Raksti

Jaunieši

Jundī novada kultūras dzīvi

Solveiga Ruska.
Foto: Marta Martinsone – Kaša

Straupiete Solveiga Ruska ir skrejoša. Tik daudz jāpaspēj – pasākumi seko cits citam.

“Skolēniem mācību gada noslēgums, jaundzimušo godināšana un pasākums bērniem, represēto pasākums, tikko izrunājām, ko novada svētkos dziedās kori un ansamblis, ielūgumi jāizsūta, vēl jāprecizē sīkumi Dziesmusvēt­kiem, piemēram, kur stāvēs autobusi gājiena laikā,” ikdienas aktualitātes ieskicē Solveiga, Pār­gaujas novada kultūras pasākumu organizatore.

Izvēle – darbs ar cilvēkiem

Solveigai ir tūrisma gida un pasākumu organizatora bakalaura grāds. “Pēc vidusskolas iesniedzu dokumentus uz ģeogrāfiem un bibliotekāriem Latvijas Uni­ver­sitātē, tūrisma organizatoriem un gidiem Vidzemes Augstskolā. Ģeogrāfos un tūrisma organizācijā budžeta grupā paliku aiz svītras. Piezvanīja pasniedzējs no Valmieras, lai izvēlos, vai iešu uz gidiem, un brīnījās par manām izvēlēm. Bija jādod atbilde, un piekritu. Nenožēloju. Man patīk būt Straupē,” par profesijas izvēli pastāsta Solveiga.

Kad viņa studēja ceturtajā kursā, Pārgaujas novadā meklēja pasākumu organizatoru. Uzņēmējs Māris Šķesters mudināja pieteikties konkursā. “Tā kā negribēju, bija taču jāraksta bakalaura darbs. Praksē vienu vasaru strādāju pie kultūras dzīves vadītāja, bija priekšstats, kas varētu būt jādara. Tomēr pieteikumu uzrakstīju, un konkursā izraudzījās mani,” atceras Solveiga un piebilst, ka bakalaura darbu nokārtoja tikai pirms diviem gadiem. Lai gan viņai bija vien 22 gadi, ar darba pieredzi viņa varēja lepoties. No 14 gadu vecuma jauniete strādāja Braslas krogā. Solveiga smej, ka tur bijusi karjeras izaugsme – sāka kā trauku mazgātāja, tad strādāja bārā, vēlāk bija viesmīle. “Strādāju visas vasaras un katru nedēļas nogali. Tā bija laba pieredze darbā ar cilvēkiem. Varu vilkt paralēles ar kultūras darbu – vienmēr jābūt atvērtam, pozitīvam, laipnam,” pārdomās dalās Solveiga.

Nav rutīnas

Solveigai kultūras darbā ir jau četru gadu pieredze. Viņa stāsta: “Kad sāku strādāt un aizbraucu uz kultūras darbinieku sapulcēm, jutos ļoti saspringta. Blakus pieredzējušas kolēģes, kuras visu zina, es, jauniņā, tikai klausījos. Tagad varu teikt – kultūras darbinieka ikdiena krietni atšķiras no tās, kādu biju iedomājusies.”

Ar lepnumu Solveiga atzīst, ka diezgan labi pazīst novadu. Kā “Sakoptāko sētu konkursa” vērtētāja pabijusi katrā mājā. “Tā ir kolosāla iespēja iepazīt novada cilvēkus. Satiekoties neesam svešinieki, aicinot uz pasākumiem, uzrunāju pazīstamus cilvēkus,” stāsta Solveiga.

Ikdienas darbā Solveigai patīk tas, ka nav rutīnas, vienādu dienu – no rīta nevari paredzēt, kādi vēl darbi būs jāveic. “Gadās, ka pirmdienās, pārrunājot darāmo, divas nedēļas stāstu vienu un to pašu, jo visu nedēļu bijuši negaidīti, bet svarīgāki darbi,” pastāsta Sol­veiga.

Laukos kultūras darbiniekam jāprot viss. Viņš ir mākslinieks, menedžeris, scenogrāfs, scenārists, organizators. Solveiga ir gandarīta, ka komandā ar kolēģi Madaru Gasiņu var paveikt daudz, lai pasākumos iesaistītu dažādas paaudzes. Viņu pārziņā ir kultūras dzīve triju pagastu četros tautas namos. Tagad iesaistījusies arī sabiedrisko attiecību speciāliste Iluta Beķere, kurai patīk sagatavot afišas, plašāku pasākumu organizēšanā palīdz novada jaunieši.

Pašdarbnieku koncertos zāle pilna

“Pašvaldības atbalsts kultūrai ir ļoti liels. Žēl, ka bieži vien apmeklētāju ir maz. Gadās, ka no citiem novadiem ir vairāk nekā vietējo. Rozulā ir lokālpatriotisms, tur, ja tautas namā kas notiek, cilvēki labprāt nāk. Stalbē blakus tautas namam ir daudzdzīvokļu mājas, cilvēki iet garām uz veikalu, bet namā neienāk. Kad ir bezmaksas koncerti, bet zāle pustukša, ir žēl, bet ir gandarījums, ka tie, kuri bija atnākuši, to nenožēlo,” pārdomās dalās Solveiga. Viņa arī atzīst, ka lauku tautas namu piedāvājums nevar un arī nav vajadzības konkurēt ar pasākumiem pilsētās. “Vietējo teātru iestudējumus, koru un deju kolektīvu koncertus neviens nevar izkonkurēt. Zāles ir pilnas. Katrs paš­darbnieks pulcina cilvēkus, un visi grib būt klāt notikumā,” ar prieku stāsta Solveiga un uzsver: “Mazam novadam ir sava burvība. Valsts svētkiem kārtojām skatuvi, šķita, puķu pietiks, tomēr izskatījās ne īsti labi. Piezvanīju zemnieku saimniecībai “Eicēni”, atbrauca ar busiņu, varējām izvēlēties, kādas puķes gribam. Mūziķi brīnījās, kā laukos viss notiek.”

Pieredze Solveigai jau ļauj izlemt, kādus mūziķus un māksliniekus aicināt. “Ballēs gadījušās nesolīdas grupas, kuru uzvedība aizskatuvē nebija patīkama. Tās neaicināsim. Gadījās, ka pusotru gadu iepriekš sarunājam koncertu, bet pēdējā brīdī atteica, jo grupai bija jāpiedalās valsts līmeņa pasākumā. Kad plānoti koncerti, pasākumi, vienmēr jābūt gatavam, ka var gadīties kas neparedzēts,” saka kultūras darbiniece. Labā atmiņā “Saim­niekballe” Ungurmuižā, kad līņāja lietus. “Bija vairāki simti apmeklētāju. Radās jautājums, ko darīsim – iesim telpās vai paliksim ārā. Dekorācijas salija. Lēmums bija jāpieņem minūtēs,” ar skumju smaidu stāsta Solveiga.

Ne tikai pasākumi

Šī vasara būs ļoti piepildīta. Pēc Jāņiem sāksies konkursa braucieni pa novada mājām, tad Dzies­musvētki. Solveiga ir gan novada kolektīvu koordinatore, gan pati dejo Straupes “Idume­jā”. “Šoreiz nebraukšu uz Hanzas dienām Rostokā. Līdz šim vienīgais pasākums, kurā nekad novadā neesmu iesaistījusies, ir Cēsu kauju atcere. Sagadījies, ka ir vai nu atvaļinājums, vai esmu Hanzas dienās. Šovasar būšu klāt,” stāsta Sol­veiga.

Ne jau tikai svētki un koncerti ir kultūras darbinieka ikdiena. Arī pārskati, kuru, kā atzīst Solveiga, ir aizvien vairāk. “Janvārī labprāt sēžos pie pārskatiem. Pēc gada nogales skrējiena tās ir pārmaiņas,” bilst Solveiga un atklāj, ka pēc plašiem pasākumiem gribas būt prom no cilvēku pūļiem.

Solveiga atklāj, ka rudenī iecerējusi apmeklēt šūšanas kursus. Viņai patīk rokdarbi. “Gribas darīt kaut ko praktisku,” bilst straupiete. Vēl arī kucēns būs jāved uz suņu skolu. “Ko darīt netrūkst. Arī ideju,” saka straupiete, Pārgaujas novada kultūras pasākumu organizatore Solveiga Ruska.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *