Ainavās sajust ultraskaņu

Spilgtās krāsas, to spēles stiklā spēj aizbaidīt arī visdrūmāko dienu aiz loga – tā var teikt par Cēsu Izstāžu namā apskatāmo gleznotāju Alekseja Naumova un Ilzes Raudiņas “Ultraskaņu” un Mākslas akadēmijas Stikla mākslas katedras jauno mākslinieku izstādi.

A. Naumovu ar plašu izstādi “Krāsainais ceļojums” šovasar varēja iepazīt Veselavas muižā, tagad Cēsīs ar spilgtām, atmiņā paliekošām gleznām.    Nosau­kums “Ultraskaņa” ir viņa skolnieces un kolēģes Ilzes Raudiņas ideja.

“Gribēju izstādi kopā ar savu skolotāju, profesoru Mākslas akadēmijā Alekseju Naumovu, kurš man mācīja gleznošanu.  Viņš gan saka, ka tā nedrīkst teikt, esam divi profesionāli mākslinieki. Man viņš aizvien ir pasniedzējs, kurš iedrošināja attīstīt  glezniecisko  rokrakstu, pabalstīja ar pozitīvu attieksmi. Mūs vieno kopēja izjūta – gaumes, humora, mūzikas, dzīves. Mūsu ceļi krustojas, tad iet paralēli. Varam nesatikties pāris gadu un satiekoties turpināt iesākto sarunu. Man interesē  paskatīties, kuri ir mūsu vienojošie un atšķirīgie punkti,” stāsta I.Raudiņa un atklāj, kad ieminējusies par kopīgu izstādi, šķiet, Aleksejs nenoticējis, bet, kad pirms diviem viņa to pieteica Cēsu Izstāžu namā, nekas cits neatlika, kā gatavoties.

“Gribam skatītājiem raidīt ultraskaņu,  dzīvnieki to dzird, kāds jūt, bet mākslinieki rīkojas pēc izjūtām,” skaidro    A.Naumovs un pastāsta, ka par nosaukumu nebijis daudz jādomā. Abi mākslinieki ātri vienojušies. “Ar ultraskaņu var mērīt jūras dziļumu, pētīt cilvēku, iznīcināt baktērijas, tāpat arī ar patiesu interesi var atklāt ainavas daudzveidīgo, skaisto dziļumu, pasniedzot to mākslinieciskā veidolā kā sociālu, pozitīvu pienesumu “slikto baktēriju” ietekmes seku mazināšanai,” tā nosaukumu skaidro I.Raudiņa.   
Ilzei šī izstāde ir atgriešanās Cēsu Izstāžu namā. Kad viņa vēl mācījās pēdējā kursā rozentāļos, Izstāžu nama otrajā stāvā kopizstādē bija viņas gleznas. Tas bija pirms 32 gadiem. “Vieta ir palikusi ar savu auru, sajūta kā toreiz, tikai  es esmu mainījusies,” saka gleznotāja un uzsver, ka izstāde ir kā nodeva dzimtai, kas nāk no Ieriķiem un Līgatnes, un bērnībai. Mamma dzīvo Līgatnē, Ieriķos māsa ar ģimeni, tētis jau aizsaulē. Pašai tagad dzīve Ādažu pusē, bet kādu laiku Ilze strādāja Cēsu Mākslas skolā.

Ilze trīs gadus mācījās A.Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā, jo gribēja tāpat kā vecākā māsa būt mūziķe. “80.gados, ar autobusu braucot no Līgatnes uz Cēsīm, domāju, cik veca, padrūma pilsēta. Cēsis ir mainījušās, pilsētā jūtama enerģija un gaišums,” atmiņas ar šodienu savij māksliniece.

Ilze saprata, ka nav gatava vasarā spēlēt gammas un etīdes, un lūdza vecākiem no mūzikas vidusskolas izstāties. “Tētis tikai teica, ka tad pret parakstu, ka nekad dzīvē nepārmetīšu, ka viņš ļāvis. Pēc gada viņš ieraudzīja sludinājumu, ka uzņem audzēkņus rozentāļos, jautāja, vai negribu. Aizbraucu un bez sagatavošanās kursiem iestājos. Tā sākās mans ceļš mākslā,” pastāsta Ilze.

Akadēmijā Ilze studēja scenogrāfiju, bet reiz pienācis A.Na­umovs, paskatījies un teicis: “Raudiņa, tu smuki glezno.”Viņš uzaicināja studēt maģistrantūrā glezniecību. Ilze atklāj, ka viņai bijis skaidrs, ka scenogrāfijā nestrādās, un te pavērās iespēja. Spilgtā atmiņā gleznotājai studentu izstāde kādā galerijā. “Biju    kompleksaina un kautrīga. Uzzīmējusi infantīlu sniegavīru Gaujas vidū, noslēpos tualetē un klausījos, ko profesori Kristaps Zariņš un Aleksejs Naumovs runā, kuras gleznas izstādīt. Manu gleznu katrs vilka uz savu pusi. Zariņš teica nē, Naumovs – jā. Beidzās ar to, ka mana glezna bija vienīgā, kuru tajā izstādē nopirka. Tad sapratu, ka varu tādā stilā gleznot. Pati desmit gadus esmu bijusi pedagoģe un novērtēju, kā Aleksejs jūt smalko robežu, atbalstīja, neuzspieda kaut ko.

“Mūs vieno ainava. Katram pilnīgi citāda. Man varbūt vairāk ekspresīva, viņai vairāk pasakaina, tēlaina,” bilst A. Naumovs, bet kolēģe papildina: “Aleksejam ainava ir virmojoša, ļoti, ļoti dzīvi apliecinoša, krāsaina. Savukārt manējās ir mazliet apstādināts brīdis, kas kalpo kā simbolisks, metaforisks fons cilvēka emocionālajai pasaulei.”

Pēc meitas Luizes ieteikuma gleznotāja katrai gleznai pielikusi emocionālo pastāstu, lai skatītāju aizvestu mākslinieces pārdomu un emociju pasaules ainavā. Izstādē nevar nepamanīt I.Rau­diņas gleznu “Par piemiņu bērnībai, manai vecmammai, Rai­monda Paula mūzikai un dziesmai “Teic, kur zeme tā”. Tajā samanāma Zaļkalna ainava Tau­renē.    “Šīs gleznas stāsts sākās bērnībā Ieriķos ar pieneņu pļavām, vecmammas gotiņu, stellēm, siena un kartupeļu talkām, sēņošanu, Līgo svētkiem, vecāku ballītēm ar Raimonda Paula mūziku fonā. Kad nomira vecmamma, es vēlējos to visu izgleznot no sevis, lai paklanītos un pateiktu paldies, jo tās ir dzīvas pēdas manā dvēselē,” saka gleznotāja un pastāsta, ka gleznu aizvedusi un atrādījusi Maestro. Viņa paraksts ir gleznas otrā pusē.

Krāsaino uzreiz pamana, arī tad, ja tas ir vien sīks krāsas piliens vienmuļā pelēcībā. I.Rau­diņas un A.Naumova gleznas ir dzīvas enerģijas pilnas. Tās šajā laikā atgādina, ka vajag vien dažu ultraskaņas hercu, lai ainavas atdzīvotos domās un paliktu prātā.