Raksti

Dzīves stils

Viss sākās šeit – Morē

Visas kopā. Četras māsas - Daina (no kreisās), Gunta, Ligita un Rasma - “Bērzainēs”, mājās, kurās reiz auga kopā.
Foto: Monika Sproģe

Mores pagastā no 1958. gada dzīvoja Aina Zvagule, viņai bija četras meitas, pēc tam piedzima vēl četri bērni, kopā astoņi, taču nevienu no viņiem sieviete pati neaudzināja. Visi tika izkaisīti pa Latviju.

2015. gadā pagāja tieši 50 gadi, kad beidzot ar prieka un aizkustinājuma asarām acīs satikās četras māsas: Rasma, Līga (tagad Ligita), Daina un Gunta. Tagad nešķiramā četrotne iegriezusies Morē, lai vēlreiz paskatītos uz māju, kurā reiz dzīvoja kopā.

Pirms 53 gadiem…

Bija 1965. gads, kad Mores pagasta “Bērzainēs” notika mistiska nelaime. Pēc tās slimnīcā tika nogādāta piecgadīgā Daina, viena no māsiņām. Meitenīte slimnīcā nogulēja septiņus mokošus mēnešus, laiku pavadot nebeidzamās procedūrās: “Atceros vannas, kurās bija jāmiekšķējas, lai noņemtu apsējus. Pretsāpju līdzekļu nebija, un man kā bērnam tās bija šaus­mīgas mokas un ciešanas.”

Pārējās māsas arī bija izņemtas no ģimenes un aizvestas katra uz savu pusi. Meitenes bija mazas, daudz no notikušā neatceras un toreiz nesaprata, ka viņas pēc nelaimes no mātes nošķīra – ievietoja bērnu namos, turklāt dažādos. Vecāko māsu Guntu (tad viņai bija septiņi gadi) aizsūtīja uz Dau­gavpili, Līgu (pusotrs gads) uz Cēsīm, bet Rasmu (trīs gadi) uz Baldoni. Dainu kā bērnu slimnīcā labu laiku vērojusi kāda paciente. Tā kā sievietes dēla ģimenē atvašu nebija, viņa ieteica adoptēt Dainu, kuru, slimnīcā gulēdama, jau bija paguvusi iemīlēt. Arī Rasmu drīz adoptēja. Viņas audžu mamma bijusi ļoti mīļa, gādīga, vienkārša un strādīga. Rasma domā, ka viņa pieņemta ģimenē, jo audžu mammas vienīgais dēls 18 gadu vecumā traģiski gājis bojā. Arī jaunākā māsa ieguva gādīgus audžuvecākus, vienīgi Guntai liktenis bijis skaudrāks – viņa uzauga bērnunamā, pabeidza internātskolu un līdz pat šai dienai dzīvo Rūjienā.

“Interesanti sanācis, bet visas saviem audžuvecākiem bijām vienīgās,” saka Daina, piebilstot, ka interesantā kārtā pēc negadījuma atmiņas par pārējām māsām izkūpējušas gaisā. Īpaši jau vismazākajai – Ligitai, tomēr Ligitas jaunie vecāki visai drīz meitai izstāstīja par adopciju, taču nevienā vārdā nav bijušas pieminētas māsas. Ligita atminas, ka pēc uzzinātā viņa pārdomām par to esot veltījusi precīzi vienu dienu, jo esot tuvojies daudz satraucošāks brīdis – pirmā skolas diena. Tikai klasesbiedrenei, ar kuru joprojām ir labas draudzenes, pateikusi, ka viņas īstais vārds ir Līga Zvagule un viņa dzimusi 1963. gada 24. jūnijā. Tā nu māsas katra auga pārliecībā, ka viņām citu tuvinieku nav.

Tagad, kā pašas saka, “tinot bildi atpakaļ”, saprot, ka varēja būt apmeklējušas vienus un tos pašus pasākumus, viņu bērni studējuši vienā laikā Bankas augstskolā, tātad teorētiski iespējams, ka pat stāvēja viena otrai blakus, bet neapjauta, cik ciešas radniecīgās sai­tes vij.

Bioloģiskās mātes un māsu meklējumi

Kad Rasma sāka apmeklēt skolu, no citiem bērniem uzzinājusi, ka mammai nav īstā meita, bet audžumeita, ko jau bija nojautusi, tad arī šī sajūta apstiprinājusies. “Viņa mani ļoti mīlēja, laikam baidījās no brīža, kad es uzzināšu,” domā Rasma.

1988. gadā, kad Rasmai jau bija sava ģimene, iedomājusies, ka tomēr grib satikt bioloģisko māti, vismaz redzēt. Lai nenodarītu pāri audžuvecākiem, Ras­ma vaicājusi, vai audžu mamma neapvainosies, ja viņa satiks savu māti. Sākusi meklēt un atradusi. 1989. gadā Rasma, viņas mazā meitiņa un audžu mamma braukušas uz Cesvaini, kur toreiz dzīvojusi īstā mamma Aina. “Skats bija drausmīgs. Nedz man, nedz viņai nebija nekādu emociju. Bijām svešas,” pirmo tikšanos ar māti pēc tik daudziem gadiem atceras Rasma.

Pa retai reizei pēc šīs tikšanās Rasma ar īsto māti sazinājusies, izvilinājusi vecākās māsas Gun­tas adresi, kura no Dau­gavpils bērnu nama esot bijusi pārvesta uz Rūjienu. Rasma satikusies ar Guntu, viņas dokumentos bijis teikts vēl par citām māsām. Abas sākušas meklēt pārējās māsas. Gadi gājuši, rezultātu nav bijis, bet māsas negrasījās padoties.

Ievietojušas sludinājumu laikrakstā, ko izlasījusi Dainas vīramātes māsa. Daina spilgti atceras to dienu: “Zvans. Paceļu klausuli, vīramāte saka – tevi meklē māsas. Es biju šokā – kādas māsas? Man nav māsu. Viņa sāka lasīt, un viss sakrita.” Pēc laiciņa māsas satikušās. Nu viņas jau bija trīs un nolēmušas rīkoties tālāk – meklēt visjaunāko māsu Līgu. Pēc četru mēnešu meklējumiem Līgai jeb Ligitai izdevies sadzīt pēdas. Māsas atkal savest kopā palīdzēja Krievijas televīzijas raidījuma “Ždi meņa” brīvprātīgais palīgs Latvijā, pensionārs Mārtiņš Zie­bergs no Jelgavas. Viņš arī piedalījies četru māsu satikšanās reizē pie Ligitas, Kandavā.

“Te sava nozīme bija tam mazajam momentam, kad bērnībā klasesbiedrenei izstāstīju, kā mani īstenībā sauc un kad esmu dzimusi. Viņa internetā izlasījusi, ka trīs māsas meklē Līgu Zvaguli, dzimušu 1963. gada 24. jūnijā. Sa­kritība bija pārāk liela, lai būtu tikai sagadīšanās. Satraukumā zvanīju vīram, teicu, lai izlasa to rakstu, jo tajā brīdī man nebija pieejams internets. Bija gan interese, gan neizpratne – man taču nav māsu… Taču tā tur bija rakstīts. Tad vīrs sazinājās ar Mārtiņu un teica, ka par 99 procentiem esot drošs, ka pazīstot meklēto Līgu,” aizkustināta stāsta Ligita (Līga).

“Tikšanās bija ļoti, ļoti emoci­onāla mums visām. Un pārsteidzoši, bet likās – esam šķīrušās vien uz īsu brīdi, nekādu 50 gadu pa vidu nav bijis,” par atkalredzēšanos ar mazo māsiņu Ligitu stāsta Rasma. “Nebija nekāda mulsuma vai neērta klusuma pauzes, kad nezini, ko teikt. Mūsu runas plūdus nevarēja apturēt. Vakarā visas runājām vienlaikus,” smejas Daina.

Kopā astoņi

“Mums bija arī vecmāmiņa Ida Zvagule. Zinām, ka dzīves nogali viņa pavadījusi Taurenes pagastā. Mirusi 1984. gadā, viņu apglabājusi pašvaldība kā bezpiederīgo. Kādā rudenī Ida izgājusi no mājām un nebija atgriezusies. Bijusi pasludināta par bezvēsts pazudušo. Pavasarī, sniegam kūstot, viņas mirstīgās atliekas uz lauka atradis kāds zemnieks,” par izzināto stāsta Rasma, kura visu sīki pierakstījusi. Tāpat māsas esot uzzinājušas, ka viņu māte Aina nekur ilgi nav uzkavējusies. No Mores 1965. gadā pārcēlusies uz Dzērbeni, vienu brīdi strādājusi Zosēnos, kolhozā “Gaujas līči” par slaucēju, bet visilgāk dzīvojusi Gulbenes novada Rankas pagasta “Kaudzīšos” kopā ar Jāni Bridaku, vēlāk aizceļojusi uz Madonas pusi, dzīves nogali aizvadīja Cesvainē.

Izzinot dzimtas vēsturi un izvilinot šo un to no mātes teiktā, viņas uzzinājušas vēl par citiem brāļiem un māsām. Brālis Aivars dzīvojis bērnu namā Strazdē, viņu māsām izdevies satikt, vēl bija pusbrālis Edmunds, kas jau miris, lai gan ir teju jaunākais bērns no kuplā pulciņa.

Tagad māsas meklē vēl divas pusmāsas: 1967. gada 28. sep­tem­brī dzimušo Maigu Zvaguli Jāņa meitu (dzimušu Rankas pagastā) un 1969. gada 5. martā dzimušo Aiju Zvaguli Ērika meitu. Rasma stāsta, ka mātei Ainai bērni dzimuši gandrīz katru gadu un gandrīz katram ir cits tēvs. Māsas nolēmušas sameklēt visus savējos. “Mēs esam stipras un nepadosimies. Mēs jūs, Aija un Maiga, meklēsim, līdz atradīsim,” gandrīz vienbalsīgi saka sirsnīgā četrotne.

Viss labs, kas labi beidzas

Tagad visas pieaugušas, nodibinājušas ģimenes, audzina mazbērnus un dzīvo krietnu dzīvi. Viņas ir pateicīgas par to mīlestību, ko saņēmušas no audžuvecākiem. Rasmai ir četri bērni un deviņi mazbērni, Guntai bērnu nav, bet Dainai ir divi bērni un četri mazbērni, savukārt Ligitai – divi bērni un divi mazbērni. Tagad, kad māsas atkal sastapušās, ir sācies jauns posms dzīvē, viena skaista, liela kupla ģimene, kuru neviens vairs nespēs izšķirt.

Tikšanās liktenīgajā vietā

Kopš briesmīgā ugunsgrēka pagājuši 53 gadi. Ir rudens, 6. novembris. Netipiski silts laiks šādam mēnesim. Zeme pārklāta ar biezu lapu segu, nav ne mazākā vēja. Šķiet, pat daba aizturējusi elpu. Pulksten deviņos no rīta Morē pie pagastmājas pieripo mašīna, no kuras izkāpj četras māsas. Mores pagasta pārvaldes vadītāja Zenta Bite satraukti uzmet acis durvīm, līdz priekšnamā dzirdamas balsis un soļu dipoņa. Kāds pieklauvē, durvis atveras. Ienāk četras sievietes, uz viņām skatoties, nav šaubu, tās ir māsas. Sen pazudušas viena otrai, tagad satikušās.

Tikai pateicoties morēniešu blāvām atmiņām, izdevies noskaidrot, kura ir tā māja, kurā reiz dzīvoja četri bērni, kas dienas aizvadīja pusbadā un bija pakļauti briesmām. Pateicoties vietējiem cilvēkiem, tagad zinām, kurā vietā šo sieviešu liktenis tika pārrakstīts, iepriekšējam sabirstot pelnos. Kas īsti todien notika, kāpēc Akenstakas muižas “Bērzainēs” mansarda mazajās istabiņās notika nelaime – neviens nezina. Patiesība apglabāta kopā ar Ainu. Viņa tā arī neatzinās. Arī visvairāk cietušajam bērnam ilgi acīs nevarēja paskatīties.

“Nē. Ne mazāko atmiņu. Gunta, vai tu ko atceries? Kur ir tas cukur­ūdens, kuru tu mums esot devusi, lai mēs visu laiku neraudam,” vaicā Rasma, bet Ligita, skatoties uz diezgan bēdīga paskata ēku, saka: “Tad te es dzimu. No šejienes vietējie vīri mani Jāņu dienā, tikko dzimušu, segās satītu, nonesa lejā, pēc tam māti, lai aizvestu uz slimnīcu. Jā. Es piedzimu mājās. Teica, ka kāpnītes uz otro stāvu esot bijušas pavisam šauras. Ko gan es varu atcerēties? Un kas notika tajā nelaimes dienā? Man tad bija tikai pusotrs gadiņš.”

Māsas staigā ap ēku, mēģina saprast, pa kuriem logiem skatījušās un gaidījušas, līdz parādīsies vecāmāte vai māte. “Skaista vieta. Ja māte būtu bijusi šeptīgāka, arī māja būtu skaistāka,” saka Daina. Bet Rasma Dainai atsaka: “Māte bija šeptīga, tikai nepareizā virzienā.”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *