Klāt septembra vidus. Šogad gan šķiet, ka rudens aizkavējies – neierasti vasarīgais laiks mazliet jauc galvu tiem, kam no jauna atsākušās mācības vai darbs izglītības nozarē. Nu jau kādu laiku par savu dzīvesvietu saucu vienu no Rietumeiropas lielajām pilsētām, un, šeit esot, lieku reizi nākas pārdomāt mūsu valsts un tai līdzīgo tautu mentalitāti. Jau iepriekš esmu ar “ Druvas” lasītājiem dalījusies savā pieredzē par dzīvi citviet – Eiropas Rietumu daļā. Tolaik uzskatāmi varēju vērot, cik krasi, cik patiešām lielā mērā rietumvalstu ļaužu dzīves ikdienas ritums, sociālās un uzvedības normas atšķiras no pie mums ierastajām. Arī šobrīd, atkal esot prom citā zemē, raugos uz cilvēkiem šeit un prātoju, cik vēl ilgi bijušajās ar Padomju Savienību saistītajās valstīs dominēs šie paradumi, ieradumi, aizdomu pilnie skatieni vai, gluži pretēji, ar pat nesaudzīgu un nepieklājīgu interesi veltītie skatieni citam uz citu. Šobrīd, esot Beļģijā, kārtējo reizi nākas atzīt, ka tā nudien ir trauma paaudžu paaudzēs – tas, ko tik daudzām valstīm, tautām, cilvēku grupām nodarīja šīs vēstures lappuses un to galvenie darboņi. Prieks vērot vecā gada gājuma ļaudis šeit, kas arvien aktīvi dodas savās gaitās gan pilsētas ielās, gan sabiedriskajā transportā un citviet. Vēl lielāks prieks vērot jauno paaudzi un tajā par absolūtu pamatvērtību ieaudzināto cieņu pret cilvēkiem gados, sievietēm ar maziem bērniem, invalīdiem. Teju katrā braucienā ar sabiedrisko transportu ir kāds pusaudzis, gados jauns cilvēks, kas pieceļas no savas sēdvietas, lai palaistu apsēsties kādu senioru vai pat tumšādainu māmiņu ar mazu, bubinošu bērnu uz rokām. Arī autobraucējiem šeit savā starpā, šķiet, ir vārdos neizteikta vienošanās – vienam otru palaist, respektēt, rēķināties ar katru satiksmes dalībnieku, jā, arī steidzīgiem riteņbraucējiem, kurus pilnīgi visur nākas palaist. Tāda vienkārša, pašsaprotama sabiedriska cieņa pret līdzcilvēkiem. Tā, protams, prasa kaut no katra paša – ziedot pāris minūšu sava laika, lai lēnāk pabrauktu aiz velosipēdista ar bērnu vai piestātu ceļa vidū, lai izlaistu auto, kas izgriežas no sava pagalma piebraucamā ceļa. Mazi dzīves sīkumi, bet tie tik ļoti maina ikdienas sadzīvi, un tik ļoti gribētos līdzīgu savstarpēju cieņu un izpratni redzēt arī pie mums. Neviens šeit nesteidzas tā, it kā dienai piepeši kāds būtu noņēmis pāris stundas vai dzīvi uzlicis uz nekam nevajadzīga paātrinājuma. Cilvēki dzīvo mierīgāk. Kāds sacīs – tas jau tādēļ, ka “ dzīvo labāk” nekā mēs. Iespējams, jā. Tomēr ticu, ka viss ir viena liela mijiedarbība – kamēr nepratīsim tikt pāri savām vēstures sarkanajām lappusēm, neticībai citam pret citu, kamēr necentīsimies no pasaules paņemt visu to labo, ko varam, kamēr cits citu neuzskatīsim par līdzvērtīgiem savas pilsētas, valsts, pasaules daļas locekļiem, kamēr vien uz visiem raudzīsimies ar aizdomām, skaudību, nenovīdību, tikmēr diezin vai izdosies jebkad “ dzīvot labāk” – dzīvot tā, kā viņi, tie nesteidzīgie ļaudis, Rietumos.
Komentāri