikai mums mīļais vārds Latvija. Pati valsts tapšana tikai nākošo -1919. un 1920.- gadu darbs. Mūsu īsti nacionāli domājoši dēli to izcīnīja,” rakstījis Jānis Rozenbergs, atceroties skolas gadu pēkšņo noslēgumu, lai brīvprātīgi ar citiem Valmieras un Cēsu skolniekiem cīnītos kaujas laukā. Puikas vadīja degsme, ne iemaņas kaujas mākslā. To pēc gadiem J. Rozenbergs lakoniski pateicis mākslas valodā, radot Skolnieku rotas pieminekļa metu. Tajā puika tiecas uz priekšu, neprasmīgi turēdams ieroci, bet pie viņa kājām sēž pūcīte. Piemineklis Bērzaines ielā uzstādīts vietā, no kurienes zēni aizgāja karā kā 2. Cēsu kājnieku pulka jaundibinājums.
Izšauju un atkal lādēju
No atmiņām. „Pienāca 6. jūnija rīts. Divos naktī saņēmām pavēli celties un apbruņoties. Izdalīja patronas, cik katrs spēj savās kabatās novietot. Rotas komandieris mazrunīgs. Arī viņa uzdevums grūts – bez kādas apmācības jālaiž jaunie kareivji kaujā. Klusums pilsētā, tik neritmiskā solī iet zaldāti pa ielas bruģi. Viens otram nejautā nekā. Galvā domas – varbūt nekad neatgriezīšos pie vecākiem, pie radiem savā Gaujas lejā. Pirmās lodes pārsīc pāri galvām. Zūd pagātnes ainas, esam iesviesti kaujas virpulī. Guļot zaļā uzkalnā aiz kurmja izdzītas smilšu kaudzes, izšauju un atkal lādēju patronu stobrā. Rotas komandieris pie ikviena pieiet un pamāca, kā jārīkojas ar šauteni,” piedzīvoto 18 gadu vecumā atceras J. Rozenbergs. „Pieskrien ziņnesis, gadus 14 vecs, un nodod slēgtu vēstuli. Tas ir rīkojums atkāpties, jo labais flangs ir pārrauts, draud ielenkšana. Nepiedzīvojušie karavīri metas bēgt, ko kājas nes. Cits prom pie vecākiem, cits tālu – līdz Valmierai, bet rotas kodols nonāk pie Raunas upes, kur no jauna gatavojas ienaidnieka sagaidīšanai. Taču bermontieši kavējas, jo tikuši pilsētā, tur diktē savus likumus.
Jau labu laiku aprimis uz visas līnijas kaujas troksnis, izmantojam laiku apmācībai, pa vakariem, gaisu tricinot, dziedam dziesmas vai Jaunraunas birztalā meitas kacinām.
Tikmēr pa dzelzceļu ir klāt mūsu kaimiņi – Igaunijas karaspēks – izmetušies kreklos, ar auzu tarbām pār plecu, kur likt patronas. Igauņu ierašanās mūsos pamodina jaunu sparu.
Jau agrā rītā modina dobja vācu artilērijas balss un ložmetēju troksnis. Pirmie ievainotie – vaidi, asinis, arī mirušie. Jaunekļi ar pukstošām sirdīm gaida, kad nāksies nospiest šautenes gaili. Pār kalnu parādās liels putekļu mākonis, no kura iznirst jātnieku un velosipēdistu kolonnas. Tās tuvojas ar lielu bravūru un uzduras uz mūsu lodēm. Dienu un nakti kā burvju katlā vārās Raunas apkārtne. Igauņiem izdodas apiet ienaidnieka spārnu, liekot viņiem atkāpties. Neizsakāms prieks pārņem visus, kad sākam doties atpakaļ uz Cēsīm. Uzvara ir mūsu,” Brīvības cīņās tik nozīmīgās kaujas, kas beidzās 22. jūnijā, aprakstījis J. Rozenbergs.
„Zem tilta palīdis nomaldījies vācietis, runā bavāriešu izloksnē. Tam no muižniekiem Latvijā esot apsolīta zeme, tādēļ karojot. Nu viņam to piešķir septiņu pēdu apmērā.
Katrā sētā tiekam sagaidīti ar maijrozīšu ceriem, saldo pienu. Cēsīs sagaida lieli un mazi ar ziediem, ar nostāstiem, kā gājuši mūs kaujas laukā meklēt, varbūt krituši, kā vācieši mūs par komunistiem dēvējuši, kā 27 zirgi, pārbiedēti no vācu aeroplāna, pārbēguši pāri Gaujai latviešu pusē.”
Pēc Cēsu kaujām sākas dzīšanās landesvēram pa pēdām, apšaudes pie Juglas upes. „Basām kājām, novalkātām drēbēm ienācām Rīgā. Ar necerētu sajūsmu mūs saņēma iedzīvotāji. Ziedi, konfektes, papirosi, mutautiņu mētāšana un gaisa skūpsti. To tautas sajūsmu mēs nepiedzīvosim nekad. Tā 1919. gadā izbeidzās Ziemeļlatvijas atbrīvošana.”
Komentāri