Rīt visā pasaulē tiks atzīmēta Starptautiskā dzīvnieku aizsardzības diena. Ikviens tiek aicināts aizsargāt dzīvniekus un rūpēties par tiem, būt atbildīgam par paša pieradinātiem mājdzīvniekiem un neatstāt draugus un mīluļus
bezpalīdzīgā stāvoklī.
Cēsu dzīvnieku patversmē “Lācīši” rūpes par četrkājainajiem draugiem ir ikdiena. Tur strādā divas uzraudzes – Linda Bērziņa un Māra Skrinda. Māra komandā ienākusi vien pavasarī. “Man nekad nav bijis viegli noskatīties uz cilvēku bezatbildīgo rīcību. Ne vienu vien dzīvnieku esmu izlolojusi, meklējusi tiem labas mājas,” atzīst Māra, kuru var saukt par īstenu dzīvniekmīli, jo viņa pēc savas iniciatīvas 2011. gadā dibinājusi dzīvnieku atbalsta grupu “Astēm būt!”, kuras viens no galvenajiem mērķiem ir sabiedrības informēšana par bēdubrāļiem, kas palikuši bez saimnieka. Kā teic Māra, šāda atbalsta grupa esot arī viens no veidiem, kā sociālajos tīklos “pareklamēt” patversmē “Lācīši” atstātos dzīvniekus. “Mums rūp pamestu un nelaimīgu dzīvnieku liktenis. Mēs ticam, ka katrs četrkājainais var būt laimīgs un mīlēts, jo tikai dzīvnieki spēj būt patiesi, mīlēt bez nosacījumiem un sekot cilvēkam līdz mūža galam, pat ja tas izrādās pēdējais nelietis,” ar tādu nostāju “Astēm būt!” sevi pozicionē sabiedrībā.
Patlaban patversmē “Lācīši” uzturas 41 pamests kaķis un 14 suņi. Tas esot liels skaits, ja salīdzina, ka šovasar patversmē ir bijis krietni mazāk pamesto dzīvnieku. “Tagad ir kaķu bums. Patversmē nonāk gan pieauguši kaķi, gan kaķenes ar bērniem. Patiesībā ik gadu, iestājoties drēgnākam laikam, dzīvnieku skaits pieaug. Vasarā parasti par dzīvniekiem ir lielāka interese – cilvēki ņem tos uz laukiem, privātmājām. Līdz ar rudeni arvien grūtāk atrast tos, kas būtu gatavi piedāvāt mājas,” pastāsta patversmes uzraudzes.
Gan Linda, gan Māra praksē piedzīvojušas ne vienu vien gadījumu, kad cilvēki nav pietiekami rūpējušies vai ir nežēlīgi izturējušies pret mājdzīvniekiem. “Visbiežāk mums nākas uzklausīt gadījumus, kad cilvēki zvana un sūdzas par kaimiņiem, kuri nebaro dzīvnieku, uz ilgu laiku atstājuši to uz balkona vai pie ķēdes, un neviens par to neliekas ne zinis,” stāsta Linda un piebilst, ka bijuši arī nopietnāki gadījumi, kad dzīvnieki izkropļoti un nogalināti. Gada laikā tādi bijuši pat vairāki.
Ja konstatē nežēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, tad patversme sadarbojas ar Pārtikas un veterināro dienestu un policiju. “Šovasar tika atrasta nožņaugta kucīte. Zinu, ka policijā ierosināts kriminālprocess. Ļoti skumji, ka tas viss notiek arī pie mums. Ceru, ka vainīgie saņems sodu, jo uzskatu, ka nežēlīgai rīcībai pret dzīvnieku nav attaisnojuma,” papildina Māra.
Patversmē nonāk ne tikai suņi un kaķi. Vēl pavisam nesen pie patversmes vārtiem kastē atstātas piecas jūrascūciņas – divas lielas un trīs mazas, nu jau visas iekārtotas labās mājās. “Ik pa laikam pie patversmes durvīm saņemam kādu pārsteigumu – kastē, somā vai vienkārši piesietu pie vārtiem. Tāda ir mūsu ikdiena. Šovasar pie mums bija nonācis arī bruņurupucis, kas bija atstāts veterinārajā klīnikā iemidzināšanai. Bruņurupucis nonāca pie manis pagaidu mājās un vēlāk tika nogādāts Rīgas Zooloģiskā dārza bruņurupuču patversmē,” skaidro Māra.
Gan Linda, gan Māra atzīst, ka nereti dzīvnieki pēc nonākšanas patversmē maina raksturu, un, tikai atrodot pareizo pieeju, ir iespējams viņus sagatavot pieņemt jaunu saimnieku. Par piemēru var minēt piecus gadus jauno kucīti Čitu, kura patversmē nonākusi augusta sākumā pēc sava saimnieka zaudējuma. “Nepilnus divus mēnešus Čita nevienu nelaida sev klāt, uz visiem īgni skatījās no savas suņu būdas dziļumiem – rūca, rādīja zobus un sargāja bļodas. Un kādu dienu Čita, kā uz burvju mājiena, bija mainījusies – no īgnā suņa vairs ne vēsts. Tagad Čitiņa dod bučas, laiza rokas un lec kā mazs kucēns, tik ļoti viņai pietrūkst īstas saskarsmes ar cilvēku. Jaunajam saimniekam jābūt ārkārtīgi mīlošam, pacietīgam un labsirdīgam, spējīgam saskatīt Čitas labo sirdi un bezgalīgo spēju uzticēties un mīlēt tā, kā vien suns to prot,” tā par vienu no patversmes iemītniekiem izsakās Māra.
Patversmes darbinieces aicina dzīvnieku īpašniekus būt atbildīgiem un nodrošināt dzīvnieka atpazīstamību, lai pazušanas gadījumā būtu vieglāk atrast saimniekus. To var izdarīt, dzīvnieku reģistrējot pašvaldībā un saņemot žetonu, ko piestiprināt pie kakla siksnas. Var implantēt mikročipu un reģistrēt to Lauksaimniecības datu centra (LDC) datubāzē. Iesakām kakla siksnas iekšpusē ierakstīt saimnieka tālruņa numuru vai piestiprināt pie dzīvnieka kakla siksnas kapsulu ar tajā ievietotu kontaktinformāciju par dzīvnieka saimniekiem.
Līdz šim “Lācīšos” bijusi ierasta prakse rīkot arī Atvērto durvju dienas, kad katram ir dota iespēja ieskatīties patversmes ikdienā, ielūkoties četrkājainā drauga acīs un padomāt par to, vai tad viņš ir vainīgs, ka ar saimnieku tam līdz šim nav paveicies. Linda un Māra sola, ka vēl šoruden šāda diena tiks sarīkota.
Ilze Fedotova
Komentāri