Taurenes pakalnos ap 300 hektāru apsaimnieko SIA “Āboliņkalns”. Tā ir ģimenes bioloģiskā saimniecība, kurā tur 214 gaļas liellopus, tiek aprūpēta viena Latvijas brūnā genofonda govs, kopj vistas un audzē kartupeļus.
Laukos darbi neapstājas
“Laukos viss notiek. Darbs ārā, vēji visu slikto aizpūš garām, katru dienu jāstrādā, un to, kas notiek citur, nejūt,” saka SIA valdes locekle Inese Āboliņa un piebilst, ka par dīkstāves pabalstiem saimniecībā nedomā un nav tik daudz darbinieku, lai kādam būtu bezdarbs. Viņa vērtē, ka pērn bijis ļoti nepieciešamais valsts atbalsts par no 1. aprīļa līdz 30.septembrim nokautajiem un pārdotajiem lopiem. “Tajā laikā gaļas lopu iepirkuma cenas bija ļoti zemas, ja pirms gada par kilogramu maksāja 3.02 eiro, tad tajā laikā no diviem līdz 2.12 eiro par kilogramu. 137 eiro par dzīvnieku bija ļoti liels atspaids. Diemžēl tie, kuri lopus pārdeva citā laikā, atbalstu nesaņēma. Tādu bija daudz,” pastāsta zemniece. Bioloģiskā saimniecība lopus pārdod SIA “Senlejas” un Cēsu gaļas kombinātam, kas, kā atzīst zemniece, ir labi sadarbības partneri. Vienmēr desmit dienu laikā samaksā, dažkārt pat agrāk.
Inese ir arī lopkopības pārraudze, labi zina situācijas citās saimniecībās. Viņai ir vairāk nekā 70 klientu: gan vienas govs saimniecības, gan tādas, kurās vairāk nekā 800, gan kazu saimniecības. “Zemnieki ir sīksti. Tie, kuri dara, domā par attīstību. Šajā ierobežojumu laikā saimniecībai nepieciešamā piegāde notiek, ja nu vienīgi kādu dienu ilgāk jāgaida. Protams, katrā saimniecībā situācija ir citāda. Ja ir kredīti, kā mums, visu laiku jādomā par naudas plūsmu. Ir saimniecības, kas prasījušas kredīta brīvdienas, mēs esam iztikuši bez tām,” pārdomās dalās I.Āboliņa.
Limuzīni Piebalgas pakalnos
Saimniecība audzē Limuzīnas šķirnes gaļas lopus. Šķirne izraudzīta, vērtējot augsnes, to, kādu barību var sagatavot. “Katrai šķirnei nepieciešama cita ēdināšana. Mums ir dabīgie zālāji, kalnaina apkārtne, tādēļ Limuzīnas ir piemērotākās. Šīs šķirnes govīm ir viegla atnešanās, teļiem labi dzīvsvara pieaugumi. Esam iemācījušies strādāt ar šo šķirni,” stāsta saimniece.
2019.gada beigās tika modernizēta gaļas liellopu novietne “Kalna Miķeļi”. Tā bija veca kolhozu laiku cūku kūts, ko pārbūvēja. “Gaļas nozare nav tā, kur ir lieli ienākumi, retais var atļauties būvēt jaunas kūtis. Govis atnesas visu gadu, mazie teliņi līdz četriem pieciem mēnešiem tagad dzīvo ar mammām kūtī. Ēdināšana notiek kūtī, tad arī barības vajag mazāk. Ir dziļā kūts, nav problēmu ar pakaišiem, nav regulāri jāizved kūtsmēsli,” stāsta Inese un uzsver, ka šogad, kad ir kārtīga ziema, strādāt ir vieglāk, ja lopus var turēt kūtī. Ganāmpulkā ir arī četri vaislas buļļi. Divi, ja kādai saimniecībai vajadzība, tiek arī iznomāti.
Gadu gaitā saimniecībā, domājot par attīstību, īstenots vairāk nekā desmit dažādu projektu. Pērn, izvērtējot, cik izmaksās jaudīgāks traktors, ja piesaistītu projekta finansējumu, saimnieki pārliecinājās, ka izdevīgāk pirkt, pašiem ņemot kredītu. “Svarīgi bija, lai traktoram priekšā var likt pļaujmašīnu, lai efektīvāk varētu strādāt,” uzsver saimniece.
Lai kaut ko sasniegtu, nepārtraukti jāiegulda. Lauksaimniecībā, lai saimniekotu, galvenā ir zeme. Novadā ir daudz lopkopības saimniecību, zeme tiek izmantota. Tās trūkums daudziem ierobežo attīstības iespējas.
Atver durvis arī citām nozarēm
Audzējot gaļas liellopus, jāņem vērā, ka nauda ienāk nevienmērīgi, bet saimniecībā jānodrošina apgrozījums. Kaut neliels atspaids ir pārdotie teļi un brāķētās govis, saimnieces nopelnītais par pārraudzību.
Vairākus gadus SIA “Āboliņkalns” audzē bioloģiskos kartupeļus. Bija izveidojusies sadarbība ar cietes pārstrādātājiem “Aloja Starkelsen”. “Bija līgums, bet nesapratāmies. Izrādījās, ka informatīvajā dienā bijis runāts, ja piegādās vairāk, nekā paredzēts līgumā, tad par to maksās uz pusi mazāk. Uzņēmums uzskatīja, ka esam pārkāpuši nosacījumus. Par to uzzinājām, kad aizvedām kartupeļus. Vai tad nevarēja atsūtīt ziņu par izmaiņām? Uz to nebijām gatavi. Aizvedām par daudz, jo raža bija ļoti laba. Savukārt bija zemnieki, kuri piegādāja mazāk,” pastāsta Inese un piebilst, ka rudenī iegādāta jauna tehnika, ieguldīta nauda, samaksātas algas un par transportu ražas aizvešanai.
“Vienas durvis aizveras, veram nākamās vaļā. Audzēsim kartupeļus pārtikai. Varbūt vēl sīpolus,” saka saimniece.
Patlaban saimniecībā vistas tiek turētas pašpatēriņam. Ir ēka, kuru iecerēts pārbūvēt, turpat blakus piemērots āra laukums. “Vistkopība noteikti būs tā, ar ko vēl nodarbosimies. Jaunvistiņas aug, domājam par sertifikāciju, lai varētu realizēt bioloģisku turētu vistu olas,” pastāsta I.Āboliņa un uzsver, ka viena nozare papildina citu.
Nepārtraukti jāmācās
Lai zemnieks veiksmīgi strādātu, nepārtraukti jāseko līdzi gan jaunākajam nozarē, gan likumdošanai. I.Āboliņa atzīst, ka daudz laika velta, lai mācītos, papildinātu zināšanas. “Tagad zūmā ir tik dažādi semināri. Uz daudziem noteikti neaizbrauktu, bet tagad varu paklausīties. Arī tā var gūt idejas. Noderīgs bija seminārs par biodrošību vistu novietnēs. Būs seminārs par emisijām, kā tās saimniecībā aprēķināt. Jaunajā atbalsta periodā projektos būs nosacījums, ka jābūt vidi saudzējošiem pasākumiem. Jau tagad jādomā, kā darīt, lai attīstītos, jāizvērtē situācija saimniecībā, jāsaprot, kas uzlabojams,” stāsta Inese un uzsver, ka, ikdienā strādājot, viss ir pierasts un bieži vien neiedomājamies, ka var arī citādi. “Jāmācās domāt plašāk,” pārliecināta zemniece.
Stabilitāte saraustīta
Strādājot kādā nozarē, ir svarīga tās nākotne, ne tikai pašas saimniecības iespējas. Vērtējot lauksaimniecību, kas ietver tik dažādas nozares, I.Āboliņa atzīst: “Visu laiku ir raustīšanās. Vienu gadu atbalsts vienam, nākamajā citam. Neesmu dzirdējusi, ka ministrija paustu viedokli, kāda situācija, kas gaidāms, runā lauksaimnieku organizācijas. Graudaudzētājiem ir liels lobijs, nozarē ir liela peļņa un arī liels atbalsts. Kad nozare attīstījusies, tai vajadzētu strādāt un pilnveidoties bez atbalsta. Nākamajā plānošanas periodā graudaudzētājiem, ja 200 hektāros audzē labību, paredzēts atbalsts augsnes uzlabošanai, kaļķošanai. Mums ir sūnainas pļavas, bet nepienākas. Tāda attieksme vienmēr raisa pārdomas.
Katrā reģionā ir savas ģeogrāfiskās un klimata īpatnības. Mums pavasaris divas nedēļas vēlāks nekā Zemgalē, tīrumi mazi, pauguraini. Mazāk labvēlīgo apvidu atbalsta maksājumu nav. Vietējais tirgus nav aizsargāts. Vai nebūtu pareizi, ja ievestu to, kā pašiem trūkst, ko nevaram izaudzēt, saražot. Igaunijā iegāju veikalā, tur no Latvijā ražotā tikai zefīrs, bet mums reti kā nav no kaimiņvalstīs audzētā, ražotā. Par iepirkumiem tik daudz runāts. Mākam izaudzēt, saražot, bet ne sevi aizstāvēt,” pārdomās dalās I.Āboliņa un piebilst, ka diemžēl lauksaimnieka profesijai ir mazs prestižs. Zemnieki noveco, jaunajiem izglītošanās iespējas tālu no mājām.
Būs saimnieki
SIA “Āboliņkalns” ir ģimenes uzņēmums. Katram – Inesei, vīram Jānim un meitai Evelīnai – savi pienākumi un atbildība. Evelīna ir valdes priekšsēdētāja. Patlaban audzina dzimtas jaunāko atvasi. Inese un Jānis ir valdes locekļi. Ineses pārziņā ir dokumentu kārtošana un organizatoriskās lietas, arī projektu rakstīšana. Jāņa atbildībā ikdienas saimniekošana. Dēls Matīss Dāvids mācās tehnikumā Priekuļos un ikdienā ir iesaistīts visos darbos saimniecībā, vislabprātāk remontē tehniku. “Mācām bērniem, ka laimes zeme ir te, nevis kaut kur pasaulē. Atbalstām viņus. Matīsam Dāvidam ir vaļasprieks– motokross. Viņš pārliecinās, ka arī lauksaimnieks tam var veltīt laiku. Ja strādā, var sasniegt mērķus. Tie, kuri turas pie zemes, ir sīksti,” saka taureniete Inese Āboliņa.
Komentāri