Sanita Lemiese no zemnieku saimniecības “Lejas Suces” stāsta, ka svētku galds Lieldienās ir neiztrūkstoši, tomēr tas nesaistās ar kulināriem eksperimentiem.
Piemēram, no pareizticīgo kultūras aizgūtais, taču mūsdienās jau daudzās virtuvēs – neatkarīgi no reliģiskās pārliecības – gatavotais saldais biezpiena deserts pasha ģimenē nekad nav bijis dienas kārtībā. Taču jau gadiem nostiprinājusies tradīcija un bērnu ļoti iemīļots ir cits biezpiena ēdiens – eļļā vārītas saldās biezpiena bumbas, kuras mazajiem arī saistās ar saules tēlu.
Tā kā “Lejas Sucēs” tur zosis, vairāk ierasts krāsot zosu olas. Olu ēšanā gadu gaitā iesakņojies vēl kāds savējo rituāls. Pirmā ola pie svētku galda tiek sadalīta uz tik daļām, cik cilvēku pie galda, lai visi dzīvotu mierā un saticīgi. “Ja tā būtu vistu ola, dalīt būtu grūtāk, bet ar zosu olām tā esam iesākuši, un tas iegājies. Man jau šķiet, ka ļoti labi iedarbojas,” pārliecināta vecmāmiņa.
Pandēmijas laikā gan ir ierobežojumi, taču līdz šim bērni un mazbērni vienmēr Lieldienas atzīmējuši “Lejas Sucēs”, un līdzīgi, kā tas izvēršas arī citās ģimenēs un citās gadskārtās, dažas ģimeniskās tradīcijas dzimst līdz ar mazuļu ienākšanu saimē un viņu acīs nolasāmo kāri pēc brīnuma un piedzīvojumiem. Kopā ar bērniem tiek krāsots nedaudz olu, īstais darbs turpinās, kad mazie devušies pie miera. “Lai viņiem no rīta ir tā brīnuma sajūta,” saka S.Lemiese.
Lielāku sagatavošanos prasa “zaķa izdēto olu” meklēšana. S.Lemiese stāsta, ka viņu ģimenē pieņemts šo pasākumu padarīt personiskāku, nevis meklēt jebkādu, bet tieši konkrētajam cilvēciņam paredzēto olu: “Ja atrodi citu, neaiztiec un dodies tālāk meklēt savējo!”
Pagalmā noslēptās olas katra ir ar savu vārdu – visforšākajam mazdēlam vai kā citādi , un pie tās vēl veltījums ar gada labo darbiņu vai mīļu novēlējumu. Vēl viena bērnu iedvesmota tradīcija kļuvusi dārgumu meklēšana Otro Lieldienu rītā. Vecāki uzzīmē karti un noslēpj dārgumu kasti, kurā, protams, gaida kādi iecienītie gardumi.
Komentāri