Sibīrija un Straupe: turp un atpakaļ

Manā paziņu lokā ir cilvēki, kuri uz Sibīriju devušies kā atpūtas un piedzīvojumu meklējumos, tā īslaicīga brīvprātīgā darba ietvaros un kur nu vēl tie, kuri turp devušies neremdināmu dzimtas sakņu atrašanas alkās. Taču Straupes pagasta ceļi mani šoreiz aizved pie nepierastāka stāsta, ko tīkamā pēcpusdienā klausos kā kādas filmas scenārija uzmetumu.

Alise Ādmine ir dzimusi un līdz trīs gadu vecumam dzīvojusi Rīgā. Kad Alises mamma, reliģisku motīvu vadīta, pieņēmusi fundamentālo lēmumu no Latvijas pārcelties uz Sibīriju, trīsgadniece, protams, ņemta līdzi. Tā 1997. gadā sākās viņu jaunā dzīve Kras­nojarskas apgabala dienvidos. Meitene tur auga, mācījās, ieguva draugus – savus izšķirošos personības veidošanās gadus pavadīja pilnīgi citos kultūras, arī klimatiskajos apstākļos. “Patie­sī­bā klimats tur ir līdzīgs kā Lat­vi­jā, tikai gadalaiki ir daudz spilgtāki – pagājušajā vasarā, piemēram, vienubrīd bija +38 grādi, savukārt šoziem temperatūra noslīdēja līdz pat –52 grādiem. Tur gan to tik asi nejūt, jo mitrums mazāks,” stāsta 24 gadus vecā jauniete, atminoties, ka ir gājusi uz skolu, kad ārā arī mīnus 48 grādi.

Ik vasaras brīvlaiku Alise viesojusies Latvijā, lai apciemotu tēti un vecvecākus. Līdz ar to piederības sajūta dzimtenei nekad nav gaisusi. Astotajā klasē meitene pat mēģinājusi mācīties Cēsīs, tomēr pie citādām skolēnu attiecībām un mācību vides pieradusī latviešu meitene pēc šī eksperimentālā gada atkal atgriezās skolā Sibīrijā. “Man toreiz bija 14, 15 gadi, protams, ikvienam bērnam tas ir sarežģīts vecums, kad viss šķiet tikai melns un balts. Taču kopumā man palika iespaids, ka tur, Sibīrijā, bērni bija tuvāki un sirsnīgāki viens pret otru. Tur tas jau no mazotnes audzināšanā tiek vairāk ielikts, jo arī pieaugušie kopumā ir atvērtāki un sirsnīgāki,” pārdomās dalās jaunā sieviete, apstiprinot, ka Sibīrijā ne mamma, ne viņa vien­audžu lokā nav jutusies kā svešiniece vai kādā ziņā atstumta.

Lai nu kā, turpinot vasaras pavadīt Straupes pusē, nostiprinājies arī šejienes draugu loks, ar kuriem Alise centusies uzturēt pastāvīgu vēstuļu saraksti. Vien­lai­kus arvien vairāk iesakņojusies pārliecība, ka pēc skolas beigšanas viņa gribētu tomēr pārcelties uz dzīvi Latvijā, uz ko uzstājīgi arī mudinājuši šeit dzīvojošie radinieki. Arī pašai, katru reizi dodoties prom, šķitis, ka šeit atstāj daļu savas būtības.

“Mamma nekad nav mēģinājusi mani ierobežot un devusi brīvu izvēli,” stāsta Alise, atzīstot, ka kopš pārcelšanās uz Latviju 2012. gadā viņa vairs ne reizi nav bijusi Sibīrijā. Taču mamma braucot uz Latviju, bet ikdienā māte un meita regulāri sazinoties elektroniski.

Jauniete neslēpj, ka bailes un satraukums par lēmuma pareizību ir bijis, tomēr instinktīvi bijusi uz to nenovēršama sajūta. “Kad pēc sko­las beigšanas tajā vasarā atlidoju un ceļā no Rīgas uz Straupi pa autobusa logu vēroju kokus, ainavas, raudāju prieka asaras – man bija sajūta, ka atgriežos mājās.”

Vēl skolas solā Alise bija izsapņojusi medicīnas studiju ceļu, taču Latvijā atgriezās laikā, kad pieteikšanās mācībām Rīgas Stradiņa universitātē bija nokavēta. Citas alternatīvas jauniete iepriekš pat netika apsvērusi, tādēļ gala lēmums nācis visai spontāni – Alise iestājās Biznesa augstskolā “Turība”, lai apgūtu jurisprudenci. Jau pirmajā studiju gadā, neatkarības alku skubināta, viņa sākusi arī strādāt par operatori zvanu centrā. Tas bijis smags un negācijām piesātināts darbs, tāpēc pēc neilga laika jauniete no šī darba atteikusies un meklējusi citas iespējas, lai strādātu līdztekus studijām. Tad kursa biedrene ieteikusi aizvietot viņu sekretāres amatā zvērināta notāra birojā. Tā nu jau vairāk nekā četrus gadus Alise strādā Rīgā, jurisprudences joma viņai kļuvusi interesantāka un saistošāka.

Patlaban Alise pēc akadēmiskā pārtraukuma apņēmusies pabeigt bakalaura studijas, bet tālāko atturas prognozēt. “Kad tikko iestājos “Turībā”, man radās doma, ka izmācīšos juristos un tad tomēr studēšu arī medicīnas jomu, lai strādātu par tiesu medicīnas ekspertu. Tomēr nu jau esmu pārliecinājusies, cik grūti man saņemties katram akadēmiskajam solim, tāpēc šobrīd formulēju vien tuvāko plānu – bakalaura diploms,” atklāj studente.

Gan vēloties atpūsties lauku klusumā, gan arī izjūtot rūpes par vecmammas labklājību, Alisei jau kopš studiju un darba gaitu sākuma izveidojies ieradums katru nedēļas nogali doties uz Strau­pi. Pat tad, kad vēl ģimenei neesot bijusi mašīna, tas šķitis paš­saprotami. “Mēs (ar vīru Mār­ti­ņu) citādi nevaram, zinām, ka vec­­mamma mūs te gaida,” teic Alise, pieļaujot – visticamāk, šo atbildību tik ļoti izjūt arī tādēļ, ka vecmammas abi bērni – Alises mamma un mammas brālis – dzīvo Sibīrijā, jaunā sieviete vecmammai Latvijā ir vienīgais tuvākais cilvēks. Ļoti reti gadoties kāda Straupē nepavadīta sestdiena vai svētdiena. Ja draugi uzstājīgi kaut kur aicinot, tad viņa vienmēr nākot ar aicinājumu pretim – lai brauc uz Straupi pie Ād­mi­ņiem atpūsties!