Raksti

Dzīves stils

Viens stūrītis paradīzes

Uz brīdi apturēt laiku. Santorini sala pārsteidz ar elpu aizraujošām ainavām.
Foto: no albuma

Septiņas dienas – piepildītas ar sauli, pasakaini skaistiem skatiem -, tāds bija mans ceļojums uz Krētu. Viss tik neikdienišķs, tik citāds, bet tik interesants un aizraujošs.

Uz Krētu kopā ar vīru devāmies oktobra sākumā. Jau pats lidojums ir atsevišķa stāsta vērts, jo nolaišanās salas galvaspilsētas Heraklionas lidostā notiek samērā strauji. Tas rada sajūtas, ka tūliņ piezemēsimies ūdenī. Mūsu viesnīca atradās aptuveni 20 minūšu attālumā no galvaspilsētas, pašā jūras krastā – gluži kā filmās! Šo septiņu dienu mērķis bija vienkāršs – atpūsties. Un tas izdevās lieliski, jo paguvām gan doties aizraujošās ekskursijās, gan sauļoties pludmalē.

Santorini sala, ko apmeklējām, daudziem zināma balto namu un zilo jumtu dēļ. Turp devāmies ar kuģi, bet pa salu pārvietojāmies autobusā. Braucot pa serpentīna ceļiem, acīm pavērās iespaidīgas ainavas. Salas vēsture ir cieši sais­tīta ar tās vulkānisko pagātni. Gide stāstīja, ka sala cieš no ūdens trūkuma, turklāt uz tās tikpat kā nav koku. Tomēr tas nav šķērslis vīnogulāju iekopšanai un vīna ražošanai. Iespējams, tieši tādēļ vairākkārt redzējām aicinājumu – dzeriet vīnu, nevis ūdeni! Salas ekonomika balstīta uz tūrismu, to var ļoti labi redzēt – mazajos ciematos ir daudz, ko apskatīt, un arī tūristu ir tiešām daudz. Bet tas neliedz izbaudīt dabas krāšņumu. Stāvot uz klints malas ar Vidusjūru pie kājām, var piekrist apgalvojumam – Santorini sala jāredz katram.

Arī uz Krisi salu devāmies kuģītī. Sala ir ļoti maza, uz tās nav ne viesnīcu, ne veikalu, ne restorānu. Krisi ir neapdzīvota, tieši tas piešķir īpašu burvību. Tur var baudīt mieru un atpūtu brīnišķīgajās pludmalēs ar kristāltīru ūdeni un zeltītas krāsas smiltīm, varbūt tādēļ tā tiek saukta arī par zelta salu.

Uz hipiju iecienīto ciematiņu turpat Krētā – Matalu – devāmies ar auto, vīrs bija pie stūres. Jāsaka gan, grieķu braukšanas stils ir kaut kas unikāls, straujš un ātrs, tas raksturo grieķu temperamentu. Matalas ciematiņu un pludmali mums ieteica nejauši satikta un iepazīta ceļojumu aģentūras darbiniece no Liepājas, kura Grieķijā strādā jau desmito sezonu. Bijām priecīgi, ka klausījām ieteikumam. Pie pludmales stāvajās, smilšainajās nogāzēs ir dziļas alas. Pagājušā gadsimta 60. gados tajās dzīvojuši hipiji. Bet, kā zināja stāstīt mūsu iepazītā tūrisma aģentūras darbiniece, tad joprojām reizi gadā Matalā joprojām ierodas hipiji no visas pasaules. Klints vienā pusē baudījām atpūtu baltajā pludmalē, bet otrpus klintij acis priecēja sarkano smilšu pludmale. Matalas ciematā bija iespējams arī iepazīt vietējo iedzīvotāju ikdienu.

Krētā septiņas dienas – tas ir laiks ne tikai ekskursijām, bet arī laiskai atpūtai. Izbaudījām arī ko līdz šim neizmēģinātu – lidošanu ar paraseilingu. Ekstrēmas sajūtas tika noķertas.

Ieturot maltītes restorānos un kafejnīcās, salīdzinot ar Latviju, neparasti šķita, ka apkalpojošais personāls ir galvenokārt vīrieši, viņi to dara atbildīgi un kvalitatīvi – ja reiz ieaicinās restorānā kādu, tad parūpēsies, lai cilvēks maltītes laikā justos ar visu apmierināts. Vēl bijām pārsteigti arī par moderno tehnoloģiju plašo izmantošanu, jo daļā restorānu ēdienkartes tika piedāvātas elektroniski – planšetēs. Turklāt katram ēdiena nosaukumam klāt bija arī fotoattēls, kas palīdz izdarīt izvēli, jo ēdienu piedāvājums ir bagātīgs. Īpaši apmierināti ar to būs jūras velšu cienītāji.

Grieķijā, protams, tiek īpaši domāts par tūrisma attīstīšanu. Tomēr ceru, ka, orientējoties uz tūristiem, grieķi nepazaudēs savu šarmu un pievilcību it visā, ko ikdienā dara. Galu galā tieši tādēļ mēs dodamies ceļojumos – lai redzētu, kā cilvēki dzīvo cituviet.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *