Raksti

Viedokļi

Cieņpilni. Vai tiešām?

Andra Gaņģe

Kāpēc izstrādāja un izskatīšanai Saeimā iesniedza Valsts aizsardzības dienesta likumprojektu, domāju, visiem saprotams. Diezin vai daudzi to varam vērtēt no militāri stratēģiskiem un taktiskiem apsvērumiem, taču emocionāli noteikti skaidrs – karš, ko Eiropas vidienē izraisījis mūs Austrumu lielais kaimiņš, liek neatlaidīgi stiprināt armiju.

Obligāts militārs dienests it kā ir jau labi aizmirsts, bet, izdzirdot šos vārdus, vecākajai paaudzei gribot negribot pirmās ir nepatīkamas emocijas. Vīrieši, kas izgāja cauri padomju karadienesta gaļasmašīnai, atveda mājās reizēm pat baisus stāstus. No atjaunotās valsts 90.gados iesauktajiem nācās dzirdēt, ka neko īsti neiemācās, ka laiks pavadīts veltīgi. Domāju, daudzi jaunieši atviegloti ieelpoja, kad 2007.gadā Latvija atteicās no obligātā militārā dienesta.

Arī no šodienas raugoties, šķiet, tas bija pareizs lēmums – veidot nelielu, bet spēcīgu profesionālu armiju. Neuzņemoties lietpratēja lomu, tomēr teikšu – no tā, ko redzam publiskajā telpā, var pārliecinoši ticēt, ka mūsu bruņotie spēki ir labi sagatavoti un ekipēti, pieskaitot arī Ze­messardzi. Taču tas ir mazāk nekā divi procenti iedzīvotāju, atzinis līdzšinējais aizsardzības ministrs Artis Pabriks, kurš neatlaidīgi virzīja likumprojektu par Valsts aizsardzības dienesta ieviešanu.

Vajadzība militārās pamatprasmēs apmācīt Latvijas pilsoņus patlaban ir pat ļoti saprotama, taču turpat līdzās ir vēl cits aspekts – vai, dienestā mācoties, iesauktie apgūs arī emocionālu pārliecību cīnīties par savu valsti? Vien­kāršāk sakot – vai mūsdienu jaunajiem vīriešiem pietiks drosmes, atbildības un patriotisma, lai nebaidītos zaudēt pat dzīvību, aizstāvot savu zemi?

Sabiedrības līdzdalības platformā manabalss.lv 7.oktobrī sāka vākt parakstus par iniciatīvu “Par brīvprātīgu valsts aizsardzības dienestu”, vakar – tieši pēc mēneša, 7.novembrī- par to bija savākti 12 350 paraksti, par piekto daļu vairāk, nekā vajag iesniegšanai Saeimā.

Iniciatīvas iesniedzēja pamatojums ir balstīts vērtībās, gan, ka “Šāda (obligāta) pienākuma uzlikšana nesamērīgi ierobežo mūsu pilsoņu brīvību”, gan ka, ja “Valsts aizsardzības dienests būs brīvprātīgs, motivācija dienējošajiem būs augstāka; nebūs gadījumu, ka cilvēki izvairās no iesaukšanas; jaunieši respektēs valsti, kas dienestu viņiem neuzspiež. Cieņpilna valsts attieksme pret pilsoņiem veicinās patriotismu”. Argumenti cieņpilni. Vai tāpēc iniciatīva vienā mēnesī saņēmusi tik lielu atbalstu? Vai aiz tā neslēpjas pavisam vienkārša nevēlēšanās kādu savas dzīves posmu veltīt tam, kas vajadzīgs Latvijas valstij un sabiedrībai?

Līdzās kā piemēru gribas minēt kādu citu iniciatīvu, kas, manuprāt, sabiedrībai un valstij ir tikpat nozīmīga. Proti, 2021.gada 3.februārī rosināts, ka no Uz­turlīdzekļu garantiju fonda izmaksājamo līdzekļu apjomu tomēr vajadzētu piesaistīt minimālajai algai, ne nemainīgu summu. Jo vairāk nozīmīgi tas būtu tagad, kad inflācija kāpj debesīs. Bet – šī iniciatīva, šķiet, jau pasen aizmirsta, to parakstījuši tikai 766 cilvēki. Kur šajā gadījumā palikusi cieņpilnā attieksme pret katru sabiedrības locekli? Pret bērnu, kura uzturēšanai kāds no vecākiem nav gatavs atvēlēt neko…

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *