Kādu dienu saņēmu zvanu, vīrietis stādījās priekšā ar vārdu, uzvārdu un pārstāvošo telekompāniju, ko izmantoju tieši es, un informēja, ka man beidzas līgums, to nepieciešams atjaunot. Tā kā man ir vairāki līgumi, apjautājos, par kuru tieši ir runa, bet vīrietis turpināja teikt, ka līgums jāatjauno. Netiku pie lielākas skaidrības, un saruna nevedās. No vienas puses, tas mani pat uzjautrināja, bet, no otras puses, kaitināja, jo ir brīži, kad liekām sarunām laika nav nemaz, bet tomēr gribas, lai ar dokumentiem viss kārtībā. Teicu, ka pati ieiešu savā lietotāja kontā un, ja kaut kas būs neskaidrs, zvanīšu telefonkompānijai.
Pārskatot līgumu termiņus, secināju, ka neviens šobrīd nebeidzas. Un tā arī paliku nesaprašanā, vai kādam gribējās pajokot, vai tas bija mākslīgā intelekta ģenerēts izgājiens, vai arī krāpniecības mēģinājums. Tomēr tieši šogad arvien vairāk ievēroju, ka grūtāk nodalīt, kad ir runa par cilvēku un kad par mākslīgo intelektu.
Ja televīzijas filmās var atšķirt, kad tekstu ierunājis cilvēks un kad mākslīgais intelekts, tad daudzās situācijās to vairs nav tik viegli izdarīt. Ja vēl nesen par mākslīgā intelekta radītiem tekstiem liecināja daudzās drukas kļūdas un nepareizi lietota gramatika, tagad moderno tehnoloģiju izmanto pat uzņēmumu mājaslapu vai izklaides portālu satura veidošanā, un ne vienmēr iespējams pateikt – o, šo jau cilvēks nav rakstījis. Sociālajos tīklos vairs nevari būt drošs, vai pie tava ieraksta komentē reāls cilvēks vai virtuāla būtne, kas ģenerē atbildes neatkarīgi no tevis teiktā un pamatotā. Un jāsaka, saziņai veltītais laiks būtībā ir veltīgi patērēts. Tāpat arvien grūtāk ir atšķirt fotogrāfijas, gleznas, pat rokdarbus, pat par tiem, kas tiešām izskatās kā cilvēka radīti, drošs būt nevari.
Un tad vēl drošības aspekts: ja agrāk dažādus brīnumus piedāvāja vai palīdzību lūdza neveikli formulētās e-pasta vēstulēs un īsziņās, tagad mākslīgais intelekts jau dublē cilvēka balsi un pat videoattēlu, radot ilūziju, ka nelaime notikusi tuviniekam.
Lai gan tehnoloģijas, tajā skaitā mākslīgais intelekts, mums var būt liels palīgs, reizē cilvēkam ir jāspēj spriest vēl loģiskāk un jābūt arvien lielākai gudrībai atšķirt īsto no mākslīgā. Un vēl lielāka nozīme kļūst paša radītai vai vismaz ar roku rakstītai apsveikuma kartītei, nevis virtuālam sveicienam; mīļo cilvēku satikšanai klātienē, ne tikai telefona zvanam; pasākumu baudīšanai, kur savu talantu un pūles ir pielikuši spēcīgi mākslinieki. Un vispār būtiska ir reālās dzīves apzināta dzīvošana, neiegrimstot pārāk daudz un ilgi virtuālajā pasaulē.
Komentāri