Raksti

Viedokļi

Populārā mūsu gadsimta parādība – emocionālā vardarbība

Anna Kola

Draugu un paziņu lokā pēdējos gados nereti savstarpēji jokojam, ka esam jau nokļuvušas tai vecumā, kad sarunājas nevis par dzīves plāniem, idejām, izklaides iespējām, bet gan par veselību vai, pareizāk jāsaka, tās neesamību.

Kam mugura sāp, kam parādījušās brilles, kam hroniskas migrēnas vai kāda cita nopietnāka vaina. Nepavisam jau nav joka cienīga tēma, jo dažas ķibeles, kā ārsti saka, ir uz mūžu un labāk nekļūs.

Šķiet, starp populārākajiem kādas sūdzības skaidrojumiem dažādu specializāciju ārstu kabinetos ir par 21.gadsimta modes slimību dēvētā veģetatīvā distonija. Lai arī dažiem, arī man pašai, šis vārdu savienojums vēl nesen šķita nedzirdēts un jauns, tagad ir skaidrs, ka patiesībā šīs kaites, kas rodas, vienkāršā valodā sakot, “uz nervu pamata”, ar mums kopā grozās jau krietni sen. Senāk tikai nosaukums atšķīrās.

Neirocirkulāra distonija, somatoforma veģetatīva disfunkcija, pa daļai astēnija vai psihosomatiskie traucējumi – pamatā jau visiem ir gandrīz tas pats. Būtībā mūsu nespēja tikt galā ar sev uzkrautajiem pienākumiem, arvien pieaugošo slodzi, neatrisinātiem konfliktiem vai smagām emocijām, kam neļaujam izkļūt ārā vienā vai otrā veidā. Izrādās, pie vainas varam būt ne tikai paši ar tendenci rauties uz priekšu, neatlicinot laiku sev, lai sadziedētu ne vien ķermeni un ļautu tam atpūsties, bet arī dvēseli un garu.
Viens no ārējiem šo fizisko saslimšanu faktoriem ir emocionālā vardarbība. Lūk, šis jēdziens gan, jādomā, ir mūsu gadsimta un gadu desmita “modes” lieta. Vai varbūt modīgi ir kļuvis par daudzām problēmām vienkārši skaļi runāt un tās pārcilāt atkal un atkal? Lai nu kā, nevar noliegt, ka problēma pastāv un daudzējādā ziņā to pasliktina jau bieži pieminētās modernās tehnoloģijas, tai skaitā visu iemīļotie un ikdienas ritmā neiztrūkstošie sociālie tīkli.

Bet kas tad īsti slēpjas aiz šī vārdu pārīša – “emocionālā vardarbība”? Izrādās, ka tā ir visgrūtāk pierādāmā vardarbības forma, jo tai nav uzreiz manāmu seku. Tāpat arī nav tādas statistikas, kas ļautu saprast, cik tā ir izplatīta mūsu valstī. Protams, ir kādi skaļāki pašmāju un arī starptautiska mēroga skandāli, kas nesenā pagātnē nonākuši gandrīz visu mediju virsrakstos – piemēram, paš­māju Strūbergu ģimenes drāma par šo tēmu vai slavenā aktierpāra Depa un Hērdas skaļā, vaigos sārtumu iedzenošā tiesas prāvu sērija.
Tā kā šī tēma mūsdienās ir aktuāla, tad arī cilvēku pievērstā uzmanība tāda veida ziņām nudien ir liela. Papētot tēmu dziļāk, gandrīz droši gribas apgalvot, ka par emocionālās vardarbības upuriem pavisam sīkā vai varbūt lielākā mērā kādā dzīves epizodē esam bijuši teju katrs. Tomēr sekas, ko atstāj ilgtermiņa emocionālā vardarbība, var būt gana nopietnas. Pie emocionālās vardarbības pazīmēm parasti min aizskaršanu, noniecināšanu, kas izpaužas kā kliegšana, pazemošana, vainošana vai iebiedēšana. Sliktā ziņa ir tā, ka cilvēks, kurš no šāda veida vardarbības cieš, un nav svarīgi, vai tas ir bērns vai pieaugušais, bieži vien pat ilgstoši neapjauš, ka vispār ir kļuvis par tās upuri. Visbiežāk kaut kādas izmaiņas sevī upuris attaisno ar dusmu vai noguruma izpausmēm, varmākas kontroli un greizsirdību vai agresiju uzskatot par rūpēm un turpinot mocīties tālāk, cerot, ka partneris ar laiku mainīsies. Tā, protams, ir ilūzija – visiem zināms vecais, labais teiciens par to, ka cilvēki nemainās. Apstākļi mainās, uzskati mainās, bet pats cilvēks jau tā īsti nekad nemainās.

Populārs paņēmiens ir termins, kas latviešu valodā aizgūts no angļu valodas – geslaitings jeb veids, kā manipulēt ar upura emocijām un domām, pat apšaubot upura veselo saprātu, sagrozot viņa teikto vai darīto. Visbiežāk šis paņēmiens arī veiksmīgi sēj šau­bas upura prātā, un tā šis destruktīvais vardarbības ceļš tikai turpinās uz priekšu. Arī baiļu sajūta ir spēcīgs signāls, ka attiecības ar konkrēto cilvēku ir emocionāli vardarbīgas. Ir vesela virkne citu pazīmju. Vēl iepriekšējā gadsimta sākumā cilvēkus, kam bija izteikti neirotiski vai trauksmes simptomi, nereti ievietoja psihiatriskajās slimnīcās. Mūsdienās to vairs nedara, jo ir citi paņēmieni, kā cilvēkam palīdzēt sev pašam tikt galā: psihoterapeiti, antidepresanti un nomierinošas masāžas, joga, relaksācijas tehnikas. No otras puses, ja mūsdienās būtu tāpat kā pirms vairāk nekā pusotra gadsimta, domājams, vienkārši nebūtu brīvu vietu, kur garā sasirgušos dziedināt un stiprināt. Tā, lūk, ir cena, ko maksājam par straujo intelektuālo attīstību ar tehnoloģijām un inženierzinātņu sasniegumiem.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *