Man 4.maijs ir svētki!

Jau izaugusi paaudze, kas dzimusi atjaunotajā, neatkarīgajā Latvijā. Viņu vidū arī Ramona Goba, kuras dzimtā puse ir Cēsu novada Vaives pagasts.

– Skolas un studiju laikā biji aktīva jauniete, darbojies Latvijas Jaunatnes padomē, biji projekta “Strukturētais di­alogs”, kura mērķis ir veicināt jauniešu līdzdalību sabiedrībā, jauniešu vēstniece. Bija svarīgi sevi šādi izmēģināt, apliecināt?
– Jau mācoties Draudzīgā Aici­nājuma Cēsu Valsts ģimnāzijā, iesaistījos Cēsu jauniešu domes darbā, man tā bija samērā liela prioritāte. Bija svarīga būšana kopā ar citiem aktīviem jauniešiem, lai radītu kaut ko nozīmīgu.

Tieši jauniešu domē uzzināju, ka Rīgā ir tāda Latvijas Jaunatnes padome. Uzzināju par “Strukturēto dialogu”, kas saistīts ar politiskajiem procesiem. Sākumā domāju, varbūt nav īsti mans lauciņš, tomēr aizgāju, iepazinos ar jauniešiem, kuri domāja līdzīgi man. Tas bija kā turpinājums Cēsīs sāktajām aktivitātēm. Šāda darbošanās pilnveidoja mani, manu brīvo laiku. Bija ne tikai mācības, studijas, bet papildu intereses, kas bagātina. Tā bija iespēja sevi apliecināt citādāk.

Tas ļāva saprast, kā veidojas politika, kā risinās procesi, kā notiek lēmumu pieņemšana. Bet galvenais, ļāva saprast, ka arī mēs – jaunieši – varam kaut ko paveikt ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas līmenī.
– Tā bija darbošanās ne tikai Latvijā, bija braucieni uz Briseli, citur.
– Tas bija nopietns darbs. Sā­kumā bijām kādi padsmit “Struk­turētā dialoga” vēstneši, bet tas prasīja daudz laika, darba, ne visi to varēja izturēt, beigās palikām četri darbīgākie. Tad Latvijas Jaunatnes padome katru sūtīja uz dažādām starptautiskām konferencēm, biju Briselē, Francijā, Maltā, Igaunijā. Tas bija īpašs piedzīvojums, konferencēs notika pārrunas ar daudzu valstu pārstāvjiem. Nācās ceļot vienai pašai, tikt ar visu galā, notika nemitīgas sarunas, kas lika pilnveidot valodas zināšanas, apgūt jaunus terminus. Tie absolūti nebija atpūtas braucieni, bet nopietns darbs.

– Ko tas iedevis tagadējai, kā saka, lielajai dzīvei?
– Daudz. Nodibināti kontakti daudzās valstīs, saziņa ar šiem cilvēkiem turpinās. Ja aizbraucu uz kādu valsti, vienmēr būs kāds paziņa, kurš palīdzēs iepazīt konkrēto pilsētu, dos vajadzīgos padomu.

Darbošanās Jaunatnes padomē deva pārliecību, sarunu prasmes, manuprāt, ko tādu iegūt var tikai šādā veidā, skolā to nevar iemācīties.

Protams, ir apziņa, ka kaut ko esmu devusi jaunatnes dzīvei, lai gan vienmēr jau gribējies dot vēl vairāk.

– Jauniešiem jau vidusskolā ir svarīgi būt sociāli aktīviem?
– Jā, jo iespējas ļoti plašas – Jauniešu Saeima, dažādas nevalstiskās organizācijas. Tās nav organizācijas tikai ķeksīša pēc, kā kādam varbūt liekas, bet, esot šajos procesos iekšā, zinu, ka jaunieši tiešām ir aktīvi, dara daudz. Ir svarīgi iedegties par šo lietu, tad paveras dažādas iespējas. Kāds varbūt teiks, ka nav gatavs brīvo laiku tam veltīt, bet es ne brīdi nenožēloju, būtu gatava darīt atkal un atkal.

Mums skolā bija izcils politikas skolotājs Aivars Karlsons, kurš iedvesmojoši runāja par visiem politiskajiem procesiem, ļāva izprast to būtību, un tas noderēja, iesaistoties sabiedriskās organizācijās, kur šīs teorētiskās zināšanas varēju salikt kopā ar praksi.

– Arī Ēnu dienā, dodoties pie Valsts prezidenta, bija vēlme saprast šos procesus?
– Jā, tas, šķiet, bija 10.klasē. Man vienmēr bijusi vēlme satikties ar kādu no Valsts prezidentiem. Tolaik šajā amatā bija Andris Bērziņš, un viena diena kopā ar viņu bija ļoti noderīga. Zinām, ka Valsts prezidents ir re­prezentatīva persona, bet, sekojot viņam dienas garumā, top skaidrs, cik prezidenta darba diena piepildīta.

– Procesu iepazīšana, darbošanās jauniešu padomē tomēr nelika izvēlēties ceļu politikā.
– Nē, to atļauju citiem, bet iegūtais man ļoti noder. Mūsdienās ir svarīgi zināt, kā viss veidojas, top. Jo tas informācijas apjoms, kas nāk pār mums, ir ļoti plašs, ja zini un saproti, kā šie politiskie procesi notiek, vieglāk izprast visu un varu palīdzēt izprast arī citiem.

Paziņas no Latvijas Jaunatnes padomes gājuši šo politikas ceļu, redzu, kā mūsu, jauniešu, idejas tiek iedzīvinātas valsts līmenī. Varu ar viņiem pārrunāt aktuālo, man ir prieks par viņu darbošanos, bet es savu pilsonisko aktivitāti paužu, piedaloties vēlēšanās.

– Esi dzimusi neatkarīgā valstī. Ko tev nozīmē 4.maijs?
– Jā, tas bija sešus gadus pirms manas dzimšanas, iespējams tāpēc, ka esmu dzimusi brīvā valstī, man ir lielas emocionālas attiecības ar šo dienu. Var jau būt, ka maniem vecākiem, vecvecākiem tas ir vēl nozīmīgāk, jo viņi bija klāt brīdī, kad neatkarība tika atgūta, bet mana paaudze prot novērtēt to, ka dzīvojam brīvā valstī. Jā, mums nav padomju pieredzes, mēs šo valsti satikām jau brīvu, neatkarīgu, tāpēc man 4.maijs ir svētki.

Tāpat kā 18.novembris un 11.novembris. Tas ļauj sevi īpaši apzināties kā latvieti.

Es teiktu, ka patriotisms un valsts piederība jauniem cilvēkiem ir ļoti spēcīga, jo tieši dzīve brīvā valstī paver iespējas.
Kopš dzīvoju Rīgā, šajā dienā vienmēr braucu uz Cēsīm, tas ir īpašāk, nekā vienkārši atbraukt brīvā nedēļas nogalē. Tētis un ome ir lieli vēstures cienītāji, viņi mēdz vairāk pastāstīt par to laiku, jo tikai no grāmatām un vēstures stundām ir grūti visu pilnībā izprast. Valsts neatkarības atjaunošana nav tikai sauss vēstures fakts, tur klāt ir cilvēciskās emocijas, kas to paceļ pavisam citā līmenī. Man 4.maijs ir svētki!

– Vari teikt, ka esi savas valsts, savas pilsētas patriote?
– Noteikti. Man vienmēr bijis prieks būt cēsniecei. Visu laiku esmu dzīvojusi Vaives pagastā, man ir prieks, ka Rīgā cilvēki zina Cēsis, zina ko vairāk par pilsdrupām. Arī manā tagadējā darbā mums ir tāda Cēsu grupiņa, no 20 strādājošajiem četri esam no Cēsu puses. Tas ikdienā dod sava veida mājas sajūtu.

– Nav kādreiz bijusi doma pārcelties dzīvot, strādāt uz citu valsti?
– Nē, jo, kā jau minēju, skolas, studiju laikā bija daudz starptautisko projektu, kas ļāva iepazīt Eiropu. Es nevaru iedomāties, ka spētu pārcelties dzīvot uz kādu citu valsti. Man jau pārcelšanās no Cēsīm uz Rīgu bija liels notikums un pārdzīvojums. Laikam esmu ģimenes cilvēks, nevarētu būt ilgstoši tālu prom no savējiem.

– Tavā mājaslapā lasāms moto: “Darīt to, ko mīli, un ar to citiem radīt prieku, tas ir viss, ko es vēlos no dzīves!”. Cik daudz to izdevies īstenot?
– To varu attiecināt uz saviem hobijiem – fotografēšanu un ­­ka­ligrā­fiju -, kam cenšos rast arvien vairāk laikā. Prieks, ka cilvēkiem patīk tas, ko daru šajās jomās, tas dod to gandarījumu, ka varu iepriecināt citus, ka viņiem tas rada prieku.

– Kaligrāfija prasa ļoti lielu pacietību. Kā mūsu steidzīgajā laikā tam atliek laika?
– Man pašai sastapšanās ar kali­grāfiju bija īpaša. Ar omi tīrījām darbnīcu, tur atradu mazu metāla kastīti. Atverot atklājās omes vairāk nekā 50 gadus senas īstās otas, rakstāmspalvas. Ome paskaidroja, ka skolas laikā ar tādām rakstījusi, tas audzinājis pacietību, lai izvilktu visas līnijas, īstajā vietā veiktu uzspiedumus. Mani šis stāsts iedvesmoja, nolēmu pamēģināt, un … iepatikās.

Jāpiekrīt, ka šajā steidzīgajā laikā tas prasa daudz pacietības, daudz mēģināšanas. Tagad, kad pagājuši kādi divarpus gadi, varu teikt, ka nu jau roka ietrenēta. Tagad pāris vārdu rakstīšana vairs neaizņem tik daudz laika kā sākumā.

– Japāņi teikuši, ka rakstīšana ar roku vingrinot prātu.
– Jo vairāk piedomā pie katra burta, katras līnijas, tas tiešām darbina prātu, bet man šobrīd tā ir kā meditācija. Dzīvoju Rīgā, tur ārā neiziesi kā Vaivē, un tad laiku vadu, veidojot kaligrāfijas rakstus. Tas ļauj atslēgties no visa, koncentrēties uz katru burtu, tas man šobrīd ir meditatīvs un nomierinošs process.

– Raksti, ka esi liela Antuāna de Sent-Ekziperī cienītāja. Kas viņā ir tas īpašais?
– Man patīk tā vienkāršība, ar kādu viņš sarakstījis “Mazo princi”. Atceros, literatūras stundā mums uzdeva izlasīt šo grāmatu, visi priecājās, ka tik maz teksta. Jā, bet, ja to lasi ar izpratni, centies izprast salīdzinājumus, grāmata atveras pavisam citādāk. Kad saproti, ka atbildība par tiem, ko esam pieradinājuši, nav tikai par to konkrēto lapsu šajā grāmatā, bet daudz, daudz dziļāk. Šī it kā vienkāršā grāmata, ko ātri var izlasīt, sevī slēpj kaut ko ļoti nozīmīgu. Katrs to var saprast citādi, un tieši tas man patīk mākslā, literatūrā, ka katrs saskata ko savu.