Kad nedēļas nogalē, pabeigusi lasīt grāmatu, domāju, kuru no kaudzītes grāmatplauktā lai lasu tālāk, izvēli izdarīt palīdzēja 1991.gada barikāžu aizstāvju atceres dienas tuvums. Nē, izvēlētā grāmata nav nekādā tiešā saistībā ar to, tomēr jāatzīst, ka zināmas asociācijas, pieminot kinooperatoru Juri Podnieku, ar šo periodu Latvijā rodas. Likās, ka tāpēc Jura Podnieka dienasgrāmata kinozinātnieka Agra Redoviča sastādījumā un redakcijā būs ļoti piemērota lasīšanai janvārī.
Vispirms jau jāpaskaidro, ka Jura Podnieka dienasgrāmatas nav tikai notikumu hronika – tās ir patiesas pārdomas par dzīvi, darbu, cilvēkiem un laikmeta ideoloģiskajiem ierobežojumiem. Tie ir topošo ideju plāni. Tas ir laiks, kad Juris Podnieks pilnveido savu meistarību, strādādams pie tādām filmām kā “Aizliegtā zona” (1975), “Liepājas vīri” (1976), “Raimonds Pauls. Portrets ar mūziku” (1977), “Brāļi Kokari” (1978), “Imants Ziedonis. Portrets locījumos” (1979), “Puikas, zirgos!” (1979) u. c. Īpašu vietu šajos gados ieņem Jura Podnieka un viņa kolēģu ciemošanās pie latviešu strēlniekiem, lai radītu filmu “Strēlnieku zvaigznājs” (1982), kas noslēdz dienasgrāmatās attēloto darba posmu.
Pēc tam manu nejaušo izvēli pavadīja interesantas sakritības. Dienasgrāmata sākas ar Jura Podnieka piedzīvoto agrīnā karjeras posmā, vēl esot studentam un strādājot pie 1975.gada filmas “Aizliegtā zona”, kas uzņemta Cēsu labošanas darbu kolonijā. Jau lasot pirmās viņa piezīmes dienasgrāmatā par šo filmu, nodomāju, ka būtu ļoti interesanti to noskatīties. Un tad sekoja manis piesauktās sakritības. Svētdienas vakarā, pārlūkojot jaunumus sociālajos tīklos, uzmanību piesaistīja vēsts, ka sestdien, 17. janvārī, apritējuši 100 gadi, kopš dzimis Latvijas dokumentālā kino klasiķis, viens no Rīgas poētiskā stila pamatlicējiem Hercs Franks (1926-2013). Tieši viņa vadībā Juris Podnieks strādāja pie šīs filmas. Informācija vēstīja, ka Nacionālā kino centra portāls “filmas.lv” sadarbībā ar Latvijas Nacionālā arhīva Valsts kinofotofonodokumentu arhīvu izveidojis režisora jubilejas kolekciju, kas pieejama tiešsaistē bez maksas visā Latvijā. Filmu izlasē iekļautas desmit dokumentālās filmas (1963-2002), un vairākas no tām pirmoreiz pieejamas latviešu valodā. Tātad man atlika vien nodomāt, ka gribētos šo filmu noskatīties, un, lūk, te tā ir! Turklāt pilnmetrāžas dokumentālajai filmai “Aizliegtā zona”(1975) pirmoreiz nodrošināti latviešu valodas subtitri. Man gan tas nav īpaši svarīgi, jo gluži mierīgi to varētu skatīties arī krievu valodā, tomēr jaunākajai paaudzei, kas nereti šo valodu nepārvalda, šī ir iespēja redzēt augstvērtīgu kinodarbu, spējot saprast tur runāto. Filmai ir nozīmīga loma arī operatora un režisora Jura Podnieka radošajā biogrāfijā. Šajā stāstā par pusaudžiem nepilngadīgo likumpārkāpēju ieslodzījuma vietā, Cēsu labošanas darbu kolonijā, režisors Hercs Franks uzticējās vēl studējošajiem operatoriem Jurim Podniekam un Sergejam Nikolajevam, ļaujot patstāvīgi filmēt kolonijā un ticot jauno profesionāļu dabiskajai spējai piekļūt tuvāk filmas varoņiem.
Manis pieminētajā ziņā par Herca Franka jubileju informēts: “Režisora Herca Franka ieguldījums Latvijas kinomākslā ir ārkārtīgi nozīmīgs, viņš kopā ar tikpat talantīgajiem laikabiedriem Uldi Braunu, Aivaru Freimani, Ivaru Selecki un citiem 20. gadsimta 60. gadu sākumā pavērsa Latvijas dokumentālā kino gaitu pavisam citā, laikmetīgā un cilvēciskā virzienā. Diemžēl šo talantu uzplaukums sākās padomju okupācijas apstākļos, kad krievu valoda Latvijā bija pieņemta par oficiālu saziņas valodu, īpaši vēl “ideoloģiskajā sektorā”, par kādu tika uzskatīta kinomāksla. Tāpēc ļoti daudzas 20. gadsimta otrajā pusē radītās filmas, arī Herca Franka darbi, tika uzņemti vai nu tikai krievu valodā, vai divās valodās, krievu valodas klātbūtni uzskatot par pašsaprotamu un netulkojot. LNA Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva vadītāja Dace Bušante atklāj, ka no 558 arhīvā uzkrātajām Rīgas kinostudijas dokumentālajām filmām 44 % ir krievu valodā, turklāt arī daudzas TV spēlfilmas tika uzņemtas krieviski, jo paredzētas izplatīšanai visā PSRS. Tātad, lai šo kinematogrāfiskās kultūras mantojumu integrētu 21. gadsimta Latvijā un padarītu pieejamu sabiedrībai, nepieciešami resursi filmu tulkošanai un subtitrēšanai – šo problēmu aktualizē arī Herca Franka Simtgades kolekcija, kurā iekļautās filmas arhīvs tulkojis un subtitrējis ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālo atbalstu.”
Jāpiebilst, ka jubilejas kolekciju veido desmit filmas, kas rāda Herca Franka daiļradi no dažādiem rakursiem, un vairākas no tām līdz šim nebija iekļautas pilnvērtīgā režisora filmogrāfijā tieši tulkojuma trūkuma dēļ. Piemēram, dokumentālā filma “Esības prieks” (1974) par leģendāro selekcionāru Pēteri Upīti (1896–1976) un viņa dārzu Dobelē. Tieši šī bija otra no izlases filmām, ko nolēmu noskatīties savas saistības ar Dobeles novadu dēļ, jo tur nodzīvots vairāk nekā divdesmit gadu.
Komentāri